— Jūs pazināt tēvu. Nekad viņš nebūtu braucis uz futbola sacīkstēm, iepriekš visu rūpīgi nenoslēdzis. Kad atveda viņa līķi, es atslēgu atradu tēva kabatā. — Un, rūpīgi, katru vārdu uzsvērdams, es paziņoju:
Atslēga ir pie manis. Kopš mirušos atveda šurp, es no šejienes neesmu ne kāju spēris, to jums visi kaimini var apliecināt. Bet kas attiecas uz «Dižrijām», tad mēs uz turieni dosimies parīt, pēc apbedīšanas, visi trīs reizē.
Aši nopland melnie plīvuri, un abas iesaucas:
— Mēs taču tev uzticamies, Emanuel! Mēs tevi pazīstam! Kā tu vari domāt, ka mums kaut kas tāds būtu prātā! Jo sevišķi šādā brīdī!
Bēru dienas rītā Menū mani palūdz talkā nomazgāt Momo. Es jau agrāk biju viņai šādās reizēs palīdzējis. Tas nav nekāds nieka darbs. Viņu vajag pēkšņi notvert, noraut drēbes kā trusītim ādu, ietupināt viņu kublā un tur noturēt, jo Momo ķepurojas kā pats nelabais, mežonīgā balsī bļaudams:
— Vādziediesbrom! Mannebadīgūtens! (Vācieties prom! Man nepatīk ūdens!)
Šorīt viņš pretojas mums sīvāk nekā jebkad. Bruģētajā pagalmā no kubla pretim saulītei ceļas garaiņi. Es saturu Momo zem padusēm, bet Menū viņam norauj ūzas kopā ar peldbiksītēm. Tikko Momo pēdas atkal pieskaras zemei, viņš man pašauj kāju priekšā, un es visā garumā nostiepjos zemē. Bet Momo pliks, kā no mātes miesām nācis, cīpslainās kājas neticamā ātrumā zibinādams, laiž ļekas vaļā. Aizļepatojis pa pļavas nogāzi, viņš pieskrien pie viena no lielajiem ozoliem, palecas, pieķeras pie kāda žubura, uzraujas augšā un, aši no zara uz zaru traukdamies, drīz vien ir drošībā.
Es jau biju uzvilcies goda drānas, un man nebija ne mazākās patikas rāpties ozolā, lai, MomO pakaļdzīdamies, lēkātu no zara uz -zaru» Tad aizelsusies pieskrien Menū. Neatliek nekas cits kā uzsākt diplomātiskas pārrunas. Lai gan esmu sešus gadus jaunāks par Momo, viņš mani uzskata par tēvoča dubultnieku un paklausa man gandrīz tikpat kā tēvam.
Taču šoreiz es neko nepanāku. Atdūros tikpat kā pret sienu» Moino nekliedz savu parasto: «Vādziediesbrom!», bet vispār nesaka ne vārda. Smagi pūzdams, Viņš no augšas nolūkojas manī, un tikai viņa melnās acis dzirkstī starp maigajām pavasara lapiņām.
Lai es teiktu ko teikdams, vienīgā atbilde ir: «Nekripu!» (Negribu.). Momo nespiedz, kā viņš parasti mēdz darīt, bet atbild klusā balsī. Taču tajā skan stingra apņēmība, ko viņš vēl pasvītro, vienlaicīgi ar galvu, vidukli un abām rokām pa kreisi un labi līgodamies, Taču es neatlaižos.
— Momo, esi taču prātīgs zēns. Tev jānomazgājas, lai ietu uz dievnamu (es teicu — «uz dievnamu», jo vārdu «baznīca» viņš nesaprastu).
—1 Nekripu! Nekripu!
— Tu negribi iet uz dievnamu?
— Nekripu! Nekripu!"
Bet kāpēc? Parasti taču tev patīk iet uz dievnamu.
Ar abām rokām vicinādamies, Momo līgojas uz ozola zara, un viņa acis skumji veras manī caur pusplaukušajām ozola lapiņām, kuras izskatās kā ar laku pārklātas. Un tas ir viss. Nekā vairāk es nepanāku kā tikai šo skumjo skatienu.
— Vajadzēs viņu likt mierā, — saka Menū, kura atnesusi dēla drēbes un tās noliek ozola pakājē. — Agrāk viņš zemē nekāps, iekāms mēs nebūsim aizgājuši.
Pagriezusies viņa kāpj augšup pa pļavas nogāzi. Uzmetu acis savam pulkstenim. Ir pats pēdējais laiks. Man priekšā stāv šī garā sociālā ceremonija, kurai nav gandrīz nekā kopīga ar to, ko es patiesībā izjūtu. Momo ir taisnība. Arī es vislabprātāk uzrāptos kokā un ļautos savām bēdām, ja vien man kopā ar raudulīgājām māsām nevajadzētu piedalīties šajā groteskajā izrādē, lai nodemonstrētu dēla mīlu pret tēvu un māti.
Arī es slāju augšup pa nogāzi. Šodien tā man šķiet sevišķi gara. Palūkojos uz savām kājām un ar pārsteigumu pamanu, ka pļavu klāj spilgti zaļi jaunās zāles ceri. Tikko sadīguši, tie dažu saulainu dienu laikā sazēluši gluži vai neticamā leknumā. Un prātā man pavīd doma, ka pēc nepilna mēneša mums kopā ar tēvoci sāksies siena laiks.
