Выбрать главу

Viņš izvilka nelielu ieroci. — Jūs esat ne­ārstējams. Nabadziņš. Tikai nāve var jūs at­pestīt. Kāda ir jūsu pēdējā vēlēšanās?

—    Pagaidiet! Dieva dēļ, nešaujiet!

—    Ak, nelaimīgais! Es jūs atbrīvošu no lāsta, kura dēļ jūsu fantāzija uzbūrusi ra­ķeti un šos trīs vīrus. Tas tik būs skats, kā jūsu draugi un raķete izgaisīs, tiklīdz būšu jūs nošāvis. Par to es uzrakstīšu apcerējumu «Psihopātisku murgu izgaišana».

—   Es esmu no Zemes! Mani sauc Džona- tans Viljamss, bet šie trīs …

—   Zinu, zinu, — misters Xxx kā mierinā­dams noteica un izšāva.

Kapteinis nokrita, lode bija trāpījusi tieši sirdī. Viņa biedri iekliedzās.

Misters Xxx ieplēta acis. — Jūs vēl neesat izgaisuši? Neticami! Halucinācijas, kas pa­stāv laikā un telpā! — Viņš tēmēja uz tiem. — Nu, tad es jūs piespiedīšu izzust.

—    Nešaujiet! — vīri iekliedzās.

—   Dzirdes halucinācijas — pat pēc pa­cienta nāves, — misters Xxx lietišķi noteica un izšāva.

Viņi sabruka smiltīs, ne par matu ne- izmainījušies.

Psihiatrs paspēra nekustīgos ķermeņus ar kāju. Pēc tam pieklaudzināja pie raķetes.

—    Stāv kā stāvējusi! Arī viņi neizgaist! — Vēlreiz un vēlreiz viņš šāva uz līķiem. Tad atkāpās. Smaidošā maska nokrita viņam pie kājām.

Psihiatra sejas izteiksme pamazām pār­vērtās. Žoklis atkārās. Ierocis izšļuka no pirkstiem. Skatiens kļuva nespodrs un tukšs. Viņš pastiepa uz priekšu rokas, it kā būtu neredzīgs, un apgriezās. Tad, siekalas rīdams, aptaustīja līķus.

—    Halucinācijas, — viņš drudžaini murmi­nāja. — Garšas. Redzes. Ožas. Dzirdes. Taustes.

Ieplētis acis, viņš vicināja rokas. Uz lū­pām parādījās putas.

—    Projām! — misters Xxx rēca. — Iz­gaisti! — viņš spiedza, pagriezies pret ra­ķeti. Tad aplūkoja savas drebošās rokas. — Inficējies, — viņš izmisis čukstēja. — Ap­lipis. Telepātija. Hipnoze. Tagad es pats esmu vājprātīgs. Nenormāls. Visi iespējamie halucināciju veidi. — Viņš apklusa un nejūtīgiem pirkstiem sāka grābstīties pēc sava ieroča. — Tikai viens līdzeklis. Tikai viena iespēja, kā piespiest vilkus izzust, izgaist.

Noskanēja šāviens. Misters Xxx nokrita zemē.

Saulē gulēja četri līķi. Misters Xxx — gabaliņu nostāk.

Raķete joprojām stāvēja uz saules apspī­dētā pakalna.

Ap saules rietu atraduši raķeti, pilsētiņas iedzīvotāji ilgi lauzīja galvas, kas tā varētu būt. Tā kā neviens netika gudrs, raķeti pār­deva krāmu uzpircējam, kurš to aizvāca un saskaldīja lūžņos.

Visu nakti lija. Nākamā diena bija skaidra un silta.

2000. gada marts

NODOKĻU MAKSATAJS

Viņš gribēja raķetē doties uz Marsu. Agri no rīta viņš ieradās kosmodromā un caur stiepļu žogu sauca formās tērptajiem vīriem, ka gribot doties uz Marsu. Viņš maksājot no­dokļus, viņu saucot par Pričardu, un viņam esot tiesības doties uz Marsu. Vai viņš ne­esot dzimis šeit, Ohaio? Un vai viņš esot bi­jis slikts pilsonis? Tad kāpēc viņu neņemot līdzi uz Marsu? Viņš kratīja dūres un klie­dza, ka gribot tikt projām no Zemes, katrs, kam vēl cik necik prāta, gribot tikt no tās projām. Vēlākais pēc diviem gadiem uz Ze­mes būšot liels atomkarš, un viņš negribot būt šeit, kad tas sākšoties. Viņš un tūksto­šiem citu, kas vēl neesot prātu izkūkojuši, braukšot uz Marsu. Tur neesot nekādu šaubu. Jācenšoties taču tikt tālāk no kariem un cen­zūras, no birokrātijas un karaklausības, no valdības, kas pakļāvusi sev visu pēdējo, pat zinātni un mākslu! Lai viņi paturot Zemi. Viņš esot ar mieru atdot savu labo roku, sirdi un galvu, lai tiktu uz Marsu! Ko vaja­got darīt, kādus papīrus parakstīt, kāda pazī­šanās esot nepieciešama, lai iekļūtu raķetē?

