— Iekārtosi strausu fermu, — minēja Cārlijs Mukluks.
— Pareizi, to es gribu darīt. — O'Braiens pēkšņi atskurba un godbijīgās izbailēs paskatījās uz Cārliju Muk- luku. — Kā tu to zini? Es nekad par to neesmu runājis. Es tikai domāju pastāstīt. Tu proti nolasīt domas, Cārlij. Iemetīsim vēl!
Sprogainais Džims pielēja glāzes un apmierināts varēja noskatīties, kā rīkles pazūd viskijs par četriem dolāriem, turklāt par vienu dolāru viņš bija nosodījis pats sevi — O'Braiens uzstāja, ka viņam jādzer līdz ar viesiem.
— Labāk ņem naudu tagad, — ieteica Leklērs. — Tev būs vajadzīgi divi gadi, lai iztukšotu to caurumu, bet pa to laiku tu varēsi perēt mazos strausēnus un raut laukā spalvas lielajiem.
O'Braiens apsvēra šo priekšlikumu un piekrītoši pamāja ar galvu. Sprogainais Džims pateicīgi uzmeta mirkli Leklēram un no jauna pielēja glāzes.
— Pagaidiet! — nomurmināja Cārlijs Mukluks, kam mēle sāka galīgi mežģīties. — Kā tavs garīgais tēvs … es… kā tavs brālis… ak tu, velns! — Viņš apklusa, lai saņemtos un sāktu no gala. — Kā tavs draugs … tavs kompanjons es teiktu, es drīzāk dotu padomu, es atļautos piezīmēt… es gribu piezīmēt, ka tur var būt vairāk strausu… Ak tu, velns! — Viņš iztukšoja vēl vienu glāzi un turpināja, rūpīgāk izmeklēdamies vārdus: — Es gribu teikt, ka … Ko tad es īsti gribu teikt? — Viņš vairākas reizes iesita sev pa pakausi, lai izpurinātu no turienes domu. — Rokā ir! — viņš iegavilējās. — Bet ja nu tai caurumā ir vairāk par desmittūkstoš dolāriem?
O'Braiens, kas acīmredzot jau bija gatavs noslēgt darījumu, mainīja kursu.
— Pareizi! — viņš iesaucās. — Lieliska ideja! Man pašam tas nav iešāvies prātā. — Viņš sirsnīgi satvēra Cārlija Mukluka roku. — Labais draugs! Labais biedri! — Viņš kareivīgi pagriezās pret Sprogaino Džimu. — Varbūt tajā caurumā ir simttūkstoš dolāru. Tu tak negribēsi aplaupīt savu vecu draugu, ko, Džim? Skaidrs, ka negribēsi. Es tevi pazīstu … labāk nekā tu pats sevi, labāk nekā tu pats sevi. Ierausim vēl vienu! Mēs visi esam labi draugi, es saku, mēs visi.
Tā tas turpinājās, viskijs gāja mazumā, bet Sprogainā Džima cerības te pieauga, te izgaisa. Leklērs atkal centās iegalvot, ka nepieciešams tūlīt noslēgt darījumu, un gandrīz jau būtu pielauzis uz pārdošanu ne visai noskaņoto O'Braienu, ja nebūtu atdūries pret vēl spožākajiem Cārlija Mukluka argumentiem. Pēc tam Cārlijs Mukluks pārliecinoši iestājās par pārdošanu, bet Persijs Leklērs ietiepīgi vilka uz otru pusi. Pēc kāda laika O'Braiens pats uzstāja, ka zemes gabals ir jāpārdod, turpretī abi draugi ar asarām un lāstiem centās viņu atrunāt. Jo vairāk viskija viņi salēja savās rīklēs, jo nevaldāmāka kļuva viņu fantāzija. Katram skaidram «par» vai «pret» viņi atrada neskaitāmus, piedzērušo iebildumus, un viņiem izdevās pārliecināt citam citu tik viegli, ka viņi nepārtraukti mainīja savu nostāju.
