— Kas lai zina, — norūca Lustigs. — Šie ļaudis, tāpat kā pirmie Amerikas kolonisti, taču gribēja tikt projām no vecās pasaules. Un iespējams, ka viņi nemaz nebūs tik priecīgi, mūs redzot. Varbūt viņi mēģinās mūs padzīt vai pat nogalināt.
— Mūsu ieroči ir pārāki. Nu, lūk, šinī mājā mēs iesim iekšā.
Bet viņi vēl nebija tikuši pāri mauram, kad Lustigs apstājās, nespēdams novērst acis no klusās, pēcpusdienas mierā snaudošās ielas.
— Ser… — viņš izdvesa.
— Kas ir, Lustig?
— Ak, ser, ser, ko es redzu… — Lustigs sāka šņukstēt. Viņa pirksti drebēdami tvēra gaisu, sejā atspoguļojās pārsteigums, prieks un neticība. Izskatījās tā, it kā viņš kuru katru brīdi aiz laimes varētu zaudēt prātu. Nenovērsdams acis no ielas, viņš sāka skriet — klupdams krizdams, atkal pieceldamies un turpinādams ceļu. — Skatieties, skatieties!
— Apstādiniet viņu! — Kapteinis metās viņam pakaļ.
Lustigs skrēja ko kājas nes un kaut ko kliedza. Ticis ēnainajai ielai līdz pusei, viņš iedrāzās kādā pagalmā un ar vienu lēcienu
bija uz lielas, zaļas, ar dzelzs gaili rotātas mājas lieveņa.
Kad pieskrēja Hinkstons un kapteinis, viņš skaļi klaudzināja pie durvīm, visu laiku kliegdams un saukdams. No skrējiena retinātajā gaisā visi bija aizelsušies un skaļi sēca.
— Vecomāt! Vecotēv! — Lustigs sauca.
Durvīs parādījās divi veci cilvēki.
— Deivid! — atsaucās smalkas, vecīgas balsis, un abi metās viņu apskaut un glāstīt. — Ak Deivid, Deivid, kur tie gadi! Kā tu esi izaudzis! Cik dūšīgs puisis! Kā tev klājas, mīļo dēliņ?
— Vecomāt, vecotēv! — šņukstēja Dei- vids Lustigs. — Jūs lieliski izskatāties, lieliski! — Viņš satvēra tos aiz pleciem, grozīja, skūpstīja, apskāva, asarām birstot, piekļāva sev klāt, lai atkal no jauna atvirzītu nost un, neticīgi acis mirkšķinot, raudzītos abos vecajos, salīkušajos cilvēkos. Pie debesīm mirdzēja saule, vējš pūta, zāle zaļoja, un durvis stāvēja plaši atvērtas.
— Nāc iekšā, zēn, nāc iekšā! Mums ir tēja ar ledu, tikko vārīta, pie tam vesela kanna.
— Te ir mani draugi. — Lustigs pagriezās un smiedamies nepacietīgi māja kapteinim un Hinkstonam. — Nāciet šurp, kaptein!
— Labdien, — sveicināja vecīši. — Nāciet tik iekšā, nestāviet ārā! Deivida draugi ir arī mūsu draugi.
Vecās mājas viesistabā bija vēss; vienā kaktā tikšķēja liels bronzēts pulkstenis ar bumbām. Visapkārt ērti dīvāni ar mīkstiem spilveniem, grāmatu plaukti, kas aizsedza veselas sienas, bieza grīdsega ar rožu rakstu, bet rokā apsvīdusi glāze ar tēju, kurā peldēja ledus gabaliņi un kura izslāpušajam sniedza vēsu veldzi.
— Nu, uz veselību! — Glāze viegli noskanēja pret vecmāmiņas porcelāna zobiem.
— Vai jūs te jau sen dzīvojat, vecomāt? — jautāja Lustigs.
— Kopš esam miruši, — viņa dzedri atteica.
— Kopš esat… kā jūs teicāt? — Kapteinis Džons Bleks nolika glāzi.
— Tā ir, — Lustigs piekrītoši pamāja.
— Viņi jau trīsdesmit gadus kā miruši.
— Un jūs te sēžat, it kā tas būtu pats par sevi saprotams! — iesaucās kapteinis.
— Kuš, kuš. — Vecenīte viltīgi piemiedza aci. — Un kas jūs tāds esat, ka drīkstat to apšaubīt? Te mēs esam. Un kas tad galu galā ir dzīve? Vai prašņādams kāds kļuvis gudrāks? Esam priecīgi, ka atkal dzīvojam, un neko nejautājam. Mums ir vēlreiz dota izdevība. — Viņa pāršļūca pāri istabai un pastiepa kapteinim savu izžuvušo roku. — Aptaustiet. — Viņš aptaustīja.
