Vīrietis, kas turēja otru bērnu, pieskārās Raula plecam un pamāja. Rauls paskatījās un ieraudzīja, ka apmēram simt pēdu no viņu koka, šūpodamās kā piedzērusi, aizpeld garām mormoņu baznīca. Tā bija norauta no pamatiem, un tagad vējš un'viļņi to vēla un dzina uz lagūnu. Briesmīgi spēcīgs vilnis satvēra to, sašķieba un trieca pret kokosa palmu puduri. Ļaužu ķekari bira no tām kā nobrieduši rieksti. Vilnis noplakdams atstāja viņus guļam zemē, daži palika nekustīgi, citi locījās un raustījās. Raulam viņi kaut kā atgādināja skudras. Viņš neizbijās. Viņš vairs nejuta baiļu. Gluži lietišķi viņš vēroja, kā nākamais vilnis aizskalo projām visas cilvēku paliekas. Trešais vilnis, milzīgāks par visiem iepriekšējiem, iegrūda lagūnā baznīcu, kur tā, līdz pusei iegrimusi, aizpeldēja pa vējam tumsā, stipri atgādinādama Noasa šķirstu.
Rauls apskatījās pēc kapteiņa Linča mājas un bija pārsteigts, ka tās vairs nav. Viss tiešām norisinājās ļoti ātri. Viņš ievēroja, ka vairāki cilvēki nolaidušies zemē no tiem kokiem, kas vēl bija palikuši neskarti. Vējš atkal bija pastiprinājies. Par to liecināja viņa paša palma. Tā vairs nešūpojās un nelocījās šurp un turp. Tagad tā stāvēja gandrīz nekustēdamās, vējā zemu noliekusies, un tikai drebēja. Bet no šās dreboņas kaklā kāpa nelabums. Tā atgādināja kamertoņa vai Havajas ģitāras stīgu vibrāciju. Visļaunākais bija tas, ka palma vibrēja neparasti ātri. Pat tad, ja tā netiktu izrauta ar visām saknēm, bija skaidrs, ka tādu spiedienu tā ilgi vairs neizturēs un lūzīs.
Rau! Viena jau nolūzusi. Viņš neredzēja, kā tas notika, bet tur, lūk, stāvēja vidū pārlūzuša koka stumbenis. Grūti aptvert, kas īsti bijis, ja nav redzējis pats savām acīm. Lūstošo koku krakšķi un cilvēku izmisuma kliedzieni izgaisa vētras varenajos krācienos. Kad tas notika, Rauls skatījās turp, kur atradās kapteinis Linčs. Viņš redzēja, ka palma bez trokšņa pāršķeļas vidū pušu. Tās galotne ar trim «Aorai» jūrniekiem un veco kapteini aizslīdēja pār lagūnu. Tā nenokrita, bet lidoja pa gaisu kā salmiņš. Viņš vēroju, ka la aizlido apmēram simt soļu un tad iegrimst ūdeni. Vērīgi skatoties, Raulam likās, ka kapteinis Linčs atvadoties vel pamāj viņam ar roku.
Rauls vairs negaidīja. Viņš paraustīja iezemieti aiz pleca un ar zīmēm rādīja, ka jālaižas lejā. Vīrietis gribēja to darīt, bet sievietes no bailēm bija kā pārakmeņojušas, un viņš nolēma palikt ar tām kopā. Rauls apmeta savu virvi ap palmu un laidās lejup. Sāļa ūdens šalts viņu apšļaca no_ galvas līdz kājām. Viņš aizturēja elpu un izmisis turējās pie virves. Vilnis noplaka, un, piespiedies pie koka, Rauls atvilka elpu. Pēc tam viņš sasēja virvi ciešāk, un tad viņam pārvēlās pāri jauns vilnis. Viena sieviete nolaidās lejā un pievienojās viņam, bet iezemietis un otra sieviete ar abiem bērniem un kaķi palika augšā.
Rauls jau no augšas bija novērojis, ka cilvēku pūlīši, kas turējās pie koku stumbriem, palika aizvien mazāki. Nu viņš redzēja, kā tas notika viņa tuvumā. Raulam pašam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai noturētos, bet sieviete viņam blakus kļuva arvien vārgāka. Pēc katra viļņa viņš vispirms bija pārsteigts par to, ka nebija vēl aizskalots, un pēc tam par to, ka nebija aizskalota arī sieviete. Beidzot viņš bija palicis viens. Rauls pacēla galvu. Arī palmas galotne bija nozudusi. Vidū nošķelts, drebēja nobrāztais stumbrs. Rauls bija glābts. Palma turējās ar saknēm, bet vējš tai vairs nebija bīstams. Rauls sāka rāpties uz augšu. Viņš bija tik nespēcīgs, ka kustējās ļoti lēni, un vilnis pēc viļņa apskaloja viņu, līdz viņš paceļas augstāk par tiem. Tad viņš piesēja sevi pie stumbra un sagatavojās vīrišķīgi sagaidīt nakti un visu to nezināmo, kas vēl varēja draudēt.
