Kad vācu tautai izdosies izveidot valdību, kura par savu misiju uzskatīs tieši to, vairs nebūs vajadzīgi seši gadi, lai valsts drosmīgā ārpolitika varētu balstīties uz tādas drošsirdīgas tautas gribu, kas gatava cīņai par savu brīvību.
* * *
Uz otro jautājumu — par grūtībām, kas ir saistītas ar Anglijas un Itālijas tautu naidīgā noskaņojuma pārvēršanu draudzīgā noskaņojumā — var atbildēt šādi. Kara propaganda daudzās tautās, kas pasaules karā cīnījās pret mums, radīja īstu pretvācisku psihozi. Lai šis noskaņojums mainītos, jāpanāk, lai visiem kļūst skaidrs, ka vācu tautā atkal ir modusies pašsaglabāšanās griba. Tikai tad vācu valsts atkal iegūs tās raksturīgās īpašības, kas nepieciešamas, lai Eiropas politikas šaha partija spēlētu nopietnu lomu. Tikai tad atradīsies partneri, kas varēs un vēlēsies spēlēt kopā ar mums. Tikai pēc tam, kad konkrēto lielvalstu valdības būs pārliecinājušās, ka mūsu tauta un valdība ir beidzot ieguvusi tās īpašības, kas mūs padara par vērtīgu sabiedroto, tās, sekojot pašas savām interesēm, sāks jaunu propagandas kampaņu, lai pārveidotu šo valstu sabiedrisko domu. Protams, tas prasa ilgu, neatlaidīgu un prasmīgu darbu. Bet tieši tādēļ, ka šādam darbam ir nepieciešami gadi, visi ir ļoti apdomīgi un uzmanīgi. Neviena valdība neķersies pie šī darba, ja nebūs nešaubīgi pārliecināta, ka to ir vērts sākt, un nākotnē šādā veidā būs ievācama bagāta raža. Te vairs nepietiek ar vairāk vai mazāk asprātīgu ārlietu ministru pļāpāšanu. Neviena valdība nemainīs savas aģitācijas raksturu un nemēģinās vērst savu iedzīvotāju simpātijas no vienas nācijas uz otru, ja nebūs pārliecinājusies, ka iespējamam jaunajam sabiedrotajam aiz muguras stāv patiesi reāls spēks. Pretējā gadījumā valdība tikai sadrumstalotu savas valsts sabiedrisko domu. Un neviena valdība nākamās savienības patiesi nopietnās vērtības garantiju nemeklēs atsevišķu valdības locekļu svinīgajās frāzēs. Ir nepieciešams, lai konkrētā ārzemju lielvalsts redzētu, ka pie mums ir patiešām stabila valdība, kas ietur īsti lietderīgu politiku. Un tādēļ vajag, lai konkrētā lielvalsts varētu pārliecināties, ka arī mūsu zemes sabiedriskajā domā valda pilnīgi tās pašas idejas. Pret mums izturēsies ar lielāku uzticību, ja vairāk pārliecināsies, ka arī valdība attiecīgi gatavojas, darbojoties propagandas laukā, un mūsu sabiedriskā doma tieši atbalsta valdību.
Mūsu pašreizējā stāvoklī tas nozīmē, ka mūs tikai tad uzskatīs par vērtīgiem sabiedrotajiem, ja arī mūsu valdība un sabiedriskā doma spēs pierādīt, ka patiešām fanātiski vēlas cīnīties par brīvību un neatkarību. Tikai tad ari citas tautas sāks iedzīvotāju sabiedriskās domas pārgrupēšanu, — to darīs vismaz tās valstis, kas, sekodamas savām interesēm, varēs noslēgt ar mums savienību, — ja mēs kļūsim par cienījamu partneri.
Taču jāievēro arī šāds moments: pārveidot veselas tautas sabiedrisko domu citā virzienā nav viegls darbs. Jebkurā gadījumā daudzi iesākumā to nesapratīs. Lūk, tādēļ būtu muļķīgi un noziedzīgi savu kļūdu dēļ pašiem pasniegt ieroci tiem elementiem, kas vēlas citādu notikumu gaitu.
Mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā par to, ka, kamēr vesela tauta līdz galam sapratīs savas valdības jaunos nodomus, paies ilgs laiks. Pārāk atklāti paskaidrot savus motīvus un galamērķus valdība nevarēs. Cerības jāliek vai nu uz masu aklo ticību, vai vairāk attīstīto minētās tautas vadošo slāņu intuitīvo izpratni. Tomēr daudziem cilvēkiem trūkst politiskās paredzēšanas un tālredzības spēju. Tā kā valdības politisku apsvērumu dēļ, kā jau teicām, nevarēs būt pārāk atklātas, tad ir visticamāk, ka vienmēr atradīsies vadītāji un intelektuāļi, kas, būdami nepietiekami gaišredzīgi, jaunajā pagriezienā saskatīs tikai vienkāršu eksperimentu. Tātad daļa nācijas konservatīvi noskaņoto elementu, iespējams, izrādīs pretestību jaunajai propagandai.
