Atbilde bija interesanta. Ar telepātiju, hipnozi, atmiņām un iztēli.
«Varbūt šīs mājas un šī gulta nemaz nav īstas, varbūt tās ir tikai manas iztēles auglis, kuram tiešamību piešķīruši marsieši ar tele- pātijas un hipnozes palīdzību. Varbūt īstenībā tās ir pavisam citādas, marsiešu stilā celtas, bet šie marsieši, izmantodami manas ilgas un vēlmes, liek man redzēt manu dzimto pilsētu, manu veco māju, tā novēršot katras aizdomas. Vai var iedomāties vēl iedarbīgāku krāpšanas veidu par šo, kur par ēsmu izmantoti paša vecāki?
Un šī pilsēta celta tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā, tātad daudz vecāka par ikvienu no manas komandas vīriem. Tajā laikā man bija seši gadi, toreiz klausījās Harija Lodera iedziedātas plates un pie sienām vēl karājās Maksfīlda Pariša gleznas, modē bija pērlīšu aizkari, dziesmiņa «Skaistā Ohaio» un gadsimtu mijas arhitektūra. Ja nu marsieši izmantojuši tieši manas atmiņas, lai radītu šo pilsētu? Mēdz teikt, ka bērnības atmiņas esot visskaidrākās. Un, uzcēluši šo pilsētu no manu atmiņu materiāla, viņi tajā nomitinājuši mūsu komandas locekļu tuvākos cilvēkus.
Varbūt šie cilvēki, kas guļ blakus istabā, nemaz nav mana māte un tēvs. Varbūt tie ir divi neiedomājami gudri marsieši, kuriem piemīt spēja turēt mani šīs sapņu hipnozes varā.
Un pūtēju orķestris? Kas tas būtu par pārsteidzoši labu plānu! Vispirms apmuļķot Lustigu, tad Hinkstonu, pēc tam savākt pūli, un komandas locekļi, ieraudzījuši pirms desmit vai divdesmit gadiem mirušās mātes, krustmātes, tēvočus un līgavas, protams, aizmirst pavēles un steigā pamet raķeti. Kas gan būtu vēl dabiskāk? Vēl neuzkrītošāki Vēl vienkāršāk? Cilvēks, kura māte ir augšāmcēlusies no miroņiem, daudz nejautā; viņš ir pārāk laimīgs. Un tā nu mēs šonakt guļam — dažādās mājās un dažādās gultās, bez ieročiem, ar ko aizsargāties, bet mēness apspīdētā raķete ir tukša un pamesta. Un vai nebūtu briesmīgi un satriecoši, ja mēs pēkšņi atklātu, ka marsieši to visu izdomājuši, lai sašķeltu, uzveiktu mūs? Varbūt kaut kad naktī šis brālis man blakus gultā pēkšņi pārveidosies, izmainīsies un kļūs par citu, briesmīgu būtni, par marsieti. Viņam vajadzētu tikai pagriezties uz otriem sāniem un iedurt man sirdī nazi. Un tajā pašā laikā arī citās šīs ielas mājās brāļi un tēvi pēkšņi pārvērtīsies, ķersies pie nažiem un tāpat rīkosies ar citiem zemes dēliem, kuri guļ un nenojauš nekā ļauna …»
Viņa rokas zem segas sāka trīcēt. Viņam kļuva auksti. Pēkšņi tā vairs nebija teorija vien. Pēkšņi viņu sagrāba bailes.
Piecēlies gultā sēdus, viņš klausījās. Nakts bija ļoti klusa. Mūziku nedzirdēja. Vējš bija norimis. Brālis viņam blakus gulēja.
Uzmanīgi pacēlis segu, viņš atbīdīja to nost. Tad izslīdēja no gultas un jau zagās pāri istabai, kad atskanēja brāļa balss:
— Kur tu ej?
— Ko?
Brāļa balss bija ledaina. — Es jautāju; uz kurieni tu ej?
— Padzerties.
— Bet tev nemaz negribas.
— Gribas, gribas gan.
— Nav tiesa.
Kapteinis Džons Bleks metās skriet. Tad iekliedzās. Divas reizes iekliedzās.
Līdz durvīm viņš netika.
No rīta pūtēju orķestris spēlēja skumīgu sēru melodiju. No katras šīs ielas mājas iznāca maza, svinīga procesija, kas nesa garu kasti; pa saules pielieto ielu raudošas mātes un vecmāmiņas, māsas un brāļi, tēvi un tēvoči devās uz kapsētu, kur rēgojās svaigi
rakti kapi un tikko uzstādīti kapakmeņi. Sešpadsmit kapi un sešpadsmit kapakmeņi.
Mērs'teica īsu atvadu runu, bet viņa seja ik brīdi mainījās — te tā bija mēra, te kāda cita seja.
Tur bija Bleķu ģimene: māte, tēvs un Edvards. Viņi raudāja, un viņu sejas brīžiem izplūda, iegūdamas citus apveidus.