Tumsā viņš jutās ļoti vientuļi. Reizēm viņam likās, ka pienācis pasaules gals un viņš vienīgais vēl palicis dzīvs. Bet vējš tikai pieauga. Tas pieauga ar katru stundu. Kad pulkstenis pēc Raula aprēķina varēja būt vienpadsmit, vējš bija sasniedzis neiedomājamu spēku. Tas bija kaut kas briesmīgs un mežonīgs, kaucošs zvērs, siena, kura gāžas pāri visam un noslauka savā priekšā visu un kurai nav gala. Raulam šķita, ka viņš ir kļuvis viegls un ēterisks, ka viņš pats kustas un ka viņu neaptveramā ātrumā nes caur kādu bezgalīgu, blīvu masu. Vējš vairs nebija gaisa kustība. Tas bija materializējies kā ūdens vai dzīvsudrabs. Raulam bija tāda sajūta, ka viņš varētu izstiept roku un izraut no tā kādu gabalu tāpat kā no nokauta vērša, ka viņš varētu ieķerties tajā un piespiesties kā pie klints.
Vējš viņu smacēja. Viņš nevarēja pagriezt seju pret to un elpot, jo tas brāzās viņam mutē un nāsīs, izplezdams viņa plaušas kā pūšļus. Tādos brīžos Raulam likās, ka viņa ķermenis blīvi piebāzts ar zemi. Viņš varēja paelpot, tikai piespiedis lūpas pie koka stumbra. Vēja nebeidzamie grūdieni atņēma viņam pēdējos spēkus. Ķermenis un domas pagura. Viņš vairs neko nevēroja, neko neprātoja un bija pa pusei bez samaņas. Viņa apziņā bija tikai viena doma: «Tas ir orkāns.» Šī doma arvien atgriezās, šad tad uzliesmodama kā vāja uguntiņa. «Tas ir orkāns.» Un viņš atkal iegrima nemaņā.
Orkāns visniknāk plosījās no vienpadsmitiem naktī līdz trijiem rītā, un taisni ap vienpadsmitiem pārlūza tas koks, kurā glābās Mapuhi ar savu ģimeni. Mapuhi iznira virs lagūnas, neizlaizdams no rokām savu meitu Ngakuru. Tikai Dienvidjūras salu iemītnieks varēja palikt dzīvs tādā virpulī. Pandana koks, pie kura viņš bija sevi piesējis, kulstījās putās un bangās; tikai turoties pie tā un gaidot un atkal ātri parāpjoties uz augšu, viņam izdevās savu un Ngakuras galvu izsliet virs ūdens, lai ievilktu elpu. Bet gaiss bija sajaukts ar ūdeni, lidojošām putām un blīvu lietu, kas gāzās gandrīz horizontāli.
Līdz lagūnas viņam krastam bija desmit jūdžu. Koku stumbri, baļķi, kuteru un māju paliekas, kas te griezās trakā virpulī, nonāvēja deviņus no katriem desmit nelaimīgajiem, kuri nenoslīka. Pusdzīvi, izmocīti tie iekļuva šās velnišķīgās stihijas dzirnavās un tika samalti putrā. Bet Mapuhi laimējās. Liktenis gribēja, lai viņš iekļūtu izglābušos skaitā. Līdz asinīm sadauzīts, viņš tika izmests smiltīs. Ngakurai bija lauzta kreisā roka, labās rokas pirksti bija samalti, vaigā un pierē bija līdz kaulam dziļa brūce. Mapuhi apķērās apkārt kādam kokam, kas te vēl stāvēja, un, turēdams meiteni un vaidēdams, tvēra pēc elpas, bet lagūnas viļņi apskaloja viņus līdz ceļiem un reizēm līdz viduklim.
Ap trijiem rītā orkāns sāka norimt. Ap pieciem pūta vairs tikai spēcīgs vējš, bet sešos laiks kļuva pavisam rams un spīdēja saule. Jūra nomierinājās. Lagūnas malā, kur viļņošanās vēl nebija norimusi, Mapuhi ieraudzīja to sadragātos ķermeņus, kam nebija izdevies sasniegt cietzemi. Starp tiem droši vien bija arī Tefara un Nauri. Viņš saka iet gar krastu, aplūkodams līķus, un atrada savu sievu, kas gulēja pa pusei ūdenī. Viņš apsēdās un raudāja, izdodams skarbas, dzīvnieciskas skaņas, — tā mežoņi izpauž savas bēdas. Sieviete neveikli sakustējās un ievaidējās. Mapuhi apraudzīja viņu tuvāk. Viņa bija dzīva un nebija pat ievainota. Tefara bija tikai aizmigusi. Arī viņa bija to nedaudzo laimīgo skaitā, kuri izglābās.