Džeks Londons
Markusa O'Braiena pazušana
— Tiesa nospriež, ka jums jāatstāj nometne… parastajā ceļā, ser, parastajā ceļā.
Tiesnesis Markuss O'Braiens bija aizdomājies, un Cār- lijs Mukluks iebukņīja viņam sānos. Markuss O'Braiens nokremšļojās un turpināja:
— Apsvērusi nozieguma smagumu, ser, un vainu mīkstinošos apstākļus, tiesa nonāca pie secinājuma un nosprieda, ka jūs dabūsiet līdzi pārtiku trim dienām. Ar to, es domāju, pietiks.
Arizonas Džeks drūmīgi paskatījās uz Jukonu. Tā bija uzmilzusi šokolādes krāsas straume, apmēram jūdzi plata un dievs to zina cik dziļa. Krasts, uz kura stāvēja Arizonas Džeks, parasti pacēlās savas divpadsmit pēdas virs ūdens līmeņa, bet tagad upe murdēja pie pašas malas, ik pa brīdim aprīdama nelielus augsnes virskārtas gabalus. Šie zemes gabali nokļuva neskaitāmu brūnu virpuļu plati atplestajās rīklēs un nozuda. Ja ūdens pacelsies vēl par dažām collām, Sarkanā Govs tiks applūdināta.
— Nē, nepietiks, — Arizonas Džeks skarbi iebilda. — Ar pārtiku trim dienām ir phr maz.
— Neaizmirstiet Mančestru, — svarīgi atbildēja Markuss O'Braiens. — Viņš nemaz nedabūja pārtiku.
— Un viņa atliekas uzgāja pie Apakšējās upes pa pusei eskimosu apgrauztas, — Arizonas Džeks atcirta. — Turklāt viņš nogalināja bez jebkāda iemesla. Džo Dīvs nedarīja neko Jaunu, ir neiečivinājās, bet tikai tāpēc vien, ka Mančestram nebija kārtībā vēders, viņš nolaida Džo no kātiem. Tu neesi taisnīgs pret mani, O'Braien, to es tev pasaku skaidri un gaiši. Dod man pārtiku nedēļai, un es mēģināšu laimēt. Bet trim dienām — tā es atstiepšu kājas.
— Par ko tu nogalināji Fergisonu? — stingri noprasīja O'Braiens. — Man jau apnikušas šīs slepkavības bez jebkāda iemesla. Tām jādara gals. Sarkanajā Govī nemaz nav tik daudz iedzīvotāju. Tā ir laba nometne, un agrāk te nekad nenotika slepkavības. Bet tagadīt tā ir nudien kā epidēmija. Man žēl tevis, Džek, bet šim gadījumam ar tevi ir jākjūst par piemēru. Fergisons neaizkaitināja tevi tik ļoti, lai būtu iemesls viņu nogalināt.
— Neaizkaitināja! — Arizonas Džeks nošņācās. — Es tev teikšu, O'Braien, ka tu neko nesajēdz. Tev nav ne mazākās mākslinieciskās izjūtas. Par ko es nogalināju Fergisonu? Kāpēc viņš dziedāja «Es vēlētos mazs putniņš būt»? To es gribētu zināt. Atbildi man! Kāpēc viņš dziedāja «Mazs putniņš, mazs putniņš»? Pietika ar vienu putniņu. Vienu putniņu es vēl varēju paciest. Bet nē — viņam bija jādzied par diviem maziem putniņiem. Es devu viņam iespēju padomāt. Es ārkārtīgi pieklājīgi piegāju viņam klāt un laipni palūdzu izlaist vienu putniņu. Es pazemīgi lūdzos viņu. Liecinieki taču to apstiprināja.
— Un Fergisonam nebūt nebija lakstīgalas rīkle, — izmeta kāds no pūļa.
Bija manāms, ka O'Braiens nevar izšķirties.
