Tā kā runa ir par vadītājiem un vadoņiem, man vienmēr šķiet, ka šie kungi pieder pēdējai nosaukto ļaužu sugai.
Tātad, cik vien tālu var paredzēt cilvēka prāts, ir pilnīgi iespējams panākt, lai naidīgo tautu noskaņojums mainās mums par labu, jo šo tautu patiesās intereses ir līdzīgas mūsējām. Taču ir nepieciešams, lai, pirmkārt, mūsu pašu valsts izrādītu nopietnu gribu cīnīties par savu pastāvēšanu un iegūtu vērtīga sabiedrotā īpašības; otrkārt, jāizbeidz pasniegt šīm tautām materiāls, kas vēršas pret mums pašiem, un tādēļ ir jālikvidē pašu kļūdas un vēl jo vairāk noziedzīgā rīcība pašu nometnē.
* * *
Visgrūtāk ir atbildēt uz trešo jautājumu.
Vai vispār ir iedomājams, ka angļu vai itāļu nācijas patieso interešu pārstāvji varētu īstenot savu gribu pretēji ebreju — tautiskas un nacionālas valsts nāvīgāko ienaidnieku — gribai?
Vai, piemēram, britu tradicionālās valsts mākslas spēks varēs salauzt ebreju ietekmi, vai nē?
Atbildēt uz šo jautājumu, kā jau teicu, ir ļoti grūti. Šīs problēmas risinājums ir atkarīgs no pārāk daudziem faktoriem, lai varētu tūlīt dot noteiktu atbildi. Attiecībā uz vienu valsti katrā gadījumā varam teikt, ka tā ir ļoti stabila, kalpo vienīgi savas nācijas interesēm un nekādai ebreju ietekmei neizdosies pārvarēt tās tendences, kuras ir šīs valsts politiska nepieciešamība. Es domāju par Itāliju.
Cīņa, kuru fašistiskā Itālija pašlaik, lai arī neapzināti (es gan domāju, ka pilnīgi apzināti) izcīna pret trim galvenajiem ebreju ietekmes ieročiem, ir garantija, ka Itālijai izdosies, lai arī pa aplinkus ceļiem, izraut indes zobus ebreju spēkam, kas cenšas pacelties pāri visām valstīm. Itālijas valdība aizliedza frankmasonu slepenās biedrības, tā vajā presi, kura grib pacelties pāri nācijai, un noteikti pārtrauca jebkuru internacionālā marksisma ietekmi. Turklāt Itālijas valdība konsekventi nostiprina fašistisko pārvaldes veidu. Lūk, tādēļ nedrīkst šaubīties par to, ka Itālijas valdība nepadosies ebreju pasaules hidras šņākšanai un jo tālāk, jo vairāk vadīsies vienīgi no itāļu nācijas interesēm.
Grūtāk ir ar Angliju. Šajā "visbrīvākās demokrātijas" valstī ebreji vēl pa aplinkus ceļiem neierobežoti diktē sabiedriskajai domai savu gribu. Tomēr arī Anglijā jau varam saskatīt nerimstošu cīņu starp īstenu britu valsts interešu pārstāvjiem, no vienas puses, un ebreju pasaules diktatūras aizstāvjiem, no otras puses.
Tas, cik asas bieži vien ir šis pretrunas, pirmo reizi parādījās pēc kara: tik dažādas bija pozīcijas Japānas jautājumā, kādas aizstāvēja Anglijas valdība, no vienas puses, un Anglijas prese, no otras puses.
Tūlīt pēc pasaules kara beigām starp Ameriku un Japānu parādījās senās abpusējās nesaskaņas. Eiropas lielvalstis, protams, arī nevarēja palikt vienaldzīgas jaunu pasaules kara draudu priekšā. Starp Angliju un Ameriku, kā zināms, pastāv ne mazums radniecīgu saikņu. Tomēr šīs saiknes itin nemaz netraucē to, lai Anglijā parādītos zināma skaudība un norūpēšanās par Amerikas savienības pārlieku nostiprināšanos visās starptautiskās politikas un ekonomikas jomās. Vēl nesen Amerika bija kolonija, vēl nesen visi skatījās uz šo zemi kā lielās mātes Anglijas bērnu. Un tagad Amerika kļūst par visas pasaules valdnieci. Ir pilnīgi saprotams, ka Anglija ar satraukuma pilnu nemieru pārskata visas savas noslēgtās savienības un britu valsts prasme ar bailēm raugās nākotnē, ka tikai nepienāk brīdis, kad formulu "Anglija — jūru valdniece" nenomaina formula "Amerika — jūru valdniece". Tikt galā ar amerikāņu savienoto valstu kolosu, kam pieder neizmērojamas bagātības un neskarta, nenoplicināta zeme, ir daudz grūtāk, nekā tikt galā ar ielenkto Vāciju. Ja brīdī, kad izšķirsies strīds starp Angliju un Ameriku, Anglija būs viena pati par sevi, var uzskatīt, ka spriedums ir jau parakstīts iepriekš. Lūk, tādēļ Anglija tik atklāti tiecas pretī savienībai ar dzelteno nāciju, savienībai, kura no rases viedokļa var būt diezgan apšaubāma, toties no valstiski politiskā viedokļa ir vienīgā iespēja nostiprināt Lielbritānijas stāvokli pasaulē pretstatā augošajai Amerikas kontinenta ietekmei.
