Džeks Londons
MAPUHI MĀJA
Lai arī «Aorai» izskatījās smagnēji neveikls, tas ātri slīdēja uz priekšu vieglajā vējā, un kapteinis to pievadīja tuvu rifam, pirms noenkurojās tur, kur izbeidzas lielās bangas. Hikueru koraļļu sala tikai mazliet pacēlās virs ūdens līmeņa, tā bija sabirzušu koraļļu smilšu aplis simt jardu diametrā, divdesmit jūdžu apkārtmērā un trīs četras pēdas virs paisuma augstākā līmeņa. Milzīgās, dzidrās lagūnas dibenā bija daudz gliemežvāku, un no šonera klāja pāri šaurajam koraļļu rifam varēja redzēt, kā strādā nirēji. Taču lagūnā nebija iespējams iekļūt pat preču šonerim. Labvēlīgā ceļavējā kuteriem izdevās iebraukt pa līkumaino un seklo šaurumu, bet šoneri palika ārpusē un iesūtīja tikai laiveles.
«Aorai» veikli nolaida laivu, kurā ielēca pusducis tumšādainu jūrnieku, apjozušies tikai ar sarkanu drānu ap gurniem. Tie ķērās pie airiem, bet laivas pakaļgalā pie stūres nostājās jauneklis baltās drēbēs, kādas tropu zemēs valkā eiropieši. Viņš tomēr nebija eiropietis. Gaišās ādas zeltainais iedegums up zelta dzirkstīgums acu zilajā mirdzumā liecināja par polinēziešu asiņu piejaukumu. Tas bija Rauls, Aleksandrs Rauls, bagātās Marijas Raulas jaunākais dēls. Viņa mātei piederēja vēl seši tādi preču šoneri kā «Aorai». Pie pašas ieejas lagūnā laiva tika pāri krācei un pār mutuļojošajiem paisuma viļņiem sasniedza lagūnas rāmo spoguli. Jaunais Rauls izlēca baltajās smiltīs un sasveicinājās ar slaidu iezemieti. Vīram bija vareni pleci un krūtis, bet labās rokas stumbenis, no kura vēl dažas collas rēgojās laukā laika gaitā izbalojis kauls, liecināja par satikšanos ar haizivi, kas bija laupījusi viņam iespēju nirt pēc pērlēm un padarījusi viņu par sīku intrigantu un pielīdēju.
— Vai zini, Alek? — bija viņa pirmie vārdi. — Mapuhi atradis pērli — un kādu pērli! Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Nopērc to! Viņam tā vēl ir. Un neaizmirsti, ka es tev to pirmais pateicu. Viņš ir muļķis, un tu to dabūsi lēti. Vai tev nav tabaka?
Rauls devās tieši uz būdiņu krastā zem pandana koka. Viņš strādāja pie savas mātes par aģentu, un viņa uzdevums bija apbraukāt visas Paumotu salas un uzpirkt žāvētus kokosriekstu kodolus, gliemežvākus un pērles.
Šai darbā Rauls bija vēl iesācējs, šis bija viņa otrais brauciens, un klusībā viņš raizējās par to, ka neprot novērtēt pērles. Bet, kad Mapuhi parādīja savu pērli, Raulam izdevās apvaldīt pārsteiguma izsaucienu un paturēt sejā bezrūpīgas lietpratības izteiksmi. Pērle viņu pārsteidza. Tā bija baloža olas lielumā, tai bija nevainojama forma, un tās baltums vizmaini atspoguļoja visas apkārtējās krāsas Tā bija kā dzīva. Rauls vēl nekad nebija tādu redzējis. Kad Mapuhi ļāva tai ieslīdēt viņa plaukstā, viņš bija pārsteigts par tās smagumu. Tas nozīmēja, ka tā ir lana pērle. Viņš aplūkoja to uzmanīgi caur palielināmo stiklu. Tai nebija nevienas plaisas, nedz arī kādas citas vainas. Tā bija tik dzidra, ka, likās, tūliņ izkusīs gaisa. Ēnā tā liegi mirdzēja, vizmodama kā maiga mēnesnīca. Tā bija tik caurspīdīga, ka, iemetis glāzē ar ūdeni, viņš tikai ar pūlēm varēja to saskatīt. Tā nogrima tik tieši un ātri, ka viņš tūliņ attiecīgi novērtēja tās svaru.
— Un ko tu gribi par šo pērli? — viņš, veikli tēlodams vienaldzību, vaicāja.
— Es gribu … — Mapuhi iesāka, un aiz viņa, kā ietvarā iekļaudamas viņa tumšo seju, divu sieviešu galvas un meitenes tumšā galviņa mādamas apstiprināja katru viņa vārdu. Viņas bija izstiepušas kaklus, tikko valdīja satraukumu, un acis viņām kāri mirdzēja. — Es gribu māju, — Mapuhi turpināja. — Tai jābūt ar cinkota skārda jumtu un astoņstūrainu pulksteni ar bumbām pie sienas. Tai jābūt sešas asis garai un ar verandu visapkārt. Mājas vidū jābūt lielai istabai un tajā apaļam galdam, bet pie sienas — pulkstenim ar bumbām. Un jābūt — četrām guļamistabām, pa divi katrā pusē lielajai istabai, un katrā guļamistabā jābūt dzelzs gultai, diviem krēsliem un mazgājamam galdam. Bet mājas otrā pusē jābūt virtuvei, labai virtuvei ar katliem, pannām un plīti. Un šī māja tev jāuzceļ manā salā — Fakaravā.
