Gaidīju atbildi. Tādas nebija. Sev par milzīgu izbrīnu pamanīju, ka kādus desmit metrus tālāk gulošais Tomā pieceļas un nevērīgi paliek stāvam, ar gurniem atbalstījies pret akmeņu sakrāvumu un bises stobru pāri rokai pārlicis. Ja klusā balsī vispār iespējams kliegt, tad es to šoreiz izdarīju:
— Gulsties!
— Viņi pacēluši balto karogu, — Tomā mierīgi noteica, tik gausi pagriezdams galvu uz manu pusi, ka es kritu vai izmisumā.
— Gulsties! — es pikti nošņācu.
Tomā paklausīja. Pieplacis pie šaujamroba, es uzmetu skatienu pretējai grēdai. Šoreiz loks, ko vicināja neredzama roka, bija skaidri saskatāms, jo tā galā bija piesieta balta lupata. Piespiedis pie acīm binokli, es vērīgi nopētīju akmens aizžogu visā tā garumā. Nekas nebija redzams. Tad noliku binokli sāņus, sakļāvu delnas pie mutes kā ruporu un, runādams vietējā dialektā, uzsaucu:
— Ko gribi teikt ar savu balto lupatu?
Atbildes nebija. Atkārtoju jautājumu literārajā valodā.
— Es padodos! — atsaucās jauneklīga balss.
— Turi ar abām rokām loku aiz pakauša un nāc šurp, — es pavēlēju.
Nekādas atbildes. Atkal paņēmu binokli. Loks ar balto skrandu vairs nekustējās. Tomā pakasīja kāju un pārmainīja pozu. Pamājis viņam nekustēties, es vērīgi ieklausījos. Taču nekas nebija dzirdams.
Brīdi nogaidīju un tad, binokli no acīm neatņēmis, uzkliedzu:
— Nu, ko tu kavējies?
—Vai jūs uz mani nešausiet? —tā pati balss atsaucās.
— Protams, ne.
Pagāja vēl dažas sekundes, un tad es ieraudzīju virs akmeņu krāvuma parādāmies kādu vīrieti, kas binoklī izskatījās pēc īsta milža. Ar abām rokām viņš turēja aiz pakauša loku, kā es biju pavēlējis. Nolaidu binokli un paķēru šauteni.
— Tomā?
— Jā.
— Kad viņš bus pienācis tuvāk, pielien pie šaujamroba. Neizlaid no acīm pretējo grēdu.
— Skaidrs.
Tuvojošās cilvēka augums kļuva arvien lielāks. Viņš nāca ātriem soļiem, gandrīz vai skriešus. Biju ļoti pārsteigts, kad pamanīju, ka tas ir pavisam jauns zēns, ar izpūrušiem gaiši rūsganiem matiem. Neskuvies. Puisis apstājās otrā pusē krāvumam. Es teicu:
— 'Pārsvied savu ieroci mūsu pusē, tad rāpies pāri, bet pēc tam saliec rokas aiz galvas un nometies ceļos. Ielāgo, ka man aptverē vēl ir astoņas lodes.
Puisis paklausīja. Viņš bija liela auguma, ģērbies izbalējušos džinsos, rūtainā salāpītā kreklā un vecos, pie pleca pārplīsušos svārkos ar atrautu kabatu. Seja viņam bija bāla, acis nodurtas.
— Skaties uz mani.
Viņš pacēla acis, un mani pārsteidza to skatiens. Tajā nebija ne blēdības, ne cietsirdības. Gluži otrādi. Manī nolūkojās zēns ar zeltaini brūnām gandrīz bērnišķīgām acīm, kuras bija labā saskaņā ar viņa apaļīgo seju, mīksto degunu un paplato muti ar tuklajām lūpām. Visā stājā itin nekādas divkosības. Es viņam biju teicis skatīties uz mani, un viņš skatījās. Tā kā nokaunējies, tā kā mazliet nobijies, gluži kā bērns, kas
sagaida bārienu. Apsēdies divu metru attālumā un šautenes stobru uz viņa pusi pastiepis, es mierīgā balsī jautāju:
— Vai tu biji viens?
— Jā.
Atbilde likās pārāk steidzīga.
— Ieklausies labi. Es atkārtoju: vai tu biji viens?
— Jā. (Balsī tikko jaušama vilcināšanās.)
Es pēkšņi mainīju tēmu:
— Cik bultu tev vēl palika?
— Vai tur?
— Jā.
Viņš mirkli padomāja.
— Kādas divpadsmit, — puisis ne visai pārliecinoši atbildēja. — Rasi, kādu nieku mazāk.