Un ko mēs redzējām?
Tajā laikā, kad Anglijas valdība, neskatoties uz sadarbību ar Ameriku Eiropas frontē, negribēja vājināt saikni ar savu aziātu partneri, ebreju prese Anglijā ļoti enerģiski vērsās pret Anglijas un Japānas savienību.
Jājautā: kā gan bija iespējams, ka tie paši ebreju orgāni, kuri līdz pat 1918. gadam ne uz mirkli nepārstāja kalpot idejai par britu cīņu pret vācu valsti, tik pēkšņi aizgāja pa citu ceļu, tikpat kā pārkāpjot uzticības zvērestu?
Lieta ir izskaidrojama ļoti vienkārši. Vācijas iznicināšana pirmām kārtām bija nevis Anglijas, bet gan ebreju interesēs. Anglijas patiesās valstiskās interesēs nav arī iznīcināt Japānu. Tas ir nepieciešams vienīgi ebrejiem, kuri, kā zināms, cenšas iegūt neierobežotu kundzību pār visu pasauli. Tā nu iznāk, ka, kamēr Anglija ir norūpējusies tikai par to, kā nostiprināt savu stāvokli pasaulē, ebreji gatavojas sagrābt savās rokās visu pasauli.
Jau tagad ebreju rokās atrodas mūsdienu Eiropas valstis. Viņi pārvērš šīs valstis gļēvos ieročos, izmantojot vai nu tā saucamās rietumu demokrātijas metodi, vai arī tiešas pakļaušanas metodi, kurai ir krievu boļševisma forma.
Taču ebreju rokās ir ne tikai vecā pasaule vien. Nē, tāds pat liktenis gaida ari jauno pasauli. Ebreji ir īstie biržu vadītāji Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs. Ar katru gadu vairāk ebreji sāk lemt pat šīs 120 miljonu lielās tautas likteņus. Kā ārprātīgi viņi skatās uz to, ka dažām tautām tomēr ir izdevies saglabāt noteiktu neatkarību no tiem.
Ar nekaunīgu veiklību ebreji veido sabiedrisko domu tā, kā tas viņiem vajadzīgs, lai pārvērstu to par ieroci cīņā par savu sapņu piepildījumu.
Gudrākie un ievērojamākie ebreji uzskata, ka tuvu ir tas brīdis, kad viņi ieraudzīs sava kārotā sapņa piepildījumu un varēs aprit visas pārējās tautas.
Taču ebreji baidās, ka blakus lielajam tautu pulkam, kuras tiem arvien vairāk izdodas pārvērst savās kolonijās un atņemt tām jebkuras nacionālās pazīmes, varētu palikt kaut viena patiesi neatkarīga valsts, kura pēdējā brīdī var sabojāt visu ebreju spēli. Boļševizēta pasaule spēs noturēties tikai tajā gadījumā, ja boļševisms būs aptvēris absolūti visu pasauli.
Ja pasaulē paliks kaut vai viena pietiekami liela patiesi nacionāla valsts, tad ebreju brālība pasaulē nenovēršami ies bojā cīņā ar nacionālo ideju. Tāds ir jebkuras tirānijas liktenis šajā pasaulē.
Ebreji ļoti labi apzinās, ka gadu tūkstošu ilgajā gaitā tiem ir izdevies pietiekami labi pielāgoties Eiropas apstākļiem. Viņi veiksmīgi rokas zem nāciju rasiskā pamata, arvien vairāk pārvērsdami Eiropas iedzīvotājus bezdzimuma kropļos. Taču ebreji tikpat labi zina, ka sagatavot līdzīgu likteni tādai aziātiskai nacionālai valstij kā Japāna, tiem diezin vai izdosies. Ebrejiem izdodas izlikties par vāciešiem, angļiem vai frančiem, bet tiem neizdodas atrast tiltu pie dzeltenajiem aziātiem. Lūk, tādēļ ebreji cenšas sagraut nacionālo Japānas valsti, izmantojot spēkus, kādi pagaidām vēl pastāv citās nacionālās valstīs. Ebreji jau laikus grib atbrīvoties no bīstamā pretinieka un izdarīt to pirms viņu rokās pāries vara pār visām pārējām valstīm un viņi kļūs par pasaules despotiju.
Ebreji baidās no Japānas, jo tā pašreiz nekādi neiekļaujas tūkstošgadīgās ebreju kundzības ietvaros. Lūk, tādēļ viņi grib salauzt šo nacionālo valsti vēl pirms savas diktatūras pilnīgas izveidošanas.
Tāpēc ebreji pašlaik rīda visas tautas pret Japānu, tāpat kā savulaik viņi to darīja pret Vāciju. Varēja gadīties, ka laikā, kad angļu valstsvīri cenšas noslēgt savienību ar Japānu, britu ebreju prese pieprasa atklātu cīņu pret japāņu sabiedroto. Nav izslēgts, ka, stājoties zem demokrātijas karoga vai izmantojot lozungu par cīņu pret japāņu militārismu un ķeizarismu, ebrejiem patiešām izdodas sagatavot pret Japānu iznīcinošu karu.