Es tev mantojumā atstāju ne tikai «Septiņu dižskābaržu» fermu, bet arī manu Bībeli un Larusa vārdnīcu desmit sējumos.
Labi zinu, ka tu dievam netici (bet kas gan pie tā vainīgs?), taču laiku pa laikam, mani pieminēdams, palasi to. šajā grāmatā nav meklējami labu tikumu paraugi, svarīga ir tajā ietvertā gudrība.
Kamēr biju dzīvs, neviens, izņemot mani, nav atvēris Larusa vārdnīcu. Tajā ielūkojoties, tu sapratīsi, kā es to zinu.
Beidzot gribu pasacīt, ka bez tevis dzīve man būtu bijusi tukša un tu man esi sagādājis ne mazumu prieka.
Atceries dienu pēc tavas aizbēgšanas no mājām, kad es biju aizgājis uz Malvilas pili meklēt tevi. Apskauju,
Samuels.»
Vairākus lāgus pārlasīju šo vēstuli. Tēvoča cēlsirdiba lika man nokaunēties. Visu mūžu viņš man kaut ko bija devis, bet pats par to vēl pateicas. Viņa vārdi «tu man esi sagādājis ne mazumu prieka» lika sirdij sažņaugties. Pati par sevi tā bija sīka, ne visai veikla frāze, bet aiz tās slēpās tik bezgalīgs jūtu dziļums, ka es nespēju aptvert, ar ko esmu to izpelnījies.
Vēlreiz pārlasīju vēstuli, un tad manu vērību piesaistīja vārdi «bet kas gan pie tā vainīgs?». Tajos es saskatīju tēvocim tik raksturīgo tieksmi izsacīties aplinkus. Viņš atstājis man iespēju pašam piedomāt trūkstošos vārdus. Vai vainīgs būtu tēvs ar savu kļūmīgo pievēršanos «sliktajai» ticībai? Varbūt māte ar savu sirds nabadzību? Vai arī abats Lebā ar savu apmātību seksa problēmās?
Tāpat es sev jautāju, kāpēc tēvocis piemin savu apmeklējumu Kopas mītnē Malvilas pilī pēc manas aizbēgšanas no mājām. Lai piemēra pēc nosauktu vienu dienu, kad es viņam biju sagādājis «ne mazumu prieka»? Vai arī viņam prātā bijis pavisam kas cits, ko viņš nav vēlējies skaidri pateikt? Es pārāk labi pazinu tēvoča paradumu izsacīties mājieniem un tāpēc negribēju pārsteidzīgi atbildēt uz šo jautājumu.
Izvilku no kabatas paprāvo tēvoča atslēgu saišķi un tūlīt arī atradu ozola skapim noderīgo. Es to ļoti labi pazinu. Tā bija plakana, robota atslēga slēdzenei ar statenisku metāla stieni, kurš augšā un apakšā nostiprina skapja durvis. Atvēru tās un plauktos, kas bija pieblīvēti ar aktu vākiem, ieraudzīju vienā rindā sakārtotus Larusa vārdnīcas un Bībeles sējumus, skaitā pavisam četrpadsmit, jo arī Bībele bija monumentāls izdevums četros sējumos, iesieta brūnos, ar izciļņiem apdarinātos ādas vākos. Paņēmu visus četrus sējumus, noliku uz galda un sāku tos citu pēc cita pārlapot. Mani pārsteidza izdevuma lieliskās ilustrācijas. Mākslinieks ne mirkli nebija domājis par svēto personāžu izskaistināšanu. Taisni otrādi, viņš bija saglabājis cilšu vadoņiem piemītošo skarbumu un mežonīgumu. Kad es nolūkojos kaulainajos, izkāmējušajos, baskājainajos vīros ar rupjajiem sejas vaibstiem, no tiem šķiet uzdvešam aunu sviedru, kamieļu mēslu un tuksneša smilšu smārds. Ap tiem virmoja saspringta, skarba dzīve. Pat dievs, kā viņu iztēlojies mākslinieks, nebija atšķirīgs no šiem klejotājiem, kuri savu bagātību vērtēja pēc bērnu un mājdzīvnieku skaita. Un, jau uzskatot vien dieva tā tēva attēlu, kas bija veidots vēl spēcīgāks un bargāks, kļuva skaidrs, ka dievs radījis cilvēkus «pēc sava ģīmja un līdzības». Protams, ja vien patiesībā tas nebija noticis otrādi.