Savāds strēlnieks, kurš nezina, cik viņam munīcijas!
— Nu, sacīsim, kādas desmit, — es piebildu.
— Desmit, jā, jā, kādas desmit.
Cieši viņā vērdamies, es piepeši skarbā balsī draudīgi noprasīju:
— Ja tev bij-a vēl desmit bultu, kāpēc tu padevies?
Puisis nosarka, paplēta muti, acīs viņam pavīdēja
apmulsums, balss aiztrūka. Sādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Tāpēc galīgi apjuka, nezināja, ko sacīt, un pat nespēja vairs izrunāt ne vārda. Es bargi pavēlēju:
— Pagriez man muguru un saliec rokas aiz pakauša.
Puisis smagnēji pagriezās.
— Notupies uz ceļiem.
Viņš paklausīja.
— Tagad ielāgo. Es tev uzdošu vienu jautājumu. Vienu vienīgu. Ja tu melosi, mana lode izšķaidīs tev smadzenes.
Šautenes stobru es pieliku viņam pie pakauša.
— Vai saprati?
— Jā, — viņš tikko dzirdami nočukstēja.
Es jutu, ka viņa pakausis drebēdams sitas pret mana ieroča stobru.
— Ieklausies vērīgi. Divas reizes es tev nejautāšu. Ja tu samelosi, tūlīt šaušu.
Mirkli klusējis, es tajā pašā ašajā un skarbajā balsī jautāju:
— Kas vēl bez tevis bija aiz akmeņu grēdas? Gluži bez balss viņš izdvesa:
— Tēvs.
— Un kas vēl?
— Vairāk neviens.
Spēcīgāk piespiedu stobru viņa skaustam.
— Kas vēl?
— Neviens.
Šoreiz viņš nemeloja, par to es biju drošs.
— Vai tavam tēvam arī ir šaujamloks?
— Nē. Viņam ir bise.
Redzēju, ka Tomā pagriezdamies noplāta muti. Pamāju viņam turpināt novērošanu un pārsteigts atkārtoju:
— Tātad viņam ir bise?
— Jā, divstobrene.
— Tavam tēvam bija bise, bet tev loks, vai ne?
— Nē. Man nebija nekas.
— Kāpēc?
— Tēvs neatļauj man pieskarties bisei,
— Un lokam?
— Arī lokam ne.
— Kāpēc?
— Viņš man neuzticas.
Ta nu gan bijusi jauka ģimenīte! Un, kā man likās, i pamazām sāku atskārst, kādi ļaudis ir šie alu iemītnieki.
— Vai tēvs pavēlēja tev padoties?
— Jā.
— Un teikt, ka tu esi bijis viens?
— Jā.
Tātad, sadursmei beidzoties, mums būtu vajadzējis piecelties un mierīgi iet sameklēt Amarantu. Tādā veidā mēs ieskrietu tieši rokās tēvam, kurš ar savu divstobrcni uzglūnēja mums aiz akmeņu grēdas. Katram tiktu pa vienam šāvienam.
Lūpas sakniebis, es strupi pavēlēju:
— Noņem bikšu siksnu.
Puisis paklausīja un tūlīt pats no sevis, manu rīkojumu negaidīdams, salika rokas aiz pakauša. Sāda padevība uzvilnīja manī žēlumu: par spīti savam diženajam augumam un platajiem pleciem, viņš tomēr bija tikai zēns. Pavēlēju puisim salikt rokas aiz muguras un tad tās cieši sasēju ar viņa paša bikšu siksnu. Kad biju to izdarījis, atcerējos, ka kabatā man ir aukla — to es izlietoju, lai sasietu puisim kājas. Mutē kā sprūdu viņam iebāzu lupatu, ko noraisīju no loka. Visu to paveicu ātri un noteikti, taču tajā pašā laikā jutos kā sadalījies divās daļās, no kurām otrā vēroja manu rīcību, gluži tāpat kā aktieris vēro sevi uzņemtas filmas lentē. Tad nometos uz ceļiem līdzās Tomā.
— Vai tu dzirdēji?
— Jā.
Viņš pavērsa pret mani seju, kas bija viegli nobālusi. Un tad klusā balsī, kas acīmredzot viņam reizē bija arī jūtu izpaudums, sacīja:
— Pateicos tev.
— Par ko tu man pateicies?
— Par to, ka pavēlēji man gulties.
Es viņam neatbildēju. Galvā man virmoja domas. Tēvs droši vien būs uzminējis, ka viņa izliktie slazdi atklāti, taču tik viegli viņš nepiekāpsies. Bet mēs, savukārt, nevarējām ne doties tālāk, ne ari palikt šeit,