— Vai tas ir viss? — Rauls neticēdams prasīja.
— Un lai būtu šujmašīna, — ierunājās Mapuhi sieva Tefara.
— Neaizmirstiet sienas pulksteni ar bumbām, — piebilda Nauri, Mapuhi māte.
— Jā, tas ir viss, — Mapuhi noteica.
Jaunais Rauls iesmējās. Viņš smējās ilgi un sirsnīgi Taču smiedamies viņš galvā rēķināja aritmētisku uzdevumu Viņam nekad nebija nācies celt māju un par tās celšanu bija visneskaidrākie priekšstati. Vēl arvien smiedamies, viņš aprēķināja, cik izmaksātu brauciens uz Tahiti pēc materiāliem, paši materiāli, atpakaļceļš uz Fakaravu, materiālu izkraušana un būvdarbi. Rēķinot apaļos skaitļos, vajadzētu četri tūkstoši franču dolāru, citiem vārdiem — divdesmittūkstoš franku. Tas nebija iespējams. Kā viņš varēja zināt šādas pērles vērtību? Divdesmittūkstoš franku bija liela nauda un pie tam — viņa mātes nauda.
— Mapuhi, — viņš sacīja, — tu esi liels muļķis. Nosaki samaksu naudā.
Bet Mapuhi pakratīja galvu; un trīs galvas viņa aizmugurē pakratījās līdzi.
— Es gribu māju, — viņš atbildēja. — Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt.
— Jā, jā, — Rauls viņu pārtrauca. — Par maju es visu saprotu, bet no tā nekas neiznāks. Es tev došu tūkstoš Čīles dolāru.
Četras galvas vienprātīgi pakratījās, tā izteikdamas klusu noraidījumu.
— Un kredītu par simt Cīles dolāriem.
— Es gribu māju, — Mapuhi atsāka.
— Kāds labums tev būs no mājas? — Rauls jautāja. — Pirmais orkāns aizslaucīs to jūrā. Tev vajadzētu to zināt. Kapteinis Rafi teica, ka arī tagad varot gaidīt orkānu.
— Tikai ne uz Fakaravas, — Mapuhi atbildēja. — Tur ir daudz augstāks krasts. Uz šīs salas, protams. Ikviens orkāns var noslaucīt Hikueru. Es gribu māju uz Fakaravas. Tai jābūt sešas asis garai, ar verandu visapkārt…
Un Rauls vēlreiz noklausījās stāstu par māju. Vairākas stundas no vietas viņš pūlējās izdzīt Mapuhi no galvas šo iedomu, bet Mapuhi māte un sieva, un Ngakura, Mapuhi meita, atbalstīja viņa prasību. Jau divdesmito reizi klausīdamies kārotās mājas sīku aprakstu, Rauls pa vaļējām durvīm ieraudzīja, ka krastā piestāj otra no viņa šonera atsūtīta laiva. Airētāji neizlaida airus no rokām, gatavi tūliņ doties atpakaļ. «Aorai» kapteiņa palīgs izlēca krastā, pārmijā dažus vārdus ar vienroci iedzimto un tad steidzīgi nāca šurp. Piepeši satumsa, jo negaisa mākonis aizklāja sauli. Rauls redzēja, kā pāri lagūnai tuvojas draudīga vētras līnija.
— Kapteinis Rafi saka, mums jāvācas no šejienes projām, pie velna, — palīgs neapsveicinājies iesaucās. — Ja te ir kāds gliemežvāks, mēs varam riskēt un atgriezties pēc tā arī vēlāk, viņš saka. Barometrs nokrities līdz divdesmit deviņi septiņdesmit.
Vēja brāzma sašūpoja pandana koku viņiem virs galvas un aiztraucās tālāk caur kokosa palmām, notriekdama vairākus gatavus riekstus, kas nokrita ar smagu dunoņu. Tad sāka līt — vispirms tālumā, bet, vētras spara nests, lietus mākonis tuvojās, un lagūnas ūdens sāka kūpēt viļņu vagās. Kad pirmās lāses skarbi nokrita uz lapam, Rauls pielēca kājās.
Tūkstoš Cīles dolāru skaidrā, Mapuhi, — viņš sacīja. Un kredīts par divsimt Cīles dolāriem.
Es gribu māju… — Mapuhi atsāka savu.
— Mapuhi! — Rauls auroja, lai viņu sadzirdētu. — Tu esi muļķis!
Viņš izskrēja no būdas un cieši blakus kapteiņa palīgam, saliecies pret vēju, devās uz krastmalu pie laivas. Laiva nebija redzama. Tropiskā lietus gāze to aizsedza kā ar sienu, viņi saskatīja sev zem kājām tikai gabaliņu krasta un niknus lagūnas vilnīšus, kas kampa un grauza smiltis. Šais plūdos viņiem līdzās iznira kāda cilvēka stāvs. Tas bija vienrocis Huru-Huru.