Lūk, tāpēc ir sevišķi jārūpējas par to, lai šie konservatīvie elementi nekādā ziņā no mūsu pašu rokām nesaņemtu ieročus, ar kuru palīdzību varētu nopietni traucēt nepieciešamo tuvināšanos. It īpaši pie mums to nedrīkst aizmirst, jo mūsu — atļaušos teikt — politiķi uzstājas ar absolūti fantastiskiem un pilnīgi nereāliem lozungiem. Vai tad nav skaidrs, ka klaigāšana par nepieciešamību radīt jaunu Vācijas kara floti, koloniju atgūšanu utt. nav nekas vairāk kā tukša muldēšana? Tikai mierīgi jāpadomā par visiem šiem jautājumiem, un kļūst skaidrs, ka mums tā visā panākšanai nav kaut cik reālu iespēju. Bet šī bezjēdzīgā klaigāšana, ar kuru dažkārt nodarbojas pilnīgi naivi, daļēji pat prātā jukuši cilvēki, nekādā ziņā nevar dot Vācijai kaut kādu labumu. Anglijā šī klaigāšana panāk pilnīgi noteiktu ietekmi. Visi šie vārdiskie protesti un skaļie runasplūdi kalpo tikai mūsu nāvīgo ienaidnieku interesēm. Cilvēki patērē visus spēkus, lai rīkotu kaitīgas demonstrācijas pret dievu un visu pasauli, tajā pašā laikā aizmirstot, ka katra panākuma galvenais priekšnosacījums pirmām kārtām ir princips.
Ja ko dari, tad padari to līdz galam.
Klaigājot un protestējot pret piecām vai pat desmit valstīm reizē, pie mums aizmirst to, ka visi fiziskie un garīgie spēki ir jāsakoncentrē, lai dotu mūsu niknākajam ienaidniekam triecienu cieši sirdī. Šādi rīkodamies, mēs tikai zaudējam iespēju noslēgt to savienību, kāda mums ir nepieciešama, lai kādreiz norēķinātos ar visnolādētāko ienaidnieku.
Ari šajā ziņā nacionālsociālistiskajai kustībai ir jāuzņemas noteikta misija. Mums jāiemāca tautai neieslīgt sīkumos un koncentrēties uz galveno, nesadrumstalot spēkus otršķirīgām lietām un nekad neaizmirst, ka pašlaik mērķis ir cīņa par mūsu tautas kailo dzīvību un mūsu vienīgais ienaidnieks šobrīd ir tā lielvalsts, kas atņem mums pat tiesības uz eksistenci.
Daudz kas mūs, protams, sarūgtina līdz dvēseles dziļumiem, taču tas vēl nav iemesls, lai zaudētu aukstasinību un, bezjēdzīgi klaigājot, strīdētos ar visu pasauli tā vietā, lai visus spēkus koncentrētu pret visnāvīgāko ienaidnieku.
Galu galā vācu tautai vispār nav nekādu morālu tiesību žēloties par citu valstu uzvedību, iekams tā nav saukusi uz tiesu pašas noziedzniekus, kas pārdod un nodod mūsu dzimteni. No tālienes zākāt Angliju, Itāliju utt. ir galīgi nenopietni, ja mēs tajā pašā laikā ļaujam brīvi rīkoties neliešiem, kas par 30 sudraba grašiem pārdevušies ienaidniekam, neliešiem, kuri savulaik iestājās naidīgās propagandas dienestā, palīdzēja izsist mums no rokām ieročus un salauzt paralizētās tautas morālo mugurkaulu.
Pretinieks dara tikai to, ko no viņa var gaidīt. Viņa uzvedībai un rīcībai vajadzētu kalpot mums vienīgi par mācību.
Kas savos uzskatos nevēlas pacelties šādā līmenī, tam mēs iesakām piekrist vismaz šai pēdējai atziņai: tādā gadījumā mums neatliek nekas cits kā pilnīgi atteikties no visa, jo jebkāda savienību politika nākotnē kļūst neiespējama. Ja mēs nevaram noslēgt savienību ar Angliju tāpēc, ka tā sagrābusi mūsu kolonijas, ja mēs nevaram iet roku rokā ar Itāliju tāpēc, ka tai pieder Dienvidtirole, ja mēs ar Poliju un Čehoslovākiju vispār nevaram noslēgt nekādu savienību, tad Eiropā vairs nav citu valstu, ja neskaitām Franciju, kura tomēr, uzdrošināsimies atgādināt, ari nozaga mums Elzasu un Lotringu.
Diezin vai ir jāšaubās, ka tāda politika vācu lautai nebūt nav derīga. Jāšaubās ir tikai par vienu: kas tie ir par cilvēkiem, kas sludina šādu politiku, — vientieši, aprobežoti ļautiņi vai rūdīti blēži?