Tur bija arī Lustiga vecaistēvs un vecāmāte, asaras plūda pār viņu sejām, kas kusa līdzīgi vaskam un virmoja kā saules sakarsēts gaiss.
Zārkus nolaida kapos. Kāds kaut ko nomurmināja par «sešpadsmit dūšīgiem vīriem, kurus naktī pārsteigusi pēkšņa, negaidīta nāve»…
Uz zārku vākiem, dobji dunēdama, bira zeme.
Orķestris, spēlēdams «Kolumbija, okeāna pērle» un šķīvjus šķindinādams, aizsoļoja atpakaļ uz pilsētu, un šo dienu visi svinēja.
2001. gada jūnijs
«…LAI GAN MĒNESS SPOZl DEGS»
Nakts, kad viņi nolaidās uz Marsa, bija tik auksta, ka Spenders sāka vākt kurināmo, lai iededzinātu nelielu ugunskuru. Par to, ka ierašanās būtu jānosvin, viņš nebilda ne vārda, tikai vāca žagarus, aizdedzināja tos un domīgi vērās liesmās.
Kad tās, uzšaudamās augšup, atblāzmojās retinātajā gaisā virs izžuvušās Marsa jūras, viņš pār plecu paskatījās atpakaļ uz raķeti, ar kuru viņi visi — kapteinis Vailders, Če- roki, Hetvejs, Sems Parkhils un viņš pats bija traukušies cauri melnajiem, mēmajiem zvaigžņu plašumiem, lai nosēstos šajā izmirušajā, teiksmainajā pasaulē.
Džefs Spenders zināja, ka kuru katru brīdi sāksies orģijas. Viņš vēroja pārējos, gaidīdams, ka tūlīt tie sāks lēkāt un aurot. Tiklīdz bus izzudis stingums, ko radīja reibinošā doma, ka viņi ir pirmie Zemes sūtņi uz Marsa. Neviens neteica ne vārda, taču droši vien daudzi no viņiem klusībā cerēja, ka citas ekspedīcijas nav sasniegušas mērķi un ka šī, Ceturtā, izrādīsies pirmā! Viņi nevēlēja citiem, ļauna, tikai stāvēja apskurbusi no šīs domas par godu un slavu, kamēr viņu plaušas pamazām aprada ar retināto gaisu, kurā, kaut cik straujāk pakustoties, pārņēma viegls reibonis.
Bigss piegāja pie tikko iedegtā ugunskura un izmeta: — Kam šie žagari, ja mums ir līdzi ķīmiskais kurināmais?
— Nekas, — Spenders noteica, nepaceldams galvu.
Nevajadzētu jau pirmajā naktī uz Marsa sacelt lieku troksni, vilkt ārā muļķīgo, spīdošo gāzes pavardu, kas šeit galīgi neiederējās. Tā būtu tikpat kā svētuma zaimošana. Tas viss vēl priekšā: gan viņi pagūs sasviest kondensētā piena kārbas lieliskajos Marsa kanālos, gan pieredzēt, ka New-York Times lapas čaukstot velsies un plandīsies pa teiksmaino, pelēko Marsa jūras gultni un banānu mizas un pikniku atliekas vāļāsies pa seno pilsētu cildenajām drupām Marsa ielejās. Tam laika būs diezgan. To iedomājoties vien, Spenders iekšēji nodrebēja.
Viņš baroja uguns rijīgo muti, it kā upurēdams mirušam milzim. Viņi bija nolaidušies uz milzīga kapa. Te gājusi bojā vesela civilizācija. Viselementārākā pieklājība prasīja, lai vismaz šo pirmo nakti viņi pavadītu klusi.
— Tā neiet. Nolaišanos vajag nosvinēt! — Bigss uzrunāja kapteini Vailderu. — Atrausim vaļā konservus un džina blašķes un mazliet padzīrosim.
Kapteinis Vailders raudzījās uz izmirušo pilsētu jūdzes attālumā no viņiem.
— Mēs esam noguruši, — viņš izvairīgi noteica, it kā visu viņa uzmanību saistītu tikai pilsēta un komanda būtu aizmirsta. — Varbūt rītvakar. Šoreiz pietiks ar to, ka sveiki un veseli esam izkļuvuši cauri kosmosam un mums sānos nav ietriecies neviens meteorīts.
Vīri mīņājās ap ugunskuru. Divdesmit vīru — apņēmuši biedru plecus vai arī knibinādamies ap savām jostām. Spenders vēroja šos vīrus. Tajos rūga nemiers. Tie bija riskējuši ar savām dzīvībām lielā mērķa labad. Tagad tie gribēja piedzerties, izauroties un izšaudīties, lai skaidri būtu redzams, kas šie par vareniem zeļļiem, kas, raķetē izlauzušies cauri kosmosam, atlidojuši līdz pašam Marsam.