— Vai tad cilvēkam nav tiesību uz māksliniecisku uztveri? — uzstājīgi jautāja Arizonas Džeks. — Es brīdināju Fergisonu. Viņa mazie putniņi aizvainoja visu manu būtību. Smalki mūzikas lietpratēji ir spējīgi nonāvēt daudz niecīgāka iemesla dēļ. Esmu gatavs samaksāt par savu māksliniecisko uztveri. Es varu iedzert zāles un nolaizīt karoti, bet iedot pārtiku trim dienām nozīmē aizraidīt mani pie veļiem un neko vairāk. Tad bāziet vien mani kapā!
O'Braiens svārstījās. Viņš jautājoši paskatījās uz Cār- liju Mukluku.
— Es teiktu, tiesnesi, ka pārtika trim dienām — tas ir mazliet par bargu, — Čārlijs Mukluks izteica savas domas, — bet te noteicējs esat jūs. Kad mēs ievēlējām jūs par tiesnesi, mēs norunājām pakļauties jūsu lēmumiem, un mēs, dievs mans liecinieks, to darījām un darīsim arī turpmāk.
— Varbūt es patiešām esmu bijis pārāk bargs, Džek,— kā atvainodamies ierunājās O'Braiens, — bet man ir apnikušas šīs slepkavības, un es piekrītu, ka pārtiku izsniedz nedēļai. — Viņš svinīgi nokremšļojās un aši paraudzījās apkārt. — Bet tagadīt mēs varam pielikt punktu šai lietai. Laiva ir sagatavota. Leklēr, aizej pēc pārtikas! Pārējo mēs izlemsim vēlāk.
Arizonas Džeks pateicīgi paskatījās uz viņu un, murminādams kaut ko par «nolādētajiem mazajiem putniņiem», iekāpa laivā, kas berzējās gar krastu. Tā bija paliela laiva, taisīta no neēvelētiem priežu dēļiem, kas ar rokām bija sazāģēti no priedēm pie Lindermana ezera pārsimt jūdžu no šejienes Cilkuta piekājē. Laivā bija airu pāris un Arizonas Džeka segas. Leklērs atnesa pārtiku, sabāza to miltu maisā un ielika laivā, nočukstēdams:
— Es ieliku tev krietnu porciju, Džek. Tevi uz to izaicināja.
— Laidiet vaļā! — Arizonas Džeks uzsauca.
Kāds atsēja galu un iesvieda to laivā. Straume satvēra laivu un nesa prom. Slepkava neķērās klāt airiem, viņš sēdēja pakaļgalā uz virvēm un tina «kazas kāju». Pēc tam viņš uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja. Krastā stāvošie varēja redzēt vieglus dūmu mākulīšus. Viņi palika krastā tik ilgi, kamēr laiva, pusjūdzi lejāk iegriezusies upes līkumā, pazuda no redzes loka. Tiesa bija izspriesta.
Sarkanās Govs iedzīvotāji paši noteica likumus un izpildīja spriedumus bez vilcināšanās, kas raksturīga mīkstulīgajai civilizētajai sabiedrībai. Pie Jukonas pastāvēja tikai tie likumi, kurus viņi paši noteica sev. Viņi bija spiesti to darīt. Sarkanā Govs uzplauka pie Jukonas tūkstoš astoņsimt astoņdesmit septītajā gadā, kad vēl nebija atklāta Klondaika un uz turieni nedrāzās milzīgi ļaužu pūļi. Sarkanās Govs iedzīvotāji pat nezināja, vai viņu nometne atrodas Aļaskā vai Ziemeļrietumu teritorijā vai viņi dzīvo zem zvaigžņoti svītrainā vai britu karoga. Neviens topogrāfs'nebija atkūlies līdz šejienei, lai pateiktu, uz kāda platuma un garuma grāda viņi dzīvo. Sarkanā Govs atradās kaut kur pie Jukonas, un ar to viņiem pietika. Kas attiecas uz karogiem, tad viņi bija ārpus jebkuras jurisdikcijas. Kas attiecas uz likumiem, tad viņi dzīvoja Nevienam Nepiederošā zemē.