Taču pagaidām visi klusēja.
Kapteinis pusbalsī nodeva rīkojumu. Kāds no vīriem aizskrēja uz raķeti un atnesa konservus, kurus tūliņ atvēra un paklusi izdalīja. Pamazām viņi atguva valodu. Kapteinis apsēdās un īsi atskaitījās par lidojumu. Viņš nepateica neko jaunu, taču viri labprāt klausījās, apzinoties, ka viss jau aiz muguras, viss laimīgi paveikts. Par atpakaļceļu viņi negribēja runāt. Kāds par to ieminējās, taču tūliņ tika apsaukts. Zibēja karotes divu mēnešu gaismā, ēdiens garšoja lieliski, bet vīns — vēl jo labāk.
Debesis pāršķēla zibenīga šautra, un pēc mirkļa netālu no ugunskura nolaidās palīg- raķete. Spenders vēroja, kā atveras nelielā lūka, pa kuru izkāpa viņu ārsts un ģeologs Hetvejs (vietu skaita ekonomijas dēļ katram ekspedīcijas dalībniekam bija divas specialitātes). Lēnā gaitā tas pienāca pie kapteiņa.
— Nu? — kapteinis Vailders jautāja.
Hetvejs stingi raudzījās uz tālajām zvaigžņu gaismā margojošām pilsētām. Tad, norijis kamolu, kas spiedās kaklā, paskatījās uz Vailderu un sacīja: — Šī pilsēta ir izmirusi, kaptein, — izmirusi pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Tāpat arī trīs pārējās — kalnos. Bet piektā, ap divsimt jūdžu no šejienes…
— Kas ir ar piekto?
— Vēl pagājušo nedēļu tur dzīvojuši cilvēki, ser.
Spenders pielēca kājās.
— Marsieši, — Hetvejs piemetināja.
— Kur tie palikuši?
— Miruši,' — Hetvejs atbildēja. — Es iegāju kādā mājā. Domāju, ka tā līdzīgi pārējām stāv pamesta jau tūkstošiem gadu. Mans dievs, kas tur bija līķu! Čupu čupām — kā lapas rudenī. Kā sīki nodeguļi, sagruzdējušu avīžu plēnes — tas viss, kas atlicis no marsiešiem. Bet tie miruši nesen. Augstākais — pirms dienām desmit.
— Bet citās pilsētās? Vai nemanījāt kādas dzīvības zīmes?
— Ne mazākās, ser. Es pārbaudīju neskaitāmas pilsētas. No katrām piecām četras ir
pamestas pirms gadu tūkstošiem. Nav ne jausmas, kas noticis ar iemītniekiem. Bet katrā piektajā pilsētā viens un tas pats. Līķi. Tūkstošiem līķu.
— No kā viņi miruši? — Spenders panāca uz priekšu.
— Ja teikšu, jūs neticēsiet.
— Kas viņus nogalinājis?
— Vēja bakas, — Hetvejs īsi atbildēja.
— Nevar būt!
— Jā gan. Es iztaisīju analīzes. Vēja bakas. To iedarbība šeit bijusi pavisam citāda nekā uz Zemes. Tās, šķiet, sagrāvušas marsiešu vielu maiņu. Tie nomelnējuši un pie tam izkaltuši kā trauslas plēksnes. Un tomēr — tās bijušas vēja bakas. Tātad Jorks un kapteinis Viljamss, un kapteinis Bleks ar savām ekspedīcijām nokļuvuši līdz Marsam. Dievs vien zina, kā marsieši viņus sagaidījuši. Bet tagad vismaz ir skaidrs, ko viņi — kaut arī negribot — nodarījuši marsiešiem.
— Un jūs neredzējāt nevienas dzīvas dvēseles?
— Iespējams, ka dažs šejienietis, kurš laikus attapies, aizbēdzis kalnos. Taču var droši apgalvot, ka to ir pārāk maz, lai varētu runāt par iezemiešu problēmu. Marsieši kā rase ir gājusi bojā.
Spenders pagriezās un atkal apsēdās pie ugunskura, vērdamies liesmās. Ak dievs, vēja bakas, padomā tikai! Miljoniem gadu šī rase pilnveidojusies, bagātinājusi savu kultūru, cēlusi pilsētas, līdzīgas tām, kādas redzamas šeit, un darījusi visu iespējamo, lai īstenotu savus plānus un skaistuma ideālus, un tad gājusi bojā. Daļa vēl pirms mūsu ēras — pakāpeniski, dabīgā nāvē, cienīgi sagaidot savu pēdējo stundu. Bet pārējie? Vai pārējos marsiešus nonāvējusi slimība ar kādu izmeklētu, draudīgu vai cildenu nosaukumu? Nē, — pie visiem svētajiem! — tos iedzinušas nāvē vēja bakas, nieka slimība, kas uz Zemes nav kaitīga pat bērniem\ Tas nav pareizi, tas nav taisnīgi! Tas ir apmēram tas pats, kā sacīt, ka senie grieķi miruši ar cūciņu, bet lepnie romieši savos krāšņajos pakalnos — ar plakano pēdu! Būtu mēs devuši marsiešiem laiku sagatavot sev mirstam- tērpus, ieņemt cienīgu pozu un izdomāt sev kādu citu nāves cēloni! Nevis kaut kādas sasodītas, muļķīgas vēja bakas! Tas nav savienojams ar šo arhitektūru, tas ir pretrunā ar šo dižo, teiksmaino pasauli!