Pienāca brīdis, kad tiklab Cārlijs Mukluks, kā Leklērs pieprasīja, lai O'Braiens pārdod zemes gabalu, un kā jokojot iznīcināja visus sava drauga iebildumus, līdzko viņš tos izteica. O'Braienu pārņēma izmisums. Viņš bija izsmēlis savu argumentu krājumu un sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš lūdzoši skatījās uz draugiem, kuri viņu bija pametuši. Viņš zem galda iespēra Cārlijam Muklukam pa kāju, bet šis nodevējs tūlīt izvirzīja vēl vienu — visprātīgāko argumentu par labu pārdošanai. Sprogainais Džims atnesa spalvaskātu, tinti un papīru un uzrakstīja pirkšanas aktu. O'Braiens sēdēja ar spalvaskātu rokā.
— Ielej vēl vienu, — viņš palūdza. — Vēl vienu, iekams es parakstu un atsakos no simttūkstoš dolāriem.
Sprogainais Džims spārnots pielēja glāzes. O'Braiens izdzēra savu porciju un pievirzījās tuvāk, lai ar drebu- līgu roku parakstītu papīru. Paguvis tikai uzmest traipu, viņš piepeši uztrūkās kājās, it kā viņu būtu pasviedusi gaisā kāda apziņā uzplaiksnījusi doma. O'Braiens stāvēja, zvārodamies uz priekšu un atpakaļ, un viņa mulsajās acīs atspoguļojās galvā notiekošais domāšanas process. Beidzot viņš nonāca pie secinājuma. Viņa seju apstaroja labvēlība. Viņš pagriezās pret faraona īpašnieku, saņēma viņu aiz rokas un svinīgi teica:
— Džini, tu esi mans draugs. Te mana roka. Paspied to! Vecais, es to nedarīšu. Es nepārdošu. Es nevaru aplaupīt draugu. Neviens draņķis neteiks, ka Markuss O'Braiens aplaupījis draugu, kad tas bijis pilnā. Tu esi pilnā, Džim, un es negribu tevi aplaupīt. Nupat es iedomājos … agrāk tas man neienāca prātā … Nezinu, kas ar mani notiek, bet agrāk tas man neienāca prātā. Iedomājies, tikai iedomājies, Džim, draudziņ, ja nu visā taja sasodītajā zemes pleķi nav desmit tūkstošu! Tu būsi izputināts. Nē, ser, es to nedarīšu. Markuss O'Braiens izspiež naudu no zemes, nevis no saviem draugiem.
Tādas cēlsirdības saviļņoti, Persijs Leklērs un Cārlijs Mukluks apslāpēja visus faraona īpašnieka iebildumus ar aplausiem. Viņi katrs - no savas puses uzkrita virsū O'Braienam, mīlīgi apkampdami viņa kaklu, gribēdami pateikt tik daudz, ka nesadzirdēja Sprogainā Džima ierosinājumu papildināt dokumentu ar ierunu, ka gadījumā, ja zemes gabalā būs mazāk par desmit tūkstošiem, viņš saņems starpību starp ienākumiem un pārdošanas cenu. Jo vairāk viņi runāja, jo sentimentālāks un cēlāks kļuva strīds. Jebkuri savtīgi apsvērumi tika atbīdīti sāņus. Tagad viņi veidoja filantropu trio, kas centās pasargāt Sprogaino Džimu no viņa paša un viņa filantropijas. Viņi neatlaidīgi apgalvoja, ka viņš ir filantrops. Viņi atteicās pat uz brīdi pieņemt, ka pasaulē var atrast kaut vienu nekrietnu domu. Viņi kāpa, līda un rāpās ētikas augstumos vai arī grima sentimentālisma metafiziskajā jūrā.
Sprogainais Džims svīda, skaitās un lēja viskiju. Viņu apbēra ar pierādījumiem, no kuriem nevienam nebija nekā kopīga ar viņa iekāroto bagāto zemes gabalu. Jo vairāk viņi runāja, jo tālāk no tā aizgāja, un divos naktī Sprogainais Džims atzina sevi par uzvarētu. Citu pēc cita viņš pavadīja savus slābanos viesus cauri virtuvei un izgrūda ārā. Pēdējais parādījās O'Braiens, un visi trīs, saķērušies, lai nenokristu, svarīgiem soļiem iznāca uz lieveņa.