Viņi noteica paši savus likumus, un tie bija pavisam vienkārši. Jukona izpildīja viņu spriedumus. Kādas divtūkstoš jūdzes lejāk par Sarkano Govi, izvērsusies simtiem jūdžu platā deltā, Jukona ietecēja Beringa jūrā. Katra jūdze no šiem diviem tūkstošiem jūdžu bija neskarta zeme. Tiesa, tur, kur Jukonā ietecēja Porkjupaina, aiz Polārā loka, atradās Hudzona līča sabiedrības faktorija. Bet līdz tai bija simtiem un simtiem jūdžu. Klīda arī valodas, ka simtiem un simtiem jūdžu lejāk esot misija. Taču tās bija tikai valodas, ļaudis no Sarkanās Govs nekad nebija tur bijuši. Viņi bija nokļuvuši šai pamestaja zemē pari Cilkutam un Jukonas augštecei.
Sik os noziegumus Sarkanas Govs iedzīvotāji neņema vērā. Piedzeršanos, ālēšanos un lamāšanos rupjiem vārdiem _te uzskatīja par katra cilvēka dabiskām un neatņemamām tiesībām. Sarkanās Govs iedzīvotāji bija individuālisti un turēja godā tikai divas lietas — īpašumu un dzīvību. Te nebija sieviešu, kas varētu sarežģīt viņu vienkāršo morāli. Sarkanajā Govī bija tikai trīs baļķu būdas, vairums iedzīvotāju, četrdesmit vīru, mitinājās teltīs vai zaru būdās. Te nebija arī cietuma, kurā varētu ieslodzīt ļaundarus, bet iedzīvotāji bija pārāk aizņemti ar zelta rakšanu vai meklēšanu, lai izniekotu kaut vienu dienu cietuma celšanai. Turklāt svarīgākais — pārtikas jautājums padarīja tādu procedūru neiespējamu. Tāpēc, kad cilvēks pārkāpa īpašuma vai dzīvības tiesības, viņu iemeta laivā un palaida lejup pa Jukonu. Līdzi iedotās pārtikas daudzums bija atkarīgs no pastrādātā nozieguma smaguma. Tādējādi mazs zaglītis varēja dabūt pārtiku divām nedēļām, bet liels zaglis — ne vairāk kā pusi no šāda daudzuma. Slepkava vispār neko nedabūja. Cilvēkam, kas bija vainīgs slepkavībā bez iepriekšēja nodoma, izsniedza pārtiku laikam no trim dienām līdz nedēļai. Markuss O'Braiens bija ievēlēts par tiesnesi, un viņš noteica, cik liela pārtikas deva katram pienākas. Likuma pārkāpējs zināja, kas viņu sagaida. Jukona nesa viņu prom, un viņam vai nu izdevās, vai neizdevās nokļūt līdz Beringa jūrai. Pārtikas deva dažām dienām sagādāja viņam iespēju cīnīties. Ja pārtiku nedeva nemaz, tas īstenībā nozīmēja nāves sodu, kaut gan palika neliela cerība izglābties — viss bija atkarīgs no gadalaika.
Tikuši vaļā no Arizonas Džeka un noraudzījusies, ka viņš pazūd no redzes loka, ļaudis gāja prom no krasta, atpakaļ pie darba savos iecirkņos, palika tikai Sprogainais Džims, kurš lepojās ar vienīgo faraona kāršu komplektu ziemeļos un spekulēja ar zelta smiltis saturošiem zemes gabaliem. Tajā dienā atgadījās divi svarīgi notikumi. Ap dienas vidu Markusam O'Braienam uzsmaidīja laime. No vienas pannas viņš izskaloja zelta smiltis par vienu, no otras — par pusotra, bet no trešās — par diviem dolāriem. Viņš bija uzdūries dzīslai. Sprogainais Džims ielūkojās bedrē, pats izskaloja dažas pannas un piedāvāja O'Braienam desmittūkstoš dolāru par visām tiesībām — piecus tūkstošus zelta smiltīs, bet atlikušo piecu tūkstošu vietā — pusi no faraona ienestās peļņas. O'Braiens atteicās. Viņš dedzīgi paziņoja, ka atrodas te, lai izspiestu naudu no zemes, nevis no saviem biedriem. Un vispār viņam nepatika faraons. Turklāt viņš lēsa, ka šis zemes gabals ir vērtīgāks par desmit tūkstošiem.
