— Protams, es, kas gan cits?
— Edvard! — Tad, neizlaizdams svešinieka roku no savējās, kapteinis pagriezās pret Lustigu un Hinkstonu. — Tas ir mans brālis Edvards. Ed, iepazīsties ar maniem biedriem: Lustigs, Hinkstons. Mans brālis.
Viņi iedunkoja viens otru, tad apskāvās.
— Ed!
— Džon, slīmests gatavais!
— Cik tu lieliski izskaties, Ed! Bet paklausies, kā to lai saprot? Tu pa šiem gadiem nemaz neesi pārvērties. Es labi atceros: kad tu nomiri, tev bija divdesmit seši un man deviņpadsmit. Ak dieviņ, kur tie gadi, un pēkšņi tu esi šeit. Ko gan tas viss nozīmē?
— Mamma gaida, — sacīja Edvards Bleks, plati smaidīdams.
— Mamma?
— Un tētis arī.
— Tētis? — Kapteinis sagrīļojās kā sitienu saņēmis. Kājas viņam bija kļuvušas stīvas un nepaklausīgas. — Mamma un tētis dzīvi? Kur viņi ir?
— Mūsu vecajā mājā Ozolkalna avēnijā.
— Vecajā mājā. — Kapteinis stāvēja priecīgā izbrīnā ieplestām acīm. — Hinkston, Lustig, vai jūs dzirdējāt?
Bet Hinkstona tur vairs nebija. Mazliet tālāk tajā pašā ielā viņš bija ieraudzījis savu māju un tagad skriešus devās uz turieni. Lustigs smējās. — Redziet nu, kaptein, tāpat gāja visiem mūsu komandas vīriem. Viņi citādi nevarēja.
— Jā, jā. — Kapteinis aizmiedza acis. — Kad es atvēršu acis, tevis, Ed, te vairs nebūs. — Viņš pavēra plakstiņus. — Tu vēl esi tepat. Bet nudien, tu izskaties vareni.
— Nāc nu, brokastis gaida. Es mammai jau pastāstīju.
— Es, ser, būšu pie saviem vecīšiem, ja jums kaut ko ievajadzētos, — sacīja Lustigs.
— Ko? Ak tā, labi, Lustig. Sveiks!
Edvards satvēra viņu aiz rokas un vilka
sev līdzi. — Redz, kur mūsu māja. Vai atceries?
— Un kā vēl! Kurš pirmais uz lieveņa!
Viņi skrēja. Zari zibēja kapteinim Blekam
virs galvas, zeme — zem kājām. Un šajā
sapnim līdzīgajā īstenībā viņš redzēja, kā Edvards Bleks, saules apmirdzēts, paskrien viņam garām. Kā tuvojas māja un plaši atveras durvis.
— Es pirmais! — sauca Edvards.
— Tu esi jauns, turpretim es jau vecis, — elsa kapteinis. — Bet tu jau vienmēr mani noskrēji.
Durvīs sārta, apaļa un starojoša gaidīja māte. Aiz viņas ar pīpi rokā stāvēja iesirmais tēvs.
— Mam, tēt!
Viņš kā bērns metās augšup pie viņiem.
Tā bija lieliska, gara pēcpusdiena. Paēduši vēlas brokastis, viņi sēdēja viesistabā, un viņš stāstīja par savu raķeti. Viņi māja ar galvām un uzsmaidīja viņam, māte bija gluži tāda pati kā senāk, un tēvs, nokodis galu cigāram, domīgi, ar ierastu kustību to aizdedzināja. Vakarā tika pasniegtas lieliskas pusdienas ar tītara cepeti, un laiks pagāja nemanot. Kad uz šķīvjiem gulēja trauslie, noskrubinātie kauliņi, kapteinis atlaidās krēslā un dziļā apmierinājumā nopūtās. Nakts bija sagūlusi kokos un ievilkusi debesīs savas krāsas, rāma miera pilnajā mājā lampas izstaroja sārtas gaismas apļus. Visās šīs ielas mājās kūsāja dzīvība: te skanēja mūzika, tur spēlēja klavieres, kaut kur aizcirtās durvis.
Māte uzlika kādu plati un dejoja ar kapteini Džonu Bleķu. Viņa lietoja tās pašas smaržas ko tajā vasarā, kad abi ar tēti bija aizgājuši bojā vilciena katastrofā. Tagad
Džons turēja māti savās rokās un abi līgani slīdēja mūzikas ritmā.
— Izdevība dzīvot otrreiz negadās vis katru dienu, — viņa sacīja.
— No rīta es pamodīšos savā raķetē, — sacīja kapteinis, — kaut kur izplatījumā, un sapnis būs izgaisis.
— Izmet šīs domas no galvas, — viņa klusi iesaucās. — Un neprašņā. Dievs ir žēlīgs. Būsim laimīgi.
— Piedod, māt!
Mūzika apklusa, bet plate čirkstēdama griezās tālāk.