Tie, kas bija stiepļu žoga otrā pusē, tikai ņirgājās par viņu. Viņš taču nemaz negribot lidot uz Marsu, tie teica. Vai tad viņš nezi­not, ka Pirmā un Otrā ekspedīcija esot gā­jušas bojā, pazudušas bez vēsts, ka to dalīb­nieki droši vien vairs neesot starp dzīva­jiem?

Bet viņš, turēdamies pie stiepļu žoga, pa­lika pie sava: to taču nevarot pierādīt, ne­viens neko skaidri nezinot. Varbūt tur piens un medus tekot, un kapteinim Jorkam un kapteinim Viljamsam nenākot ne prātā lidot atpakaļ. Vai viņi beidzot atvēršot vārtus un ļaušot viņam kāpt raķetē kopā ar Trešo ekspedīciju, vai arī viņam pašam vajadzēšot ielauzties?

Tie ieteica viņam turēt muti.

Viņš redzēja, ka ekspedīcijas dalībnieki dodas uz raķeti.

— Pagaidiet mani! — viņš kliedza. — Ne­pametiet mani uz šīs briesmīgās Zemes, man jātiek projām, drīz te sāksies atomkarš! Ne­pametiet mani uz Zemes!

Viņu aizvilka projām ar varu. Aizcirtās policijas automašīnas durvis, un rīta agrumā viņu aizveda. Seju viņš bija piespiedis paka­ļējam logam, un, pirms mašīna taurēdama paguva pazust aiz kalna muguras, viņš re­dzēja sārto uzliesmojumu, dzirdēja vareno rēkoņu, sajuta spēcīgo satricinājumu, kad sudrabotā raķete uzšāvās gaisā, pamezdama viņu te — ne ar ko neievērojamā pirmdienas rītā uz šīs neievērojamās planētas Zemes.

gada aprīlis

TREŠĀ EKSPEDĪCIJA

Kuģis iznira no izplatījuma. Tas pameta aiz sevis zvaigznes un reibinošus ātrumus, vi­zošu kustību un mēmas kosmosa dzīles. Tas bija gluži jauns kuģis, liesmojošs un ver- smīgs, tā dzīslās ritēja uguns, metāla šūnās mita cilvēki, tas lidoja bez mazākā trokšņa. Tajā bija septiņpadsmit vīru, kapteini ieskai­tot. Ohaio kosmodromā vesels pūlis pavadī­tāju bija aurojuši un vicinājuši pret sauli paceltās rokas, tad aiz raķetes uzplauka mil­zīgs, daudzkrāsains liesmu zieds, un Trešā ekspedīcija aiztrauca kosmosā — ceļojumā uz Marsu.

Tagad kuģis ar milzīgu precizitāti samazi­nāja ātrumu Marsa atmosfēras augšējos slā­ņos. Tas vēl arvien iemiesoja sevī skaistumu un spēku. Kā teiksmains jūras briesmonis tas bija peldējis izplatījuma naksnīgajās dzīlēs, lidojis garām vecu vecajam mēnesim un me­ties arvien jaunos nebūtības bezdibeņos. Vīri, kas tajā atradās, bija svaidīti, mētāti, dauzīti, visi pa kārtai izslimojuši un atkal atveseļojušies. Viens bija ceļā miris, bet

pārējie sešpadsmit tagad, piespieduši sejas pie bieza stikla iluminatoriem, ar mirdzošām acīm vēroja, kā zem viņiem pamazām izaug Marss.

—    Marss! — iekliedzās stūrmanis Lustigs.

—    Vecais labais Marss! — piebalsoja arheologs Semjuels Hinkstons.

—    Vareni, — norūca kapteinis Džons Bleks.

Raķete nolaidās zaļā pļaviņā. Turpat ne­tālu stāvēja metālā atlieta brieža statuja. Mazliet tālāk saulē snauda augsta, brūna, ka­ralienes Viktorijas laika stilā celta māja ar dažnedažādiem izrotājumiem un zila, sārta, dzeltena un zaļa stikla logiem. Uz terases auga spurainas ģerānijas, un vieglajā vēsmā šurpu turpu šūpojās pie lieveņa griestiem piekārtas vecas šūpoles. Māju rotāja tornī- tis ar rombveida spoguļstikla logiem un konisku jumtu. Pa logu varēja redzēt pulti, uz kuras gulēja atšķirtas notis ar uzrakstu «Skaistā Ohaio».

Visapkārt raķetei pletās maza pilsētiņa, kas klusa un zaļa snauda Marsa pavasara saulē. Tur bija gan baltas, gan sarkanas ķieģeļu mājas, vējā locījās slaidas gobas, kuplas kļavas un kastaņi. Starp tiem augšup tiecās baznīcu torņu smailes ar klusējošiem zeltītiem zvaniem.

Vīri to visu ieraudzīja pa raķetes ilumi­natoriem.

Viņi saskatījās, tad no jauna vērās ārā. Katrs centās pietverties kaimiņam pie elkoņa, it kā pēkšņi būtu aptrūcis gaisa. Viņu sejas kļuva bālas.