Otrs notikums atgadījās pēcpusdienā, kad ar savu laivu krastā piestāja Siskjū Pērlijs. Viņš tikko bija ieradies no civilizētās pasaules, un viņa rīcībā bija četrus mēnešus veca avīze. Bez tam viņam bija pusducis mučeļu viskija, kuras visas bija paredzētas Sprogainajam Džimam. Sarkanās Govs iedzīvotāji pameta darbu. Viņi baudīja viskiju, svērdami zelta smiltis uz Sprogainā Džima svariem, — viena porcija maksāja dolāru, — un pārrunāja jaunumus. Un viss būtu bijis labi, ja Sprogainais Džims nebūtu izperinājis zemisku plānu, lai, pirmkārt, piedzirdītu Markusu O'Braienu un, otrkārt, atpirktu no viņa zemes gabalu.
Plāna pirmā puse izdevās lieliski. Viņi sāka agrā pievakarē, un ap deviņiem O'Braiens jau bija tādā stadijā, kad dziedāt vien gribas. Viņš ar vienu roku apķērās Sprogainajam Džimam ap kaklu un pat rāva vaļā nelaiķa Pergisona dziesmu par mazajiem putniņiem. Viņš uzskatīja, ka var to darīt pavisam droši, jo nometnē vienīgo ar māksliniecisko izjūtu apveltīto cilvēku Jukona nesa lejup ar piecu jūdžu ātrumu stundā.
Turpretī plāna otrā puse neizdevās. Lai cik daudz viskija tika saliets viņa rīklē, O'Braiens neparko nespēja aptvert, ka viņa svēts un draudzīgs pienākums ir pārdot savu zemes gabalu. Taisnību sakot, viņš svārstījās un dažbrīd gandrīz bija gatavs piekrist. Taču aizmiglotās apziņas dziļumos viņš smējās. Viņš saprata Sprogainā Džima spēli un bija apmierināts ar savām kārtīm. Viskijs bija garšīgs. Tas tika liets no īpašas mučeles un bija savas desmit reizes labāks par to dzērienu, ko laida no pārējām piecām.
Siskjū Pērlijs bārā pārdeva viskiju pārējiem Sarkanās Govs iedzīvotājiem, bet O'Braiens un Sprogainais Džims dzēra un kārtoja savas darīšanas virtuvē. Bet O'Braienam bija plaša sirds. Viņš izgāja bārā un atgriezās kopā ar Cārliju Mukluku un Persiju Leklēru.
— Mani kompanjoni, mani kompanjoni, — viņš paziņoja, pamezdams ar aci saviem draugiem un nevainīgi uzsmaidīdams Sprogainajam Džimam. — Es allaž uzklausu viņu domas, allaž uzticos viņiem. Viņi ir labi cilvēki. Ielej viņiem ugunsdziru, Džim, un aprunāsimies!
Kompanjoni prasījās uzcienājami, bet Sprogainais Džims, ātri aplēsis zemes gabala vērtību un atcerējies, ka no pēdējās pannas viņš izskaloja septiņus dolārus, nosprieda, ka ir vērts lieku reizi izmaksāt viskiju pat tad, kad blakusistabā ņem dolāru par porciju.
— Es negribu to apspriest, — O'Braiens žagodamies klāstīja saviem draugiem lietas būtību. — Kas? Es? Lai es pārdotu par desmittūkstoš dolāriem?! Nekā nebija! Es pats rakšu zeltu, bet pēc tam braukšu uz to paradīzes ^emi, uz Dienvidkaliforniju … Tā ir vieta, kur es gribu pavadīt atlikušās mūža dienas… un tad es sākšu, kā jau teicu, tad es sākšu … Bet ko es teicu, ko es sākšu?