MARSIEŠU HRONIKAS
REJS BREDBERIJS
1999.gada janvaris
RAĶEŠU VASARA
Vēl visapkārt valdīja Ohaio ziema: durvis bija ciet, logi aizvērti, aizsalušās rūtis vērās pasaulē aklām acīm, visus jumtus rotāja lāsteku bārkstis, pa nokalnēm uz slēpēm laidās bērni, pa ledainajām ielām kā lieli, melni lāči smagi līgoja kažokos ģērbušās namamātes.
Bet tad mazajai pilsētiņai pāri aizvēlās siltuma vilnis. Karstais gaiss kā jūra applūdināja visu apkārtni, it kā vaļā būtu palikušas maizes ceptuves durvis. Siltais gaiss apņēma mājas, krūmus, bērnus. Krita lāstekas, ar troksni sašķīzdamas un turpat izkusdamas. Durvis atdarījās, logi atvērās. Bērni nometa ziemas drānas, sievietes iztīstījās no saviem lāču kažokiem. Sniegs izkusa un pavēra skatienam pagājušās vasaras zaļos maurus.
Raķešu vasara. Pa vaļējiem logiem līdz ar svaigo gaisu šie vārdi lidoja no mutes mutē. Raķešu vasara. Karstais tuksneša gaiss pārveidoja sala rakstus logu rūtīs, izdzēsa smalko zīmējumu. Slēpes un kamaniņas pēkšņi kļuva nevajadzīgas. Sniegs, kas no aukstajām debesīm lidinājās lejup uz pilsētu, pārvērtās karstā lietū, nepaspējis sasniegt zemi.
Raķešu vasara. Atspiedušies uz lieveņiem, gar kuriem pilēja palāses, ļaudis skatījās, kā sārtojas debesis.
Kosmodromā stāvēja raķete, izelpodama sarkanus liesmu mākoņus un īstu speltes svelmi. Raķete ar katru savas varenās elpas pūtienu pārvērta ziemu vasarā. Raķete pārveidoja gadalaikus, un uz īsu brīdi zemē valdīja vasara.
1999. gada februāris
ILLA
Viņu māja ar kristāla kolonām atradās uz Marsa, izžuvušas jūras krastā, un katru rītu tur varēja redzēt, kā misis K. ēd zeltainus augļus, kas aug uz kristāla sienām, kā viņa tīra māju, izkaisīdama magnētiskus putekļus, kurus līdz ar visiem netīrumiem pēc tam aizpūta karstais vējš. Pēcpusdienās, kad senās jūras gultne gulēja silta un nekustīga, kad pagalmā stīvi slējās vīna koki, kad mazā marsiešu pilsētiņa tālumā bija kā pamirusi un tajā nevērās nevienas durvis, savā istabā varēja sastapt misteru K., kurš lasīja metāla grāmatā, ar pirkstiem viegli skardams hieroglifu izciļņus, it kā viņš spēlētu arfu. Un no grāmatas, viņa pirkstu izvilināta, skanēja balss, klusa sendienu balss, kas stāstīja par laikiem, kad jūras krastus klājis sarkans tvaiks un senči bruņojušies kaujai ar metāla kukaiņu mākoņiem un elektriskajiem zirnekļiem.
Misters un misis K. izmirušās jūras krastā dzīvoja jau divdesmit gadus, un viņu priekšteči šajā mājā, kas gluži kā puķe griezās līdzi saulei, bija mitinājušies desmit gadsimtus.
Misters un misis K. nebija veci. Viņiem bija īstu marsiešu tīrā, brūnganā āda, dzeltenas, monētām līdzīgas acis un klusas, melodiskas balsis. Kādreiz viņiem bija paticis gleznot ar ķīmisko liesmu, peldēties kanālos, kad vīna koki tos pildīja ar zaļganu šķidrumu, un līdz pat ausmai tērzēt sarunu istabā, kur mirgoja zilgani, fosforizēti portreti.
Tagad viņi vairs nebija laimīgi.
Šajā rītā misis K. stāvēja starp kolonām, ieklausīdamās karsto, tuksnešaino smilšu sa- noņā, vērodama, kā tās kļūst līdzīgas dzeltenam, izkausētam vaskam un šķietami viļņojas pie apvāršņa.
Kaut kam vajadzēja notikt.
Viņa gaidīja.
Viņa raudzījās uz zilajām Marsa debesīm, it kā tās pēkšņi varētu saspringt, savilkties un nosviest smiltīs mirdzošu brīnumu.
Nekas nenotika.
