2. Ja arī šo mērķi varētu sasniegt, par to nudien nebūtu vērts izliet vācu tautas asinis.
Nav un nevar būt nekādu šaubu, ka par 1914. gada robežu atjaunošanu mums vajadzētu maksāt ar asinīm. Tikai pilnīgi naivi cilvēki var noticēt, ka Versaļā noteiktās robežas ir izmaināmas ar intrigu un ubagošanas palīdzību. Jau runāju par to, ka tāds ceļš prasītu, lai Vācijas vadībā būtu tāda figūra kā Taleirāns, kuras mums nav. Puse no mūsu pašreizējiem valstsvīriem ir rūdīti blēži un vienlaikus subjekti ar visai vāju raksturu. Šie cilvēki vienkārši izturas naidīgi pret mūsu tautas interesēm. Otra puse mūsu valstsvīru ir labsirdīgi, ļoti miermīlīgi un ļoti iztapīgi muļķi, kas vispār nav spējīgi paveikt kaut ko nopietnu. Bez tam jāievēro, ka vairs nedzīvojam Vīnes kongresu laikmetā. Vairs nav tas laiks, kad strīdus par robežām izšķīra firsti un viņu metreses. Mēs dzīvojam pavisam citā laikmetā, kad nežēlīgā ebreju pasaules kopiena cīnās, lai uzkundzētos visām pasaules tautām. Ebreji tur pie rīkles visas pasaules tautas un atbrīvoties no šīs rokas var tikai ar zobenu. Šos internacionālos tautu paverdzinātājus var uzvarēt tikai no jauna modušos nacionālo kaislību spēks un koncentrēta griba, un tāda cīņa nekad nenotiek bez asinsizliešanas.
Ja jānonāk pie pārliecības, ka mūsu nākotnes intereses prasa milzīgus upurus, tad neatkarīgi no politiskās gudrības apsvērumiem jau šo upuru dēļ vien vajag izvirzīt patiešām cienīgu mērķi.
1914. gada robežām nav nekādas nozīmes, ja domājam par vācu nācijas nākotni. Šīs robežas pienācīgi nenodrošināja ne pagātnes iekarojumu saglabāšanu, ne nākotnes intereses. Tās mūsu tautai nebūtu nodrošinājušas arī patiesu iekšēju vienotību, ne arī garantējušas pietiekamu iztikšanu. Šīs robežas ir pilnīgi neapmierinošas no militārā viedokļa un pilnīgi nedotu to attiecību samēru starp mums un citām pasaules lielvalstīm (precīzāk, īstām pasaules lielvalstīm), kāds mums nepieciešams. 1914. gada robežas netuvināmus Anglijai un nenodrošina mums tādu teritoriju kāda ir Amerikai. Pat Francija šajā gadījumā nezaudētu gandrīz neko no savas ietekmes uz pasauli.
Vienu gan var teikt droši: ja arī mūsu cīņa par 1914. gada robežu atjaunošanu beigtos ar labvēlīgu iznākumu, tas mums prasītu tādus upurus, ka pēc tam pietrūktu spēka cīnīties par dzīvi un patiesu mūsu nācijas diženumu. Tieši pretēji, sasnieguši šādus virspusējus panākumus, mēs vairs pat necenstos uz augstākiem mērķiem, vēl jo vairāk — varētu teikt, ka "nacionālais gods" ir glābts un ceļš uz komerciālu attīstību vismaz uz kādu laiku ir brīvs.
Nē, mēs nacionālsociālisti, noliedzam šādu jautājuma nostādni. Mēs nelokāmi centīsimies panākt savu mērķu īstenošanu ārējā politikā, lai vācu tauta uz šīs zemes iegūtu tādas teritorijas, kādas tai pienākas. Tikai cīņā par tādiem mērķiem mēs spētu nest vislielākos upurus, un tikai šajā gadījumā mēs par šiem upuriem tiksim attaisnoti Dieva priekšā, tāpat ari nākamo paaudžu priekšā. Dieva priekšā mēs būsim tīri, jo ir zināms, ka cilvēki vispār nāk pasaulē, lai cīnītos par dienišķo maizi, un viņu vietu pasaulē nenosaka vis tas, ka kāds kaut ko uzdāvinās, bet gan tas, ko viņi spēs izcīnīt ar savu prātu un vīrišķību. Nākamās paaudzes mūs attaisnos, jo, tā izvirzot jautājumu, tūkstošreiz atmaksāsies katra izlietā asins lāse. Tagadējās paaudzes, protams, būs spiestas ziedot daudzu savu dēlu dārgo dzīvību, toties tajās zemēs, kuras mēs iekarosim, nākamās zemnieku paaudzes laidīs pasaulē jaunas un spēcīgas vācu tautas dēlu paaudzes, un tas būs mūsu upuru atjaunošana. Tos valstsvīrus, kas uzņemsies atbildību īstenot mūsu ieteikto politiku, vēsture neapsūdzēs, ka viņi ir vieglprātīgi ziedojuši savas tautas asinis.
