— Tik sarežģītu ierīci kā raķete? Nē, to nav iespējams noslēpt.
— Un viņi ieradās šeit, un dabiski, ka mājas, kuras viņi uzcēla, bija tādas pašas kā mājas uz Zemes, jo viņi taču atveda līdzi savu kultūru.
— Un viņi te dzīvojuši visus šos gadus? — jautāja kapteinis.
— Jā. Dzīvojuši mierā un klusumā. Varbūt viņi pēc tam vēl kādas reizes aizlidoja uz Zemi un atveda tikdaudz cilvēku, lai rastos viena maza pilsētiņa, bet pēc tam pārtrauca lidojumus, baidīdamies, ka par to uzzinās citi. Tāpēc šī pilsētiņa izskatās tik vecmodīga. Es šeit nespēju saskatīt neko, kas būtu radies vēlāk par tūkstoš deviņi simti divdesmit septīto gadu. Bet iespējams, ser, ka lidojumi kosmosā sākušies daudz agrāk, nekā mēs domājam. Varbūt pirms daudziem gadu simteņiem no kāda attāla Zemes nostūra neliela ļaužu grupiņa aizlidojusi uz Marsu, bet viņi pratuši glabāt šo noslēpumu un tikai retumis apciemojuši Zemi.
— Izklausās gandrīz ticami.
— Citādi nemaz nevar būt. Pierādījums ir te, mūsu acu priekšā, mums tikai jāatrod daži cilvēki, kas to apliecinātu.
Biezā, zaļā zāle darīja viņu soļus nedzirdamus. Tā bija tikko pļauta un smaržīga. Pats pret savu gribu kapteinis Džons Bleks juta, ka viņu pārņem dziļš miers. Trīsdesmit gadus viņš nebija bijis tādā mazā pilsētiņā, un pavasarīgā bišu sanoņa gaisā nomierināja un iežūžoja viņu, dabas spirgtums atveldzēja dvēseli.
Viņi uzkāpa uz lieveņa. Soļu troksnis dobji atbalsojās uz dēļu grīdas, kad viņi devās uz stiepļu pinuma durvīm. Iekšpusē varēja saskatīt pērlīšu aizkaru, kas aizsedza ieeju priekšnamā, pie griestiem karājās kristāla lustra, pie sienas virs ērta klubkrēsla — Maksfīlda Pariša glezna. Gaisā bija jūtama vecuma, bēniņu un mājīguma smarža. Varēja dzirdēt, kā limonādes karafē viegli šķind ledus gabaliņi. Virtuvē, kas atradās kaut kur mājas otrā galā, kāds rosījās, gatavodams aukstas pusdienas, jo diena bija tveicīga. Smalka, mīlīga sievietes balss dungoja kādu melodiju.
Kapteinis Džons Bleks piezvanīja.
Pa koridoru tuvojās viegli, klusi soļi, un viņu priekšā stāvēja gadus četrdesmit veca sieviete ar laipnu seju; mugurā viņai bija tērps, kādus valkāja apmēram tūkstoš deviņi simti devītajā gadā.
— Ar ko varu jums pakalpot? — viņa jautāja.
— Lūdzu, piedodiet, — kapteinis Bleks nedroši iesāka. — Mēs meklējam… Tas ir, vai jūs nevarētu… — Viņš apklusa. Viņas tumšās acis raudzījās jautājoši.
— Ja jūs gribat kaut ko pārdot… — viņa iesāka.
— Nē, nē, lūdzu, pagaidiet! — viņš iesaucās. — Kas šī ir par pilsētu?
Viņa nopētīja viņu no galvas līdz kājām. — Kā jūs to domājat — kas par pilsētu? Kā gan var atrasties pilsētā un nezināt, kā to sauc?
Kapteinis izskatījās tā, it kā viņam gribētos apsēsties ēnā zem ābeles. — Mēs neesam šejienieši. Mēs vēlētos zināt, kā te radusies šī pilsēta un kā jūs te nokļuvāt.
— Vai jūs skaitāt iedzīvotājus?
— Nē.
— Visiem zināms, ka šī pilsēta celta tūkstoš astoņi simti sešdesmit astotajā gadā, — viņa sacīja. — Vai gribat mani izjokot?
— Nē, nē, ko jūs! — iesaucās kapteinis. — Mēs esam no Zemes.
— Jūs gribat teikt — no pazemes? — viņa brīnījās.
— Nē, mēs raķetē atlidojām no trešās planētas, no Zemes. Un esam nosēdušies šeit uz ceturtās planētas, uz Marsa …
— Jūs atrodaties Grīnblafā, Ilinoisas štatā, — sieviete pacietīgi, it kā runādama ar bērnu, skaidroja. — Šis ir Amerikas kontinents, ko apskalo Atlantijas un Klusais okeāns, tas atrodas pasaulē, kuru mēdz dēvēt arī par Zemi. Un tagad ejiet. Visu labu.
