Выбрать главу

—           Pie joda, — čukstēja Lustigs, ar nejū­tīgiem pirkstiem berzdams seju. — Pie joda!

—           Neticami, — noteica Semjuels Hink- stons.

—           Ak dievs, — izdvesa kapteinis Džons Bleks.

Ķīmiķis ziņoja: — Atmosfēra retināta. Bet skābekļa pietiek. Briesmas nedraud.

—    Tātad varam izkāpt, — sacīja Lustigs.

—           Pagaidiet, — kapteinis Džons Bleks viņu pārtrauca. — Vispirms jānoskaidro, kas tas ir, ko mēs te redzam.

—           Tā ir maza pilsētiņa ar retinātu, tomēr elpojamu gaisu, ser.

—           Gluži tāda pati, kādas ir uz Zemes, — sacīja arheologs Hinkstons. — Neticami, to­mēr fakts.

Kapteinis Džons Bleks rāmi viņā nolūko­jās. — Vai jūs domājat, Hinkston, ka civi­lizācija uz divām planētām var attīstīties vie­nādos tempos un vienā virzienā?

—    Es nekad nebūtu tam ticējis, ser.

Kapteinis Bleks stāvēja pie iluminatora.

— Paskatieties uz šīm ģerānijām! Jauna, uz­labota šķirne. Uz Zemes tā pazīstama tikai piecdesmit gadus. Un tagad padomājiet, cik daudzi tūkstoši gadu nepieciešami, lai izvei­dotos jauns augs. Un vai jums liekas lo­ģiski tas, ka marsiešiem ir, pirmkārt — spo­guļstikla logi, otrkārt — kupolveida tornīši, treškārt — šūpoles uz lieveņa, ceturtkārt —• instruments, kas izskatās pēc klavierēm un droši vien ir klavieres, un, piektkārt — paska­tieties uzmanīgi tālskatī, — ka marsiešu kom­ponists dīvainā kārtā nosaucis savu skaņ­darbu par «Skaisto Ohaio». Tātad arī uz Marsa ir Ohaio upe!

—   Tas, protams, ir kapteinis Viljamss, — iesaucās Hinkstons.

—    Ko?

—    Te bijis kapteinis Viljamss ar savu trīs vīru komandu. Vai arī Nataniels Jorks ar biedru. Vienīgi tā to var izskaidrot!

—     Tā itin neko nevar izskaidrot. Cik mums zināms, tad Jorka kuģis eksplodēja tajā pašā dienā, kad sasniedza Marsu, un kā Jorks, tā viņa biedrs gājuši bojā. Kas attie­cas uz Viljamsu un viņa trīs vīru komandu, tad viņi līdz ar visu kuģi uzsprāga gaisā otrā dienā pēc nolaišanās. Vismaz tajā laikā pār­stāja darboties viņu radio, un, ja viņi būtu dzīvi, viņi būtu mēģinājuši nodibināt ar mums sakarus. Bez tam Jorka ekspedīcija te ieradās tikai pirms gada un Viljamss ar saviem vī­riem — pagājušā gada augustā. Pieņemsim, ka viņi palikuši dzīvi. Bet vai gan iespējams, pat ar ģeniālo marsiešu palīdzību, tik īsā laikā uzcelt tādu pilsētu kā šī un likt tai novecot? Paskatieties apkārt: tas viss te stāv jau savus septiņdesmit gadus. Paskatieties uz lieveņa margām, uz kokiem — tie taču ir simtga­dīgi! Nē, tas nav ne Jorka, ne Viljamsa darbs. Te slēpjas kaut kas cits. Un tas mani biedē. Es neatstāšu kuģi, pirms nebūšu visu noskaidrojis.

—• Bez tam, — teica Lustigs, piekrītoši mādams ar galvu, — kā Jorks, tā Viljamss nosēdās Marsa pretējā pusē. Tieši tāpēc mēs izvēlējāmies šo pusi.

—    Pilnīgi pareizi. Mums bija pavēle no­sēsties tālāk no tā rajona, lai, gadījumā, ja Viljamsu un Jorku būtu nogalinājušas nai­dīgas marsiešu ciltis, novērstu nelaimes at­kārtošanos. Te nu mēs esam, un, cik mums zināms, ne Viljamss, ne Jorks savu kāju te nav spēruši.

—    Pie joda, — sacīja Hinkstons. — Es drīzāk gribu nokļūt šajā pilsētā, ja jūs man atļausiet, ser. Iespējams taču, ka uz visām mūsu Saules sistēmas planētām domāšanas un civilizācijas attīstības gaita bijusi līdzīga. Varbūt mēs esam uz mūsu ēras lielākā psi­holoģiskā un filozofiskā atklājuma sliekšņa!

—    Es ieteiktu mazliet nogaidīt, — kap­teinis Džons Bleks atbildēja.

—    Bet, ser, varbūt esam sastapušies ar pa­rādību, kas pirmo reizi neapgāžami pierādīs dieva esamību.

