Viņš pieceļas kā ticības mācības stundā un sparīgi sāk skaitīt baušļus, bet tūlīt pēc ceturtā sastomās un apklust.
Zēni sāk svilpt, un viņš apkaunots apsēžas.
Starpgadījums ar Peisū man devis iespēju apdomāties.
— Labi, — es saku samierinošā balsī. — Pieņemsim, ka esmu rīkojies aplam. Bet, ja man nav taisnība, tad es nekad netiepjos, kā to dara dažs labs. Tātad atzīstu, ka esmu rīkojies nepareizi. Vai tagad tu esi apmierināts?
— Ar savas vainas atzīšanu vien nepietiek, — Meisonjē ķildīgā balsī paskaidro.
— Kas tad vēl vajadzīgs?— Es saskaišos. — Tu taču neiedomāsies, ka metīšos ceļos tālab vien, ka esmu nosaucis tevi par draņķi?
— Man uzspļaut uz to, ka tu mani nolamā par draņķi, — Meisonjē paskaidro. — Bet tu teici — katoļu draņķis.
— Pareizi, — es piebilstu. — Es apvainoju nevis tevi, bet gan katoļu ticību.
— Jā, tas tiesa, — Dimons piekrīt.
Es paskatos uz viņu. Meisonjē zaudējis savu labāko sabiedroto.
— Eh, atraduši par ko kasīties, — pēkšņi ierunājas mazais Kolēns, pagriezdamies pret Meisonjē. — Nav ko žņaudzīties par niekiem. Kants savu vainu atzina. Ko tu vēl no viņa gribi?
Meisonjē paver muti, lai atbildētu, bet Peisū,iepriecināts, ka radusies iespēja viņam atmaksāt, ar rokām plātīdamies, iebrēcas:
— Tas viss ir tikai pekstiņi un nekas cits!
— Paklau, Meisonjē, — es saku, pūlēdamies izrādīties augstākā mērā taisnīgs. — Es tevi nosaucu par draņķi, tu man atmaksāji ar to pašu. Tātad mēs esam izlīdzinājušies.
Meisonjē pietvīkst.
— Es neesmu tevi nosaucis par draņķi, — sašutis viņš paziņo.
Es paskatos uz Kopas biedriem, skumji izslienu galvu un ciešu klusu.
— Bet tu taču teici, ka no tāda to dzirdot, — 2iro
Iejaucas.
— Tas nav gluži tas pats, — Meisonjē saka, nosizdams atšķirību, kāda pastāv starp notikušu un Iespējamu apvainojumu, taču nespēj to izteikt vārdos.
— Tu piekasies, Meisonjē, — es apbēdināts nosaku.
— Nemaz nepiekasos, — Meisonjē pēdējā piepūlē Iekliedzas. — Tu apvainoji reliģiju un nevari to noliegt!
— Bet es to nemaz nenoliedzu! — es vaļsirdīgi paplēšu rokas. — Nupat taču pats to atzinu. Vai tad tā
nebija?
— Bija gan, — visa Kopa vienā balsī apstiprina.
— Labi. Tā kā esrnu apvainojis reliģiju, — es stingrā balsī paziņoju, — tad atvainošos tā priekšā, kurš ir tiesīgs («ir tiesīgs» — tā mēdz sacīt tēvocis) man
piedot.
Kopas biedri nemierīgi veras manī. — Tu taču mūsu strīdā neiejauksi abatu! — iesaucas Dimons.
Pēc mūsu domām, draudzes abats Lebā ir uz augšu pasists. Katrā grēksūdzē viņš visus pārkāpumus uzNkata par tīriem niekiem, izņemot vienu. Grēksūdzes dialogs parasti norisinās šādi: «— Cientēv, esmu grēkojis, būdams augstprātīgs. —Labi, labi. Kādi vēl tev grēki?
Cientēv, esmu grēkojis, runādams sliktu par savu tuvāko.
Labi, labi. Un vēl?
— Cientēv, esmu grēkojis, melodams skolotājam.
— Labi, labi. Kas vēl?
— Cientēv, esmu grēkojis, nočiepdams no mātes maka desmit franku.
— Labi, labi. Un vēl?
— Cientēv, esmu grēkojis, nododamies nešķīstībai.
— Ahā! — cientēvs Lebā iesaucas. — Beidzot klāt esam!
Un tagad sākas tincināšana. Vai ar kādu meiteni? Jeb ar zēnu? Rasi, ar kādu kustoni? Vai arī pats ar sevi? Pliks vai apģērbies? Guļus vai kājās stāvēdams? Gultā? Vai atejā? Mežā? Varbūt klasē? Spoguļa priekšā? Un par ko domājis, to darot? («Par ko domāju? Nu, par to pašu, ko darīju,» Peisū atbild.) Kas tajā brīdī bijis prātā? Kāda meitene? Vai arī kāds no biedriem? Rasi, kāda no pieaugušajām sievietēm? Varbūt kāda no tavām tuviniecēm?
