— Tev ir galva uz pleciem, Džim, — teica O'Braiens.
— Man, jāsaka, patīk tavs stils … smalks un cēls, tava devīgā viesmīl… viesmīl… viesmīlība. Tas tev dara godu. Tavā raksturā nav ne miņas no zemiskuma un mantrausības. Es jau sacīju …
Bet tieši šajā mirklī faraona īpašnieks aizcirta durvis. Stāvēdami uz lieveņa, visi trīs iesmējās. Viņi smējās ilgi. Tad Cārlijs Mukluks turēja runu:
— Jocīgi… pamatīgi izsmējāmies … bet neba to es gribēju teikt. Es gribu teikt… ko tad īsti? A, rokā ir! Jocīgi, kā domas slīd prom. Doma bēg… doma bēg, un tai ir jādzenas pakaļ … tas ir grūti. Vai tu esi kādreiz medījis trušus, mans draugs Persij? Man bija suns… lielisks trušu suns. Kā viņu sauca? Vairs neatceros vārdu… vārdi man nekad nav turējušies prātā… Aizmirsu vārdu … aizbēga vārds … Vārds aizbēga, un tam ir jādzenas pakaļ… nē, domai… Aizbēga doma, bet es to dabūju rokā .Es gribēju teikt, ka … Ak tu, velns!
Pēc tam ilgu laiku valdīja klusums. O'Braiens izslīdēja no draugu skavām, apsēdās uz lieveņa un turpat arī mierīgi aizmiga. Cārlijs Mukluks dzinās pakaļ bēgošajai domai pa visiem aizmigloto smadzeņu kaktiem un rievām. Leklērs kā apburts gaidīja, kad viņš atkal sāks runāt. Pēkšņi draugs iegrūda viņam mugurā dunku.
— Rokā ir! — Cārlijs Mukluks spalgā balsī ieaurojās. No negaidītā grūdiena,dabūtais trieciens pārtrauca Lek-
lera domāšanas" procesu.
— Cik daudz no pannas? — viņš noprasīja.
— Liec mierā pannu! — pikti atrūca Cārlijs Mukluks.
— Domu … es noķēru to … noķēru blēdi… panācu. Leklēra seja pauda sajūsmu un apbrīnu, un viņš atkal
skatījās otram mutē.
— Ak tu, velns! — nolamājās Cārlijs Mukluks.
Sajā mirklī atvērās virtuves durvis un Sprogainais Džims uzkliedza:
— Vācieties mājās!
— Jocīgi, — teica Cārlijs Mukluks. — Tā pati doma… akurāt tā pati, kas man. Ejam mājās!
Viņi katrs no savas puses satvēra O'Braienu un devās prom. Cārlijs Mukluks skaļi metās vajāt jaunu domu.
Leklērs jūsmīgi vēroja pakaļdzīšanos. Vienīgi O'Braienam bija viss vienalga. Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nezināja. Viņš bija tikai streipuļojošs automāts, ko mīļi un saudzīgi balstīja viņa kompanjoni.
Viņi gāja pa taciņu gar Jukonu. Uz mājām pa šo ceļu nevarēja aiziet, bet doma laikam bija aizbēgusi pa šo ceļu. Cārlijs Mukluks irgājās par domu, taču nevarēja to noķert, lai pamācītu Leklēru. Viņi nonāca līdz tai vietai, kur stāvēja Siskjū Pērlija laiva. Virve, ar ko tā bija piesieta, stiepās pāri taciņai uz priedes celmu. Viņi paklupa uz virves un novēlās zemē. O'Braiens bija pašā apakšā. Viņa smadzenes apgaismoja vārs apziņas uzliesmojums. Viņš sajuta uz sevis ķermeņu smagumu un kādu brīdi kā traks vicināja dūres, lai izlauztos no šā mur- skuļa. Tad viņš atkal aizmiga. Bija dzirdama paklusa krākšana, un Cārlijs Mukluks iespurcās.
— Jauna doma, — viņš ierosināja, — pirmšķirīga jauna doma. Nupat kā noķēru to… galīgi bez kādām pūlēm. Nāca man taisni virsū, un es tai papaijāju galviņu. Tagad tā ir mana. O'Braiens ir pilnā … piedzēries kā lops. Kauns … kauns un negods . .. Viņu vajag pārmācīt. Re, kur Pērlija laiva. Ieliksim O'Braienu Pērlija laivā! Atraisīsim to … lai peld lejup pa Jukonu! O'Braiens pamodīsies no rīta. Straume ir-pārāk stipra… ar airiem straumi neuzveikt… vajadzēs čāpāt atpakaļ kājām. Pārnāks dusmīgs pēc nelabā. Mūs abus uzskatīs par goda vīriem. Tā viņam būs mācība, tā būs mācība.
Siskjū Pērlija laivā nebija nekā cita kā vienīgi airu pāris. Tā berzējas ar bortu gar krastu līdzās O'Braienam. Draugi ievēla viņu laivā. Cārlijs Mukluks atraisīja virvi, un Leklērs iestūma laivu straumē. Pēc tam viņi nostrādājušies un piekusuši turpat krastā apgūlās un aizmiga.
Otrā rītā viss ciemats zināja, kāds joks izspēlēts ar O'Braienu. Tika slēgtas lielas derības, kas būs ar abiem grēkāžiem, kad pārradīsies O'Braiens. Pēcpusdienā tika izlikts novērošanas postenis, lai aizlaikus uzzinātu, kad viņš parādīsies. Visi gribēja redzēt O'Braienu pārnākam. Taču viņa kā nebija, tā nebija, kaut gan ļaudis gaidīdami nosēdēja līdz pusnaktij. Viņš neatgriezās arī nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā. Sarkanā Govs vairs ne- nekad neredzēja Markusu O'Braienu, un, lai gan radās daudzi minējumi, viņa pazušanas noslēpuma atslēga nekad netika atrasta.
Markuss O'Braiens vienīgais zināja noslēpumu, bet viņš neatgriezās, lai to atklātu. Atmoda nākamajā rītā viņam bija īstas mocības. Kuņģi bija apdzeldējis pārmērīgais izdzertā viskija daudzums, iekšā viss bija sažuvis un dega kā ugunī. Galva plīsa pušu, bet ļaunākais bija tas, ka sāpēja seja. Sešas stundas moskītu miljoni bija ēduši viņu, un no nepateicīgo kukaiņu indes viņa seja bija šausmīgi piepampusi. Tikai ar neticamu gribasspēka piepūli viņam izdevās pavērt šauras spraudziņas, lai parau- dzitos uz pasauli. Viņš nejauši pakustināja rokas un juta, ka tās sāp. O'Braiens pašķielēja uz rokām un nepazina tās, tik ļoti tās bija samilzušas no moskītu dzēlieniem. Viņš bija zaudējis sevi vai, pareizāk sakot, savu izskatu. Viņš neatrada sevī nekā pazīstama, nekā tāda, kas ar asociācijām palīdzētu viņam atkal apzināties savu eksistenci. Viņš bija pilnīgi atšķirts no pagātnes, jo nekas viņam neatgādināja šo pagātni. Turklāt viņš jutās tik slims un nožēlojams, ka viņam nepietika ne spēka, ne vēlēšanās skaidrot, kas viņš tāds bijis.