Šeit visasāk gribu vērsties pret tiem skribentiem no tautiskās nometnes, kas mūsu ieteiktajā politikā, kas paredz jaunu teritoriju iekarošanu, saskata "cilvēka svētāko tiesību pārkāpšanu" un tamlīdzīgas blēņas. Ja paklausās, ko runā šie kungi, neviļus jāsāk domāt: kādi gan režisori stāv aiz muguras šiem subjektiem? Katrā gadījumā skaidrs ir viens — prātu jaukšana, ar ko nodarbojas šie kungi, ir izdevīga tikai vācu tautas ienaidniekiem. Šo subjektu sprediķi panāk tikai to, ka noziedzīgi atslābinās mūsu lautas griba, cīnoties par savām vissvētākajām interesēm. Ir taču skaidrs, ka neviena tauta pasaulē nekad nedabūs nevienu kvadrātmetru zemes, ja balstīsies uz kaut kādām augstākām tiesībām. Tāpat kā Vācijas robežas bija un ir nejaušas, arī citu tautu robežām ir nejaušs raksturs. Visu valstu robežas ir tikai politiskās cīņas iznākums, spēku samēra rezultāts. Tikai neidejiski vai garā vāji cilvēki var uzskatīt, ka vienas vai otras valsts robežas uz mūsu planētas ir kaut kas mūžīgi nesatricināms un nepakļauts izmaiņām. īstenībā visas ir tikai pagaidu robežas. Tās ir tikai atelpas bridis, pirms sākas jauna ciņa par robežu pārdalīšanu. Šobrīd šīs robežas šķiet nesatricināmas, pēc tam tās jau var būt izmainītas.
Valsts robežas nosaka cilvēki, un paši cilvēki arī tās maina.
Ja kādai tautai ir izdevies iekarot ļoti lielas teritorijas, tas nebūt neuzliek citām tautām pienākumu uz mūžiem atzīt šo faktu par nesatricināmu. Tas tikai pierāda, ka iekarotājs konkrētajā brīdī ir bijis pietiekami stiprs, bet pārējās tautas — pārāk vājas, lai pretotos šādam iznākumam. Iekarotāja tiesības ir balstītas tikai uz spēku. Ja vācu tauta pašreiz nožēlojamā veidā ir iespiesta tik mazā teritorijā un spiesta iet pretī tik smagai nākotnei, tas nebūt nenozīmē, ka mums ar šo likteni ir jāsamierinās. Mūsu likumīgās tiesības ir sacelties pret šo kārtību. Būtu muļķīgi domāt, ka kāds augstāks spēks ir izspriedis, lai citām valstīm tiktu milzīgas teritorijas, bet mums būtu jāpakļaujas pašreizējai netaisnīgajai zemes sadalei. Arī tā zeme, uz kuras pašreiz dzīvojam, nav mums kā dāvana nokritusi no debesīm, to mūsu senči ir ieguvuši smagā cīņā. Tāpat būs arī nākotnē: teritorijas mēs nesaņemsim no minētās sugas skribentiem kā dāvanu, bet tās mēs iegūsim tikai smagā cīņā ar ieročiem rokās.
Tagad visi saprotam, ka mums priekšā vēl stāv ļoti smaga cīņa ar Franciju. Taču šī cīņa būtu pilnīgi bezjēdzīga, ja ar to arī beigtos visi mūsu ārējās politikas centieni. Cīņai ar Franciju var būt un būs jēga tikai tad, ja tā mums nodrošinās aizmuguri, kad cīnīsimies par mūsu teritorijas palielināšanu Eiropā. Mūsu uzdevums nav koloniālie iekarojumi. Mūsu problēmas varam atrisināt tikai un vienīgi, iekarojot jaunas zemes, kurās varētu nometināt vāciešus. Turklāt mums ir vajadzīgas tādas zemes, kuras tieši saskaras ar mūsu dzimtenes pamatteritoriju. Tikai tādā gadījumā pārceļotāji varēs saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Tikai šāda veida teritorijas palielināšana mums nodrošinās to spēku pieaugumu un priekšrocības, kādas dod liela vienlaidus teritorija.
Mūsu kustības uzdevums nav būt par citu tautu advokātu, mums jābūt pašiem savas tautas avangardam. Citādi šī kustība nebūtu nevienam vajadzīga un mums nekādā gadījumā nebūtu tiesību pļāpāt par pagātnes grēkiem. Mēs paši tad atkārtotu visas vecās kļūdas. Kā vecajai vācu politikai nebija tiesību aprobežoties tikai ar dinastiju apsvērumiem, tā arī mums nākotnē nav nekādu tiesību vadīties no pacifistiskām rūpēm par visiem un visu. Mēs nekādā ziņā neuzņemsimies "nabaga mazo tautiņu" aizstāvju un policistu lomu. Mūsu loma ir būt par savas tautas kareivjiem.
Mums, nacionālsociālistiem, ir jāiet vēl tālāk: tiesības uz jaunu zemju iegūšanu kļūst ne tikai par tiesībām, bet arī par pienākumu, ja, nepaplašinot teritoriju, liela tauta tiek lemta iznīcībai. Tas ir it īpaši sakāms, ja runa ir nevis par kādu nēģeru ļautiņu, bet gan par lielo ģermāņu tautu — par tautu, kas devusi pasaulei kultūru. Vai nu Vācija būs pasaules lielvalsts, vai ari tās nebūs vispār. Lai kļūtu par pasaules lielvalsti, Vācijai noteikti jāpanāk lādi apmēri, kas var tai mūsdienās nodrošināt pienācīgu lomu un garantēt dzīvi visiem tās pilsoņiem.