Ar to arī ir izskaidrojams tas, kāpēc ebreji ir atklāti nostājušies pret angļu valstsvīriem.
Bet, pateicoties šim apstāklim, arī Anglijā noteikti sāksies cīņa pret ebreju briesmām visā pasaulē.
Lūk, tāpēc nacionālsociālistiskajai kustībai atkal izvirzās milzīgs uzdevums.
Jaunās kustības uzdevums ir atvērt tautai acis ari attiecībā uz svešu nāciju stāvokli, kā ari jāprot parādīt visai pasaulei, kur slēpjas mūsu patiesais ienaidnieks. Naida vietā pret āriešiem — no kuriem mūs var atšķirt ļoti daudzas lietas, taču mūs jebkurā gadījumā vienos asins un kultūras kopība — mūsu kustībai vispārējais naids jānovirza uz tiem, kas ir visas cilvēces īstie ienaidnieki un visu ciešanu patiesie vaininieki.
Taču vispirms mums ir jāparūpējas, lai vismaz mūsu pašu zemē visi saprastu, kur atrodas patiesais pretinieks. Tad mūsu cīņa kļūs par vislabāko piemēru, un mēs parādīsim citām tautām ceļu, kas ved pie visas āriskās cilvēces laimes.
Lai par mūsu vadītāju kļūst saprāts, par mūsu spēku — griba! Lai mūsu svētākā pienākuma apziņa palīdz mums būt pietiekami neatlaidīgiem darbībā! Par visu pārējo lai mums gādā Dievs tas Kungs; lai viņš ir sargātājs un aizstāvis!
14. nodaļa: Orientācija uz Austrumiem jeb Austrumu politika
Uzskatu, ka Vācijas attieksme pret Krieviju ir īpašas analīzes vērta. Tam ir divi iemesli.
1. Šai problēmai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz visu Vācijas ārpolitiku kopumā.
2. Šī problēma ir mūsu jaunās nacionālsociālistiskās kustības galvenais politisko spēju pārbaudes akmens, lai redzētu, vai mēs patiešām esam spējīgi skaidri domāt un pareizi rīkoties.
Man gan tūliņ jāatzīstas, ka tieši šis otrs punkts dažreiz sagādā ne mazums rūpju. Kā zināms, jaunā kustība galvenokārt gūst sev piekritējus nevis no indiferentām sabiedrības aprindām, bet lielākoties no bijušajiem galējo uzskatu piekritējiem. Lūk, tādēļ ir pavisam dabiski, ka šie cilvēki pārnāk pie mums, bet vēl nav pilnīgi pārvarējuši tos priekšstatus par ārpolitiku (vai nepietiekami izprot šos jautājumus), kādi tiem bija raksturīgi agrāk. Tas attiecas ne tikai uz mūsu piekritējiem, kas pārnāk no kreiso spēku nometnes. Gluži pretēji, — lai cik kaitīgi arī nebūtu tie uzskati, kuriem cilvēki pievērsās ārpolitikas jomā, bieži vien veselā saprāta un pareiza instinkta paliekas ļāva mainīt šos uzskatus. Šādos gadījumos mums vajadzēja tikai parādīt šiem cilvēkiem, kur viņi kļūdās un kādi virzieni ir pareizāki. Ne reizi vien bijām spiesti konstatēt, ka veselais saprāts un pareizs pašsaglabāšanās instinkts ir mūsu labākie sabiedrotie.
Daudz grūtāk ir panākt pareizu politisku domāšanu tām ļaužu aprindām, kuri agrāk ne vien tika nepareizi audzināti šajā ziņā, bet arī bija zaudējuši pēdējās veselīgā instinkta paliekas, ziedojot tās uz tā saucamās objektivitātes altāra. Pieredze ir pierādījusi, ka visgrūtāk ir pārliecināt tos, kas nāk no tā saucamās inteliģences aprindām. Tieši viņi visgrūtāk apgūst šķietami pilnīgi vienkāršus un lopiski skaidrus uzskatus par to, kas veido mūsu ārpolitikas īstās intereses. Šiem ļaudīm traucē ne tikai lielā visnejēdzīgāko priekšstatu un aizspriedumu bagāža; turklāt viņi ir pilnīgi zaudējuši arī veselīgo pašsaglabāšanās instinktu. Nacionālsociālistiskajai kustībai ir jāizcīna diezgan smaga cīņa tieši ar šo aprindu cilvēkiem. Šī cīņa ir smaga, jo mums ir darīšana ar ļoti iedomīgiem subjektiem, kuri bieži vien uz cilvēkiem ar veselīgākiem instinktiem skatās no augšas, lai gan viņu pašu gara tumsība tiem nedod nekādas tiesības šādi rīkoties.
Šie augstprātīgie, pašapzinīgie elementi iedomājas, ka viņi saprot visu. Īstenībā tie nav pat spējīgi skaidri un aukstasinīgi izanalizēt stāvokli un apsvērt nepieciešamās darbības. Bet bez tā taču tieši ārējās politikas jomā nav iespējams spert ne soli.