Bībeles pēdējā lappusē es pamanīju garu virkni daždažādu vārdu, kas bija rakstīti ar zīmuli tēvoča rokrakstā, un tie tūlīt mani ieinteresēja. Es šeit pieminu pirmos desmit: abažūrs, abdukcija, alerģija, apokrifs, auditorija, bandāža, bibliogrāfs, brahikardija, bruceloze, butaforija. Acīs krita šā uzskaitījuma samākslotība, kurā tomēr bija manāms zināms aprēķins. Es paņēmu Larusa vārdnīcas pirmo sējumu un sameklēju šķirkli «abažūrs». Un tur starp divām lapām, ko saturēja kopā divas lipekļa strēmelītes, es ieraudzīju valsts ķīlu zīmi desmittūkstoš franku vērtībā. Citi vērtspapīri par dažādām summām bija izkliedēti pa visiem lielās vārdnīcas sējumiem lappusēs, kas saturēja ievn< .1 sastādītajā sarakstā ietverto reti lietojamo vārdu Mi kļus.
Kopējā summa — 315000 franku — mani sevišķi ne pārsteidza, lai gan izbrīnījies es biju. Man šeit jāatzīmē, ka tēvoča pēcnāves dāvana manī ne uz brīdi ne1/raisīja nekādas īpašnieka sajūtas. Es drīzāk jutos kā «ilveks, kuram šī summa uzticēta, tāpat kā tas ja;i bija ar «Septiņu dižskābaržu» fermu, par kuru man levoča priekšā jāatskaitās.
Savu lēmumu es pieņēmu tik ātri, ka man pašam radās aizdomas, vai tas nebija uzradies jau pirms šā atklājuma. Un uzreiz arī ķēros pie tā izpildes. Atceros, ka es palūkojos savā aproces pulkstenī. Tas rādīja pusdesmit, un uz mirkli manī uzvilnīja bērnišķīgs prieks, ka vēl nav pārāk vēls, lai piezvanītu pa tālruni. Tēvoča adrešu grāmatiņā sameklējis Grimo telefona numuru, es tūlīt viņam piezvanīju.
— Vai Grimo kungs?
— Es klausos.
— Runā bijušais Malžakas skolas direktors Emanuēls Kants.
— Ar ko varu pakalpot, direktora kungs?
Viņa balss bija sirsnīga un laipna, pavisam citāda, nekā es biju iedomājies.
— Ar jūsu atjauju es gribētu jums ko pajautāt. Vai Malvilas pils vēl ir pārdodama?
Klusums, tad atkal tā pati balss, tikai šoreiz piesardzīga, uzmanīga, mazliet sausāka.
— Cik man zināms, jā.
Tad apklusu es, un Grimo kungam vajadzēja pirmajam atsākt:
— Sakiet, direktora kungs, vai Samuels Kants, «Septiņu dižskābaržu» īpašnieks, ir jūsu radinieks?
Es gaidīju šo jautājumu un biju tam sagatavojies.
— Esmu viņa brāļadēls, bet nezināju, ka ar manu tēvoci bijāt pazīstami.
— Drusciņ bijām, — Grimo kungs atbildēja tajā pašā cietajā un piesardzīgajā balsī. — Vai viņš jums iedeva manu tālruņa numuru?
— Viņš ir miris.
— Ā, to es nezināju, — Grimo kungs ieminējās jau citā tonī.
Es klusēju, lai ļautu viņam turpināt, taču Grimo kungs neko vairs neteica, pat neizsacīja man ne līdzjūtību, ne nožēlu. Tad sarunu atsāku es.
— Grimo kungs, vai mēs varētu satikties?
— Kad vien jūs vēlaties, direktora kungs. — Viņa' balss atkal bija atguvusi sākotnējo sirsnīgo plūdumu.
— Teiksim, rīt, agrā priekšpusdienā.
Viņš pat neizlikās esam pārāk aizņemts.
— Labi, nāciet, kad vien vēlaties. Es vienmēr esmu runājams.
— Varbūt vienpadsmitos?
— Kā vēlaties, direktora kungs. Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Nāciet vienpadsmitos, ja jums tas izdevīgi.
Viņš pēkšņi bija kļuvis tik pretimnākošs un laipns, !<a pagāja minūtes piecas, iekāms varēju pabeigt sarunu, kuras būtība bija izsakāma pāris vārdos.
Noliku klausuli un nolūkojos tēvoča darbistabas loga sarkanajos aizkaros. Mani urdīja divas pretējas izjūtas — biju laimīgs, ka esmu izšķīries, bet tajā pašā laikā nomāca apziņa, cik milzīgs ir uzdevums, kuru esmu apņēmies paveikt.
IMh īpašnieks bija tālu, viņa uzticības vīrs — ar «ļr'.aiibāmu godprātību, toties es biju visai apņēmīgs plKojs, un pēc kādas nedēļas Malvilas pils jau pārrāja manā īpašumā. Turpmākie seši gadi pēc-šā nolikuma apritēja nerimtīgā piepūlē»
lis aktīvi rīkojos visā frontē: turpināju nodarboties nr zirgkopību «Septiņu dižskābaržu» fermā, uzplēsu atmatā pamestās Malvilas vecaines un rūpējos par pi.-i atjaunošanu. Kad es pievērsos pēdējiem diviem pasākumiem, man bija trīsdesmit pieci gadi, bet pēc to paveikšanas jau četrdesmit viens.