Kad mēs dibinājām savu Kopu, vispirms mums vajadzēja zvērēt, ka nekādā ziņā par to nestāstīsim abatam Lebā, jo bija pilnīgi skaidrs: viņš nekad nenoticēs, ka slepena sapulcēšanās bez pieaugušo ziņas kaut kādā slēptuvē varētu būt nevainīga rakstura. Un tomēr Kopas sanāksmes bija «nevainīgas» — vismaz tajā izpratnē, kādu šim vārdam piešķīra abats.
Es paraustu plecus.
— Skaidrs, ka abatam Lebā es par to nebildīšu ne pušplēsta vārda. Tas tik vēl trūktu! Par to nu gan nebažieties! Es teicu, ka atvainošos tā priekšā, kurš tiesīgs man piedot. Un to es darīšu.
Es pieceļos un svarīgā balsī nosaku:
— Vai tu, Kolēn, nāksi man līdzi?
— Protams, — mazais Kolēns atbild, lepodamies ar
to, ka esmu izvēlējies viņu.
Un, pieņemdams tikpat nopietnu izskatu, kāds ir man, Kolēns visai Kopai par izbrīnu nāk man nopakaļ.
Mūsu velosipēdi paslēpti brikšņos turpat pils tuvumā.
— Laižam uz Malžaku, — es īsi nosaku.
Mīdami pedāļus, braucam cieši blakus, taču, pat izkļuvuši līdzenumā, nepārmijam ne vārda. Man Kolēns ļoti patīk, un, kad viņš sāka nākt skolā, es Kolēnu bieži ņēmu savā aizsardzībā, jo robusto zeņķu barā, kuri jau divpadsmit gadu vecumā vadīja traktorus, viņš ar savām brūnajām, žirgtajām un atjautīgajām riekstu krāsas acīm, asi izliektajām uzacīm un augšup uzrautajiem lūpu kaktiņiem izskatījās viegls un trausls kā spāre.
Es cerēju, ka baznīcā neviena nebūs, bet, kolīdz esam nosēdušies uz grēksūdzes sola, no ģērbkartlbara ar sakumpušu muguru, kājas šļūkādams, izslāj abats Lebā. Ar dziļu nepatiku es baznīcas krēslainībā pamanu, ka aiz kādas kolonnas parādās viņa garais deguns un platais, galošai līdzīgais zods.
Sajā neparastajā stundā pamanījis mūs baznīcā, abats metās mums virsū kā vanags pelītēm un ielūkojas mums acīs ar savu caururbjošo skatienu.
— Kas jums teitan meklējams? — viņš skarbi noprasa.
— Es atnācu noskaitīt lūgsnu, — paskaidroju abatam un, rokas pieklājīgi uz bikšu priekšas salicis, nolūkojos viņā ar nevainīgām zilām acīm. — Kā jūs aizvien esat mums ieteicis to darīt, — iztapīgi vēl piebilstu.
— Un tu? — pagriezies pret Kolēnu, abats bargā balsī iejautājas,
— Es tāpatās, — Kolēns atbild, taču viņa šķelmīgā mute un blēdīgais skatiens laupa atbildei jebkuru nopietnību.
Ar savām melnajām, aizdomu pilnajām acīm abats Lebā drūmi pēc kārtas nolūkojas mūsos.
— Jūs taču nebūsiet atnākuši uz grēksūdzi? — viņš jautā, pievērsdamies man.
Nē, cientēv, — es droši paskaidroju un piebilstu: — Grēksūdzē es biju sestdien.
Abats Lebā pikti izslienas un, izteiksmīgi manī vērdamies, jautā:
— Vai tu gribi sacīt, ka kopš sestdienas neesi grēkojis?
Es samulstu, jo cientēvam zināma mana nešķīstā kaisle pret Adelaidu. Par nešķīstu es to uzskatu kopš tā brīža, kad abats Lebā man uzbrēca: «Kaunies jele! Sievišķis, kurš varētu būt tev māte!» Un tad, es nezinu, kālab, vēl piebilda: «Un kura sver divas reizes vairāk nekā tu!» Galu galā, mīla taču nav izmērojama ar kilogramiem. Jo sevišķi tad, kad runa ir tikai par «nešķīstu iekāri».
— O, esmu gan, — es saku, — taču nekādu lielo grēku man nav.
— Nekādu lielo grēku šim neesot! — abats Lebā nopurpina, sašutumā sakļaudams rokas. — Kādi, piemēram, tev ir?
— Nu,,— uz labu laimi noburkšķu, — esmu melojis savam tēvam.
— Labi, labi, — viņš nosaka. — Un vēl?