Parasti šādas domas manī izraisījušas līksmes šalti, un dīvainā kārtā arī pašreiz es jūtu to uzvirmojam. Bet tad spējā triecienā uznirst īstenības atskārsme. Es apstājos nogāzes vidū. Un pāri vaigiem man plūst asaras.
II
Notikumi aiztraucas. Nākamā ceļazīme ir pavisam tuvu. Gadu pēc traģiskā notikuma piezvana Gaijaka kungs un lūdz mani ierasties viņa kantorī.
Kad es noteiktajā laikā tur ierodos, paša notāra vēl nemana un viņa vecākais darbinieks mani ieved tukšajā kantorī. Pēc uzaicinājuma «pagaidām brītiņu atpūsties» es apsēstos vienā no ādas zviļņiem, kur pirms manis kvernējis ne mazums cilvēku, bažīdamies uzzināt, ko īsti viņi zaudējuši.
"" Veltīgi izšķiests laiks. Bezsatura mirkļi. Manas acis klaiņo pa tukšo telpu. Tā ir nomācoša. Visa siena aiz Gaijaka kunga rakstāmgalda no augšas līdz apakšai noklāta ar bezgala daudzām sīkām atvilktnītēm, kurās glabājas mirušo atstātie testamenti. Tās atgādina kolumbārija nišas ar nelaiķu pīšļu urnām. Eh, kāda apmātība visu sagrupēt pa plauktiņiem!
Kantora logu aizkari ir tumši zaļā krāsā, zaļš ir ari audums, ar kuru šeit nosegtas.sienas, zaļas ir atvilktmtes, tāpat zaļā tonī ir rakstāmgalda ādas virsma. Un turpat uz galda līdzās masīvai neīsta zelta tintnīcai novietota baismīga lieta, no kuras es nevaru novērst acis, — dzidrā stiklam līdzīgas vielas pikucī ieslēgta mirusi pele. Arī tā bijusi pakļauta klasifikācijai.
Man liekas, pele notverta brīdī, kad tā krimtuši kādus aktu vākus ar dokumentiem, un par šo noziegumu sodīta ar nāvi, to iekausējot caurspīdīgajā kluncī. Noliecies pie galda, es paņemu rokās peli ar tās ieslodzījuma kameru. Dzidrās vielas pika ir diezgan smaga. Un tagad es pēkšņi atceros, ka pirms gadiem trīsdesmit, kad es kādu reizi kopā ar tēvoci biju pie notāra, Gaijaka kunga tēvs šo nieciņu izmantoja papīru noslogošanai. Es nolūkojos uz mūžīgu ieslodzījumu notiesātajā sīciņajā grauzējā. Kad pašreizējais notārs savukārt aizies atpūtā, viņš šo pikuci atstās mantojumā dēlam kopā ar visiem kolumbārija papīriem un aktu vāku kapsētu jumtaugšā. Un, domājot par šīm notāru paaudzēm, kuras cita citai nodod beigtu peli, kļūst skumji. Nezin kāpēc es samanu nāves dvesmu.
Bet tad ienāk pašreizējais notārs Gaijaka kungs. Viņš ir tumšmatis, slaida auguma, dzeltenīgu sejas krāsu, jau iesirms. Mazliet gurdā laipnībā notārs sasveicinās ar mani. Tad, muguru man uzgriezis, viņš atver kādu no mazajām atvilktnītēm, izņem no tās aktu vākus, kuros "ielikta ar laku aizzīmogota aploksne. Pirms to pasniegt man, notārs ašā un nevērīgā kustībā aptausta aploksni, it kā brīnīdamies, ka' tā tik plāniņa.
— Lūdzu, Konta kungs.
Savā mazliet vienmuļajā balsī viņš uzsāk izklāstīt garu garos paskaidrojumus, kuri patiesībā ir lieki, jo es jau esmu paguvis izlasīt tēvoča smagnējā rokrakstā uz aploksnes uzrakstīto:
«Nodot manam brāļadēlam Emanuēlam Kontam gadu pēc manas nāves, ja viņš, kā es to ceru, ir sācis saimniekot «Septiņu dižskābaržu» fermā.»
Pirms atgriešanās mājup man pilsētā vēl kārtojamas dažādas darīšanas, un tāpēc tēvoča vēstule man visu pēcpusdienu neatvērta noguļ svārku kabatā. Es to atplēšu tikai pēc vakariņām, uzkāpis tēvoča mazajā darbistabā «Septiņu dižskābaržu» jumtaugšā. Atgriežot vēstuli ar duncim līdzīgo papīrnazi, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis, jūtu, ka man mazliet dreb rokas.
«Emanuel!
Nezin kāpēc šovakar es visu laiku domāju par nāvi, lai gan esmu pie labas veselības, tādēļ nolēmu uzrakstīt tev šo vēstuli. Ir tik savādi domāt, ka tu to lasīsi, kad manis vairs nebūs un ar maniem zirgiem vairs nenodarbošos es pats, bet gan tu. Mēdz sacīt, ka nāve nevienam neejot secen. Diezcik gudri tas neskan, jo man vēl nav ne mazākās vēlēšanās pēc nāves.