— Labi, Hetvej, tagad varat iekost.
— Pateicos, kaptein.
Un ar to pašu viss jau bija aizmirsts. Vīri tērzēja par kaut ko citu.
Spenders nespēja novērst no tiem acu. Ēdiena šķīvis viņam priekšā palika neskarts. Kļuva aukstāks. Zvaigznes trīsuļoja arvien tuvāk, arvien spožāk.
Ja kāds pacēla balsi, kapteinis atbildēja tikko sadzirdami, un pārējie, sekodami viņa piemēram, pieklusa.
Cik te bija dzidrs un tīrs gaiss! Spenders sēdēja, nespēdams vien nopriecāties par to.
Tajā jaudās kaut kāds neparasts aromāts — puķu, ķimikāliju, putekļu vai vēja smarža, to viņš īsti nezināja pateikt.
— Toreiz Ņujorkā es salaidu ar vienu blondīni, velns, kā viņu… ar Džiniju! — Bigss auroja. — Tas tik vienreiz bija skuķis!
Spenders sarāvās. Viņam iedrebējās roka. Acis zem smalkajiem, caurspīdīgajiem plakstiņiem sāka nemierīgi šaudīties.
— Reiz Džinija man saka, lai… — Bigss ķērca.
Vīri smējās kā kutināti.
— Tad es viņai kārtīgi iemasēju! — Bigss rēca, vicinādams džina pudeli.
Spenders atbīdīja šķīvi sāņus. Viņš klausījās dzestrajā vējā, kas šalkoja gar ausīm. Vēroja baltās marsiešu celtnes, kuras atgādināja ledus kristālus tuksnesīgajā jūras gultnē.
— Tā tik bija meiča! — Atplētis rīkli, Bigss iztukšoja pudeli līdz dibenam. — Pārāka par visām, ko esmu pazinis!
Degunā iesitās Bigsa sviedru smaka. Spenders ļāva ugunskuram izdzist.
— ē, tu, piesper vēl malku! — Bigss uzmeta Spenderam īsu skatienu un atkal pievērsās savai pudelei. — Un tā kādu nakti mēs abi ar Džiniju…
Viens no vīriem, vārdā Šenke, atstiepa akordeonu un sāka diet tā, ka putekļi vien griezās.
— E-hē, esmu dzīvs! — viņš kliedza.
— O-ho! — pārējie piebalsoja, nosviez- dami savus tukšos šķīvjus. Trīs no viņiem nostājās rindā un sāka tirināt kājas kā rēviju gerlas, izmēzdami pa sālītam jociņam. Pārējie plaukšķināja un auroja, cenzdamies viņus uzmundrināt. Čeroki norāva kreklu un, sviedriem līstot pār kailajām krūtīm, virpuļoja kā vilciņš. Mēness gaisma apmirdzēja viņa īsi apgrieztos matus un jauneklīgos, gludi skūtos vaigus.
Vējš dzina vieglus miglas vālus pāri izžuvušās jūras gultnei, bet no kalniem diži akmens tēli noraudzījās uz sudraboto raķeti un nelielo ugunskuru.
Troksnis kļuva arvien skaļāks, dejotāju skaits pieauga, kāds rāva vaļā mutes harmoniku, cits pūta ar zīdpapīru apvilktu matu suku. Atkorķēja un iztukšoja divdesmit pudeles. Bigss streipuļoja apkārt, grīļīgiem vēzieniem mēģinādams diriģēt deju.
— Nāciet barā, ser! — Čeroki uzsauca kapteinim, uz brīdi pārtraukdams aizsākto meldiņu.
Kapteinis pievienojās dejotājiem. Taču visai nelabprāt. Ar sadrūmušu seju. Spenders paskatījās uz viņu un nodomāja:
«Ak tu nabadziņš! Šādā naktī! Viņi taču neapjēdz, ko dara. Pirms izlidošanas vajadzēja viņus instruēt un ieskaidrot viņiem, ka uz Marsa jāuzvedas kaut cik pieklājīgi — vismaz pirmajās dienās.»
— Pietiks. — Kapteinis atvainojās un, aizbildinājies ar aizdusu, apsēdās.
Spenders paraudzījās uz kapteiņa krūtīm.