Tieši šis aprindas pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk nosaka mūsu ārējās politikas virzienu, ievedot to visnelaimīgākajos un nepareizākajos ceļos. Šo aprindu fantastiskā ideoloģija nosaka ārējo politiku daudz lielākā mērā nekā to dara vācu tautas patiesi veselīgās intereses. Uzskatu to par vēl vienu argumentu, lai savu piekritēju priekšā analizētu vissvarīgāko ārējās politikas problēmu, t.i., jautājumu par mūsu attieksmi pret Krieviju. Un to darīšu ar šī sacerējuma ietvaros iespējamo un nepieciešamo pamatīgumu.
Vispirms jāatzīmē šāds moments. Mūsuprāt, ar ārējo politiku jāsaprot savstarpēja vienas tautas attiecību noregulēšana ar visām pārējām pasaules tautām. Tas, kā tieši šīs savstarpējās attiecības tiek regulētas, vienmēr ir atkarīgs no pilnīgi noteiktiem faktoriem. Mums. nacionālsociālistiem, ir jānorāda uz to, ka mūsu tautiskās valsts ārējā politika vispirms vadīsies no šāda fakta. Valsts centīsies noteikt veselīgu, dabisku, dzīvotspējīgu proporciju starp mūsu iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un mūsu teritoriju lielumu un kvalitāti, no otras puses. Tikai ārējā politika pienācīgi nodrošinās vācu valstī apvienotās rases likteņus.
Par veselīgu proporciju varam uzskatīt tikai tādu attiecību starp šiem diviem lielumiem, kas pilnīgi nodrošina tautas paēdināšanu ar pašu zemes dāvātajiem produktiem. Jebkāds cits lietu izkārtojums, pat ja tas ilgst gadu simtus vai tūkstošus, ir nenormāls un neveselīgs. Agrāk vai vēlāk tas nesīs tautai vislielāko ļaunumu un var pat novest līdz tās pilnīgai iznīcībai.
Lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai ir vajadzīga pietiekami liela teritorija.
Lai noteiktu, cik lielai šai teritorijai jābūt, nevar vadīties tikai no pašreizējā brīža vajadzībām. Nedrīkst vienkārši iegūtās ražas daudzumu izdalīt ar iedzīvotāju skaitu. Šī darba pirmās daļas attiecīgajā nodaļā jau sīki izklāstīju, ka teritorijas lielumam ir nozīme ne tikai no pārtikas iegūšanas viedokļa, bet arī no militārā un vispārpolitiskā viedokļa. Tauta nevar apmierināties tikai ar to, ka tai piederošās teritorijas nodrošina pietiekamu labu iztikšanu. Tautai vēl ir jārūpējas, lai šīs teritorijas būtu pietiekami aizsargātas. Un tas ir atkarīgs no valsts vispārpolitiskā spēka, kuru savukārt lielā mērā nosaka militāri ģeogrāfiskie faktori.
Attiecībā uz vācu tautu jāsaka, ka Vācija savu nākotni var nodrošināt tikai kā pasaules lielvalsts. Mūsu tautas ar tās vairāk vai mazāk veiksmīgo ārējo politiku gandrīz divus tūkstošus gadu ilgā vēsture ir bijusi pasaules vēsture. Vai gan par to nevarēja pārliecināties mūsu paaudze? Tā milzīgā tautu cīņa, kas notika laikā no 1914. - 1918. gadam, īstenībā bija tikai vācu tautas cīņa par savu pastāvēšanu uz zemes, taču visi šo karu sauca par pasaules karu.
Iestādamās šajā karā, vācu tauta pārstāvēja tikai šķietamu pasaules lielvalsti. Es saku "šķietamu pasaules" valsti tādēļ, ka patiesībā Vācija nemaz nebija pasaules lielvalsts. Ja 1914. gadā Vācijā būtu pastāvējusi cita proporcija starp teritorijas lielumu un iedzīvotāju skaitu, tad tā patiešām būtu bijusi pasaules lielvalsts. Un tikai tādā gadījumā—ja norobežojamies no citiem faktoriem — pasaules karš varētu beigties mums labvēlīgi.
Nebūt negribu un arī neuzskatu par savu uzdevumu šeit iztirzāt, "kā" viss varētu pavērsties, "ja" būtu bijusi cita situācija. Uzskatu, ka ir absolūti nepieciešams ļoti lietišķi un bez kādiem izskaistinājumiem norādīt uz pašreizējo stāvokli, kas iedveš vistrauksmainākās bažas. Ir nepieciešams, lai vismaz nacionālsociālistiskās kustības rindās visi skaidri apzinātos, cik slikts stāvoklis ir pašlaik, un cilvēki dziļāk padomātu, kas darāms, lai izietu no šī stāvokļa.