— Tu esi noguris, dēls. — Tēvs norādīdams pastiepa roku ar pīpi. — Tava vecā guļamistaba tevi gaida, gulta ar misiņa bumbām un viss pārējais.
— Bet man jāsapulcina komanda.
— Kāpēc?
— Kāpēc? Kā to lai saka… Laikam jau nav iemesla. Nē, tiešām nav. Viņi visi vakariņo vai arī jau guļ. Krietna atpūta tiem nenāks par ļaunu.
—- Ar labu nakti, dēls! — Māte noskūpstīja viņu uz vaiga. — Es tā priecājos, ka esi mājās.
— Es arī, māt!
Pametis aiz sevis cigāru dūmu, grāmatu, smaržu un maigas gaismas pasauli, viņš devās augšup pa kāpnēm, nemitīgi tērzēdams ar Edvardu. Edvards pavēra kādas durvis, un viņš ieraudzīja dzelteno misiņa gultu, vecos koledžas signālkarodziņus un vecuma smakas piesūkušos jenotādas kažoku, kuru viņš klusā aizgrābtībā noglāstīja.
— Vienai dienai tas ir par daudz, — sacīja kapteinis. — Esmu apstulbis un noguris. Pārāk daudz notikumu. Man ir tāda sajūta, it kā es četrdesmit astoņas stundas bez lietussarga un mēteļa būtu nostāvējis lietū. Esmu līdz ādai piesūcies ar pārdzīvojumiem.
Edvards plaši atklāja sniegbaltos palagus un uzpurināja spilvenus. Tad atvēra logu, ielaizdams istabā jasmīnu naksnīgo smaržu. Spīdēja mēness, un no tālienes atlidoja mūzika un balsis.
— Tad tāds ir Marss, — sacīja kapteinis izģērbdamies.
— Tāds viņš ir. — Ar lēnām, nesteidzīgām kustībām Edvards novilka kreklu, atsegdams zeltaini brūnos plecus un spēcīgo, muskuļaino kaklu.
Gaisma bija izdzēsta, un viņi gulēja viens otram blakus kā senās dienās. Kapteinis tīksmi izstiepās, ieelpodams jasmīnu smaržas piesātināto gaisu, kas ieplūda tumšajā istabā un plandīja mežģīņu aizkarus. Kāds bija iznesis dārzā gramofonu, un tas klusi spēlēja «Vienmēr».
Prātā ienāca Merilina.
— Vai Merilina ir šeit?
Brālis, kas, taisni izstiepies, gulēja mēness gaismā, atbildēja tikai pēc brīža: — Jā, patlaban viņa ir izbraukusi no pilsētas, bet rīt atgriezīsies.
Kapteinis aizvēra acis.
— Man ļoti gribas redzēt Merilinu.
Plašās, istabas klusumā varēja dzirdēt tikai viņu elpu.
•— Ar labu nakti, Ed!
Klusums.
— Ar labu nakti, Džon!
Viņš gulēja nekustēdamies, ļaudams domām vaļu. Pirmo reizi šodien atslāba saspringtie nervi; beidzot viņš varēja domāt loģiski. Līdz šim bija valdījušas jūtas. Mūzika, pazīstamas sejas. Bet tagad…
«Kā?» viņš prātoja. «Kā tas bija iespējams? Un kāpēc? Ar kādu nolūku? Vai te iejauku- šies kādi pārdabiski spēki? Vai dievs patiešām tā gādājis par saviem bērniem? Kā un kāpēc, un kādēļ?»
Viņš apsvēra izskaidrojumus, kurus pirmajā brīdī bija izvirzījuši Hinkstons un Lustigs. Viņš domās pārcilāja visādas jaunas teorijas, apsvēra tās, patīksminājās un ļāva tām izslīdēt kā oļiem caur pirkstiem. Māmuļa. Tētis. Edvards. Marss. Zeme. Marss. Marsieši.
Bet kas dzīvoja uz Marsa pirms tūkstoš gadiem? Marsieši? Jeb vai te vienmēr bijis tā, kā tagad?
Marsieši. Viņš domās lēni atkārtoja šo vārdu.
Tad gandrīz skaļi iesmējās. Prātā bija iešāvusies ļoti dīvaina teorija. Viņam kļuva neomulīgi. Bet tā, protams, nebija nopietni ņemama. Augstākā mērā neiespējama. Muļķīga. Smieklīga. «Aizmirsti to,» viņš sev teica.
«Bet ja nu tomēr…» viņš domāja. «Ja nu tomēr uz Marsa dzīvo marsieši, ja viņi redzēja mūsu ķuģi tuvojamies, redzēja un ienīda mūs? Un pieņemsim — tāpat vien, joka pēc — ka viņi nolēma mūs iznīcināt kā iebrucējus, kā nevēlamus elementus un gribēja to izdarīt ļoti gudri, tā, lai mēs neko nenojaustu. Kā gan marsieši varētu vislabāk cīnīties pret zemiešiem, kuri bruņoti ar atomieročiem?»