— Nu, vai ir īsta miesa? — viņa noprasīja.
Kapteinis pamāja.
— Redziet nu, — viņa uzvaroši teica.
— Kāpēc tad vēl jājautā?
— Saprotiet, — sacīja kapteinis, — mums ne prātā nenāca, ka uz Marsa atradīsim kaut ko tādu.
— Bet nu jūs to esat atraduši. Un droši vien uz katras planētas būs pierādījumi tam, ka tā kunga ceļi ir neizdibināmi.
— Vai šeit ir Debesis? — jautāja Hinkstons.
— Kas par niekiem! Šī ir pasaule, kurā mums vēlreiz dota izdevība. Neviens nav mums izskaidrojis — kāpēc. Bet neviens jau arī neteica, kāpēc mēs dzīvojam uz Zemes. Uz tās otras Zemes. Uz tās, no kuras jūs atlidojāt. Un kas lai zina, vai pirms tās nav bijusi vēl kāda citai
— Prātīgs jautājums, — sacīja kapteinis.
Lustigs visu laiku skatījās uz vecīšiem un
smaidīja. — Ir tik sasodīti labi jūs atkal redzēt. Sasodīti labi!
Kapteinis piecēlās un ar ierastu kustību uzsita sev pa gurnu.
— Nu mums laiks iet. Paldies par cienastu.
— Bet jūs taču vēl atnāksiet, — sacīja vecīši. — Uz vakariņām.
— Paldies, pacentīsimies. Lai gan ir tik daudz ko darīt. Vīri raķetē gaida mani atgriežamies un…
Viņš apklusa un izbijies paraudzījās uz atvērtajām durvīm.
Tālumā, saules pielietajā klajumā skanēja balsis, klaigas, priecīgi saucieni.
— Kas tur notiek? — jautāja Hinkstons.
— Tūlīt uzzināsim. — Kapteinis Džons
Bleks izšāvās pa durvīm un, šķērsodams zaļo mauru, -izskrēja uz marsiešu pilsētas ielas.
Ieraudzījis raķeti, viņš apstājās. Lūkas bija vaļā, un vīri, rokas vicinādami, kāpa ārā. Apkārt bija salasījies pūlis, kurā sarunādamies, smiedamies un sasveicinādamies steigšus iejuka kosmonauti. Ļaudis dejoja. Ļaudis mudžēja kā bites spietā. Raķete gulēja tukša un pamesta.
Ar sprādzienam līdzīgu troksni saulainās pēcpusdienas gaisu satricināja pūtēju orķestris, paceltie ragi un taures rāva vaļā jautru melodiju. Dārdēja bungas, un spiedza flautas. Zeltmatainas meitenītes lēkāja aiz prieka. Zēni kliedza: «Urā!» Resni tēvoči cienāja apkārt stāvošos ar desmitcentu cigāriem. Pilsētas mērs teica runu. Tad kosmonauti, kuriem pie vienas rokas turējās māte, pie otras tēvs vai māsa, kā uz burvju mājienu cits pēc cita pazuda gan mazās kotedžās, gan lielās savrupmājās.
— Stāt! — iekliedzās kapteinis Bleks.
Durvis aizcirtās.
Pret skaidrajām pavasara debesīm virmoja karstais gaiss, un visapkārt valdīja klusums. Pūtēju orķestris pazuda aiz stūra, raķete viena pati žilbinoši mirgoja saulē.
— Dezertieri! — iesaucās kapteinis. — Pametuši raķeti! Es viņiem ādu pār acīm novilkšu, goda vārds. Neizpildīt pavēli!
— Ser, — iebilda Lustigs. — Neesiet pārāk bargs. Tie -visi bija viņu tuvinieki un draugi.
— Tas nav nekāds attaisnojums!
— Bet padomājiet, kaptein, ko viņi izjuta, redzot ap kuģi pazīstamas sejas!
— Bija taču pavēle, velns parāvis!
— Bet kā jūs pats būtu rīkojies, kaptein?
— Es būtu izpildījis pavēli… — Kapteiņa mute palika pusvirus.
Marsa saules apspīdēts, pa trotuāru soļoja slaids, smaidošs, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis ar pārsteidzoši zilām un dzidrām acīm.
— Džon! — viņš iesaucās un sāka skriet.
— Ko? — Kapteinis Džons Bleks sagrīļojās.
— Džon, veco zēn!
Vīrietis pieskrēja klāt, satvēra viņa roku, uzsita pa muguru.
— Tu? — kapteinis Bleks izdvesa.