—    Ir pietiekami daudz ticīgo, kam šāds pierādījums nav vajadzīgs, mister Hinkston.

—    Es esmu viens no tiem, ser. Bet šāda pilsēta nevarēja rasties bez dieva līdzdalī­bas. Šī precīzā līdzība! Mani tas viss ir tā ap­mulsinājis, ka pats nezinu — smieties vai raudāt.

—   Tad nedariet ne vienu, ne otru, līdz uz­zināsim, kas mums draud.

—    Kas mums draud? — Lustigs viņu pār­trauca. — Nekas mums nedraud, kaptein. Tā ir klusa, jauka, zaļa pilsētiņa un ļoti līdzīga tam nostūrim, kurā esmu dzimis. Man tā patīk.

—    Kad jūs esat dzimis, Lustig?

—    Tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā, ser.

—    Un jūs, Hinkston?

—    Tūkstoš deviņi simti piecdesmit piek­tajā, ser. Grinelā, Aiovas štatā. Un te izska­tās kā mājās.

—    Hinkston un Lustig, es varētu būt jūsu abu tēvs. Man ir tieši astoņdesmit. Esmu dzi­mis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā Ilinoisā un, pateicoties dieva žēlastībai un zi­nātnei, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā tikusi tik tālu, ka var vismaz dažus večus pa­darīt atkal jaunus, es šodien esmu uz Marsa un jūtos tikpat žirgts kā jūs, taču daudzkārt piesardzīgāks. Šī pilsētiņa izskatās rāma un mierīga un tik līdzīga Grīnblafai Ilinoisā, ka man kļūst baigi. Līdzība ir pārāk liela. — Viņš pagriezās pret radistu. — Nodibiniet sakarus ar Zemi. Ziņojiet, ka esam nolaidu­šies. Vairāk neko. Sakiet, ka sīkāks ziņojums sekos rīt.

—    Klausos, ser.

Kapteinis Bleks raudzījās ārā pa raķetes iluminatoru; viņam bija astoņdesmit gadu, bet, spriežot pēc sejas, neviens viņam nedotu vairāk par četrdesmit.

—    Mēs darīsim tā, Lustig. Jūs, es un Hinkstons kopīgi apskatīsim pilsētu. Pārējie lai paliek raķetē. Ja ar mums kaut kas no­tiktu, viņi pagūs aizlaisties. Labāk pazaudēt trīs vīrus nekā visu komandu. Ja atgadītos kāda nelaime, mūsu ekipāža var brīdināt nākamo raķeti. Tai, liekas, jāstartē ap ziem­svētkiem kapteiņa Vaildera vadībā. Ja Marss sagaida mūs naidīgi, nākamajai raķetei jābūt attiecīgi apbruņotai.

-— Mēs jau arī neesam tukšā. Te taču ve­sels arsenāls.

—   Tad lai vīri tur ieročus gatavībā. Lus­tig, Hinkston! Ejam!

Visi trīs kopīgi devās uz izeju.

Bija skaista pavasara diena. Ziedošās ābeles zarā nenoguris dziedāja sarkankrūtī­tis. Kad vējš noglāstīja zaļos zarus, lejup lidoja ziedlapu sniegs un gaisā pacēlās smaržu mākonis. Kaut kur pilsētā skanēja klavieres, maiga melodija kā ieaijādama te uzviļņoja skaļāk, te atkal izdzisa. Tā bija dziesma «Skaistais sapņotājs». Kaut kur citur vecs, aizsmacis gramofons sīca Harija Lodera iedziedāto «Klaiņojot mijkrēslī».

Izkāpuši no raķetes, vīri apstājās. Viņi al­katīgi rija retināto gaisu un kustējās lēnām, taupīdami spēkus.

Gramofons jau spēlēja citu plati:

Es ilgojos jūnija nakts Un mēnesnīcas, un tevis …

Lustigs sāka drebēt, Semjuels Hinkstons arī.

Debesis bija dzidras un rāmas, kaut kur gravā koku paēnā čaloja strauts. Ratus dār­dinādams, aizrikšoja zirgs.

—    Ser, — Semjuels Hinkstons sacīja,

—     esmu pārliecināts, esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka ceļojumi uz Marsu sākušies jau pirms pirmā pasaules kara.

—    Nē.

—    Bet kā gan citādi varēja rasties šīs mā­jas, šis metāla briedis, klavieres un mūzika? — Hinkstons satvēra kapteiņa elkoni un parau­dzījās viņam sejā, it kā gribētu pārliecināt.

—     Ir taču iespējams, ka jau tūkstoš deviņi simti piektajā gadā ļaudis ienīduši karu, sle­peni vienojušies ar zinātniekiem, uzbūvējuši raķeti un atlidojuši uz Marsu …

—    Nevar būt, Hinkston.

—    Kāpēc gan ne? Tūkstoš deviņi simti piektajā gadā pasaule bija citāda; toreiz būtu bijis daudz vieglāk to noslēpt.