Lūk, tā ir mācība un brīdinājums nākotnei.
Tieši pirmie divi mūsu ārējās politikas lielākie panākumi bija arī visnoturīgākie. Ja to nebūtu, vācu tauta tagad nespēlētu vispār nekādu lomu. Tie bija pirmie, bet, par nožēlu, arī vienīgie veiksmīgie mēģinājumi izveidot labvēlīgāku proporciju starp valsts iedzīvotāju skaita palielināšanos un teritoriju lielumu. Patiesi neizmērojamu ļaunumu mūsu tautai nodara tie vēsturnieki, kas neprot izrādīt pienācīgu cieņu tieši šiem diviem vissvarīgākajiem notikumiem Vācijas vēsturē, neprot parādīt tautas jaunajām paaudzēm, ka tieši šiem notikumiem ir bijusi izšķirošā loma. Tā vietā mūsu vēsturnieki koncentrē jauno paaudžu uzmanību uz neskaitāmām avantūrām un kariem, uz dažādām epizodēm, kurās, tiesa, ir bijis daudz varonības, bet ir arī daudz fantāzijas. Vēsturnieki nesaprot, ka būtībā visām šīm epizodēm nav nekādas nopietnas nozīmes, salīdzinājumā ar šiem diviem izcilākajiem notikumiem Vācijas vēsturē.
Trešais mūsu politiskās darbības lielais panākums ir prūšu valsts nodibināšana u n vācu armijas izveidošana. Vispārējās karaklausības ideja tās pašreizējā veidā atbilst tieši šī jaunā veidojuma valstiskuma idejām. Šai idejai ir patiesi milzīga nozīme. Pateicoties disciplinētās prūšu armijas izveidošanai, vācu tauta, kas tik loti cietusi no sadrumstalotības un ārkārtīgā individuālisma, atguva organizēšanās spējas, kuras pirms ilga laika bija zaudējusi. Pateicoties savas dzīves apstākļiem, citas tautas nekad nebija zaudējušas pašsaglabāšanās un veselīga bara kopības jūtas. Mums šis jūtas varēja atjaunot tikai no jauna organizētā prūšu armija. Ar to ir ari izskaidrojams tas, ka vispārējās karaklausības atcelšana mums radīja tik smagas sekas šajā laikā, kad desmitiem citu nacionalitāšu to būtu pārdzīvojušas bez kādām sekām. Ja tagad vēl desmit paaudzes būtu spiestas dzīvot šādos apstākļos un mēs neizdarītu attiecīgas izmaiņas, lai pastiprinātu militāro elementu skolās, nav šaubu, ka mūsu tauta zaudētu pēdējās patstāvības paliekas uz šīs planētas, vēl ievērojot nelabvēlīgās rasu ietekmes un šo ietekmju radīto idejisko sajukumu. Vācu gars tad varētu dzīvot tikai svešās nācijās, un drīz vien izveidotos situācija, kad pasaule sāktu aizmirst par vāciešiem kā par kultūras radītājiem. Vācieši pārvērstos par kultūras mēslojumu. Drīz vien tiktu saindētas pēdējās ziemeļāriešu asins paliekas, un mēs uz visiem laikiem noietu no skatuves.
Jāatzīmē tas, ka mūsu pretinieki daudz labāk par mums apzinās, ka tieši šiem trīs minētajiem notikumiem ir izšķiroša nozīme Vācijas vēsturē. Pretinieki to lieliski saprot, bet mēs paši lielākoties sajūsmināmies par pagātnes varonīgajām epizodēm, lai arī tās prasīja miljoniem viscēlāko Vācijas dēlu dzīvību.
Mums par katru cenu jāiemācās iepriekšējā vēsturē atšķirt patiesi lielus un noturīgus panākumus, kas atstājuši dziļas pēdas, no tām epizodēm, kas prasīja lielus upurus un nedeva nekādu noturīgu iznākumu. Tam būs liela nozīme, ja domājam par mūsu rīcību tagadnē un nākotnē.
Mēs, nacionālsociālisti, nekad un nekādos apstākļos nedrīkstam pārņemt mūsdienu buržuāziskās pasaules urāpatriotiskos noskaņojumus. Sevišķi bīstami un pat nāvējoši būtu kaut kādā mērā saistīt sev rokas ar tās politikas tradīcijām, kādu vācu impērija īstenoja līdz kara sākumam.
Visā 19. gadsimta vēsturē neatradīsim neko tādu, kam mēs varētu sekot un ko no mūsu redzes viedokļa varētu attaisnot kaut vai ar šī laika apstākļiem. Pretstatā tālaika vadītājiem par mūsu ārējās politikas augstāko principu jāizvēlas nepieciešamās proporcijas noteikšana starp valsts iedzīvotāju skaitu un teritoriju lielumu! Pagātnes mācības mums vēl un vēlreiz atgādina tikai vienu, t.i., mūsu ārējās politikas mērķim ir jābūt jaunu zemju iegūšanai. Tajā pašā laikā par mūsu iekšējās politikas pamatu ir jākļūst jaunajam, noturīgajam, vienotajam nacionālsociālistiskajam pasaules uzskatam.