No gaidīšanas piekususi, viņa sāka klaiņot gar dūmakā tītajām kolonām. No gropēm kolonu kapiteļos sāka sijāties maigs lietutiņš, atvēsinādams sakarsēto gaisu un aprasinā- dams viņu. Karstā dienā tas bija tikpat patīkami kā iebrist strautā. Pār istabu grīdām zaigodama plūda vēsa ūdens strāva. Varēja dzirdēt, ka viņas vīrs nenoguris spēlē savu grāmatu; viņa pirkstiem neapnika senās dziesmas. Un klusībā misis K. vēlējās, kaut viņš tikpat daudz laika veltītu arī viņai, skautu un glāstītu viņu liegi kā mazu arfu, tāpat kā viņš tagad glāstīja savas apnicīgās grāmatas.
Tomēr nē. Viņa pakratīja galvu, tikko jaušami, kā piedodama paraustīja plecus. Plakstiņi viegli nolaidās pār zeltainajām acīm. Laulības dzīve arī jauniem cilvēkiem liek justies veciem, ar visu apradušiem.
Viņa atlaidās krēslā, kas tajā pašā brīdī pielāgojās viņas ķermeņa formām. Satraukta viņa cieši aizdarīja acis.
Un sapnis atkārtojās.
Brūnie pirksti nodrebēja un, it kā gaisu tverdami, izpletās. Pēc brīža viņa satraukta un aizelsusies izslējās krēslā.
Viņa ātri palūkojās visapkārt, it kā cerēdama kādu ieraudzīt savā tuvumā. Bet sejā pavīdēja vilšanās: starp kolonām neviena nebija.
Trīsstūrainajās durvīs parādījās vīrs. — Vai tu sauci? — viņš īgni jautāja.
— Nē, — viņa asi atbildēja.
— Man likās, ka dzirdu tevi kliedzam.
— Tiešām? Es biju mazliet iesnaudusies un redzēju sapni.
— Dienas laikā? Tas nu gan ir jaunums.
Viņa vēl arvien bija sapņa varā. — Cik
dīvaini, patiešām ļoti dīvaini, — viņa čukstēja. — Šis sapnis . . .
— Nu? — Viņš acīmredzot vēlējās ātrāk atgriezties pie savas grāmatas.
— Es sapnī redzēju vīrieti.
— Vīrieti?
— Slaidu vīrieti, sešas pēdas un vienu collu garu.
— Kādas muļķības! Tas taču milzis, izdzimums.
— Un tomēr … — viņa meklēja vārdus, — tomēr viņš izskatījās labi. Par spīti garumam. Un viņam bija — es jau zinu, ka tu tās sauksi par muļķībām — viņam bija zilas acis!
— Zilas acis! Mans dievs! — iesaucās misters K. — Ko vēl tu nenosapņosi! Varbūt tu teiksi, ka viņam bija melni mati?
— Kā tu uzminēji? — Viņas balss skanēja satraukti.
— Es tikai izvēlējos visneiespējamāko krāsu, — viņš vēsi atbildēja.
— Tie patiešām bija melni! — viņa izsaucās. — Un viņam bija ļoti gaiša āda. Ak, viņš izskatījās ļoti neparasts! Viņš bija dīvaini ģērbies un nokrita no debesīm, un runāja ar mani ļoti laipni. — Viņa pasmaidīja.
— No debesīm — kādas muļķības!
— Viņš atlidoja metāla ierīcē, kas spoži laistījās saulē, — viņa atcerējās. Aizvērusi acis, viņa to no jauna mēģināja atsaukt atmiņā. — Es sapņoju, ka skatos debesīs un tajās pamirdz kaut kas līdzīgs gaisā pamestai monētai; tas kļuva arvien lielāks un viegli nosēdās uz zemes — garš, neparasts sudraba kuģis, apaļš kā cigārs. Tad kuģa sānos atvērās durvis un izkāpa šis garais vīrietis.
— Ja tu vairāk strādātu, tev nerādītos tādi muļķīgi sapņi.
— Man tas sagādāja prieku, — viņa atbildēja, atlaizdamās krēslā. — Nekad nebiju domājusi, ka man ir tāda iztēle. Melni mati, zilas acis un gaiša āda! Cik dīvains vīrietis, un tomēr — skaists.
— Tu izdomā visādas muļķības un pēc tam pati sāc tām ticēt.
— Tu esi ļauns. Es taču viņu neizdomāju ar nolūku; viņš man parādījās, kad biju iesnaudusies. Taču tas nelīdzinājās sapnim. Viss bija pārāk negaidīti un dīvaini. Viņš paskatījās uz mani un teica: «Es savā kuģī atlidoju no trešās planētas. Mani sauc Nata- niels Jorks …»
— Cik muļķīgs vārds; to nemaz nevar saukt par vārdu, — viņas vīrs errojās.
— Protams, ka muļķīgs, jo tas taču ir tikai sapnis, — viņa klusi noteica. — Un vēl viņš sacīja: «Šis ir pirmais lidojums kosmosā. Mēs esam tikai divi — es un mans draugs Bērts.»