Ļāvusi pērlīšu portjerai izslīdēt caur pirkstiem, viņa aiztipināja pa koridoru.
Trīs vīri saskatījās.
— Atlauzīsim durvis, — Lustigs sacīja.
— Nedrīkst. Šī ir privāta māja. Pasarg dievs!
Viņi apsēdās uz lieveņa pakāpieniem.
— Vai jums, Hinkston, nav ienācis prātā, ka mēs kaut kādā neizprotamā veidā būsim novirzījušies no kursa un nejauši nokļuvuši atpakaļ uz Zemes?
— Kā gan tas būtu iespējams?
— Nezinu, neko nesaprotu. Ak dievs, ļaujiet man padomāt.
— Mēs taču sekojām katrai nobrauktajai jūdzei, — Hinkstons teica. — Mūsu hronometri visu reģistrēja. Mēs lidojām garām Mēnesim, pēc tam tālāk izplatījumā un tagad esam šeit. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ir Marss. *
— Bet varbūt laikā un telpā gadījusies kāda nejaušība, varbūt mēs esam sajaukuši dimensijas — aizlidojuši atpakaļ laikā par trīsdesmit vai četrdesmit gadiem un atkal nosēdušies uz Zemes, — ieminējās Lustigs.
— Liecies nu mierā, Lustig.
Lustigs piegāja pie durvīm, paraustīja zvanu, un vēsajās, krēslainajās istabās noskanēja viņa sauciens: — Kāds tagad gads?
— Tūkstoš deviņi simti divdesmit sestais, protams, — atbildēja dāma, kas sēdēja šūpuļkrēslā un dzēra limonādi.
— Vai dzirdējāt? — Lustigs spēji apcirtās. — Divdesmit sestais! Mēs esam lidojuši atpakaļ laikā! Šī ir Zeme!
Lustigs apsēdās, un visi trīs ļāvās briesmīgajai, pārsteidzošajai domai. Uz ceļgaliem noliktās rokas nemierīgi raustījās. Tad ierunājās kapteinis: — Kaut ko tādu es nevarēju paredzēt. Baigi pat iedomāties. Kā gan tas iespējams? 2ēl, ka starp mums nav Einšteina.
— Vai šajā pilsētā mums kāds ticēs? — atsaucās Hinkstons. — Un vai tā nav bīstama spēle, kurā mēs ielaižamies? Runa taču ir par laiku. Varbūt labāk sēsties raķetē un lidot atpakaļ?
— Nē. Vispirms ielūkosimies vēl vienā mājā.
Pagājuši garām trim mājām, viņi devās uz mazu, baltu kotedžu, pār kuru zarus pleta ozols.
— Arvien esmu mēģinājis visu izprast, cik tas bijis manos spēkos, — sacīja kapteinis. — Bet man neliekas, ka mēs jau būtu atraduši īsto izskaidrojumu. Pieņemsim, ka lidojumi kosmosā sākušies jau sen, kā domā Hinkstons. Un kad zemieši bija te nodzīvojuši zināmu laiku, viņi sāka skumt pēc Zemes. Sākumā tas izpaudās kā viegla neiroze, tad kā īsta psihoze, un beidzot viņiem draudēja ārprāts. Ja jūs būtu psihiatrs, ko jūs tādā gadījumā darītu?
Hinkstons pārdomāja. — Man liekas, es pārkārtotu dzīvi uz Marsa tā, lai tas ar katru dienu vairāk līdzinātos Zemei. Ja vien būtu iespējams, es radītu tādus pašus augus, tādus pašus ceļus, ezerus un pat okeānus kā uz Zemes. Un tad ar masu hipnozes palīdzību pārliecinātu šādas pilsētiņas iedzīvotājus, ka šī patiešām ir Zeme un nevis Marss.
— Lieliski, Hinkston. Man rādās, ka nu mēs esam uz īstajām sliedēm. Sieviete tajā mājā tikai domā, ka viņa dzīvo uz Zemes. Tas viņai palīdz saglabāt veselo saprātu. Viņa un pārējie šīs pilsētiņas iedzīvotāji ir objekti vislielākajam migrācijas un hipnozes eksperimentam, kādu jums savā dzīvē gadījies redzēt.
— Tā tas ir, ser! — iesaucās Lustigs.
—• Noteikti, — piebalsoja Hinkstons.
— Labi, — nopūtās kapteinis. — Nu vismaz esam tikuši pie kaut kādas skaidrības. Es uzreiz jūtos labāk. Tāda teorija jau ir mazliet loģiskāka. No šīm runām par laiku, kurā var ceļot uz priekšu un atpakaļ, man kļuva pavisam nelabi. Bet ja to izskaidro tā… — Kapteinis pasmaidīja. — Pagaidiet tikai, man liekas, mēs te vēl iemantosim vispārēju ievērību.