* * *
Vēl īsumā gribu apskatīt jautājumu par to, cik attaisnotas ir mūsu prasības pēc jaunām zemēm no morāli tikumiskā viedokļa. Tas nepieciešams tādēļ, ka pat tā saucamajās tautiskajās aprindās ir visādi daiļrunīgi pļāpas, kas cenšas pierādīt mūsu tautai, ka par visas ārējās politikas mērķi jābūt vienīgi vācu tautai 1918. gadā nodarīto pārestību labošanai. Ja tās tikšot izlabotas, mums, vāciešiem, vairāk nekas neesot vajadzīgs, un mēs varēšot ikvienu uzņemt savos brālīgajos apkampienos.
Šajā sakarā vispirms ir nepieciešams šāds norādījums.
Prasība atjaunot tādas robežas, kādas tās bija līdz 1914. gadam, ir politiska bezjēdzība un turklāt tāda, kuras apjoms un sekas ir līdzvērtīgas noziegumam. Mūsu valsts robežas 1914. gadā pirmām kārtām bija pilnīgi neloģiskas. Raugoties no nacionālā sastāva viedokļa, tās nebūt nebija pilnīgas un arī no militāri ģeogrāfiskā viedokļa tās nebūt nebija lietderīgas. Šīs robežas nebija noteiktas un labi pārdomātas politikas rezultāts. Tās bija pagaidu robežas, nevis pabeigtas politiskās cīņas rezultāts.
Ar tādām pat un daudzos gadījumos ar vēl lielākām tiesībām par pamatu varētu ņemt nevis 1914. gadu. bet kādu citu laiku Vācijas vēsturē, un izvirzīt mērķi panākt tā laika robežu atjaunošanu. Prasība atgriezties pie 1914. gada robežām pilnīgi atbilst mūsu buržuāziskās pasaules šaurajam redzeslokam. Šai pasaulei trūkst domas lidojuma nākotnē. Tā dzīvo tikai pagātnē un turklāt lielākoties nesenā pagātnē. Un pat pagātnē, izņemot dažus gadus atpakaļ, tā nav spējīga neko saskatīt. To nospiež kūtrības likums, un tā spēj saskatīt tikai to, kas atrodas pašā degungalā. Jebkurš nopietns mēģinājums mainīt izveidojušos stāvokli neizbēgami sastop šīs pasaules pretestību. Taču arī šajā ziņā aktivitāti paralizē kūtrums. Lūk, ar to arī ir izskaidrojams tas, ka šo cilvēku politiskais horizonts nesniedzas tālāk par 1914. gada robežām.
Bet. izvirzot prasības par atgriešanos pie 1914. gada robežām, mūsu buržuāzija palīdz vienīgi ienaidniekiem, jo šī prasība vieno kopīgai pretestībai visus bijušos sabiedrotos un satur kopā viņu savienību. Tikai tā var izskaidrot to. ka 8 gadus pēc pasaules kara beigām šī raibā valstu savienība, kur katrai valstij karā bija citas vēlmes un citi mērķi, vēl arvien nav sairusi. un uzvarētāju koalīcija vēl arvien ir vairāk vai mazāk vienota.
Savulaik visas šīs valstis vienādi iedzīvojās uz Vācijas sabrukuma rēķina. Bailēs no mums tās centās samierināties viena ar otru, uz laiku piemirstot savstarpējo skaudību un godkārību. Tās visas centās sadalīt savā starpā pēc iespējas lielāku mūsu mantojuma dalu, uzskatot to par labāko aizsardzību pret Vācijas atdzimšanas iespēju. Bailes no mūsu tautas spēka un sirdsapziņas pārmetumi par saviem grēkiem ir tas iemesls, kas līdz pat šim brīdim satur kopā visu šo raibo koalīciju.
Mūsu buržuāzijas rīcība nevar apvest ap stūri bijušos sabiedrotos. Par savu politisko programmu izvirzot Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās, mūsu buržuāziskā pasaule atbaida visus koalīcijas dalībniekus. Kāds no partneriem, kas varbūt uzskatītu, ka ir laiks saraut saites ar bijušo koalīciju, baidās to darīt, jo tam draud izolācija, kas beigās var novest pie tā, ka mēs tam uzbruksim tieši tajā brīdī, kad tas atstās koalīciju.
Lozungs par Vācijas atjaunošanu 1914. gada robežās atbaida visas valstis — uzvarētāju koalīcijas dalībnieces.
Šis lozungs ir pilnīgi bezjēdzīgs šādu apsvērumu dēļ:
1. Mums nav nekādu līdzekļu, lai patiešām panāktu šī mērķa īstenošanu, un te nelīdzēs tukšās frāzes, kas skan mūsu godājamo savienību sanāksmēs.