Nevarētu sacīt, ka tās cilātos ātrāk nekā parasts. Ari kapteiņa seja nebija nosvīdusi.
Akordeons, harmonika, vīns, izsaucieni, dejas, aurošana, kņada, trauku šķinda, smiekli.
Bigss tenterēja uz kanāla malu. Pagrābis līdzi sešas iztukšotas pudeles, viņš tās citu pēc citas ielidināja dzidri zilajā ūdenī. Guldzēdamas un burzguļodamas tās nogāja dibenā.
— Es nosaucu tevi, es nosaucu tevi, es n-nosaucu tevi… — Bigss stostījās. — Es nosaucu tevi par Bigsa, Bigsa … p-par Bigsa kanālu…
Neviens nepaguva ne attapties, kad Spenders jau bija kājās, pārlēca pār ugunskuru un pieskrēja pie Bigsa. Viņš iebelza tam pa zobiem, tad pa ausi. Bigss sagrīļojās un iegāzās kanālā. Nošļakstēja ūdens, taču Spenders tikai klusēdams noskatījās, kamēr Bigss izķepurojās uz akmens plāksnēm noklātā krasta. Tikām pieskrēja pārējie un sagrāba Spenderu aiz rokām.
— Ei, Spender, kas tev lēcies? — viņi prašņāja.
Bigss izrāpās un, viscaur pilēdams, piecēlās. Viņš pamanīja, ka vīri tur ciet Spenderu.
— Nu tu man redzēsi! — viņš nošņāca un draudoši tuvojās.
— Izbeigt! — kapteinis Vailders uzkliedza. Vīri atlaida Spendera rokas. Bigss apstājās, jautājoši blenzdams kapteinī.
— Nekas, Bigs, ejiet pārģērbties. Pārējie var līksmoties tālāk! Bet jūs, Spender, nāciet man līdzi!
Vīri atsāka aurot un diet. Vailders pagāja gabaliņu nostāk un pagriezās pret Spenderu. — Varbūt jūs paskaidrosiet, ko tas nozīmē?
Spenders paraudzījās uz kanālu. — Nezinu. Man kļuva kauns. Par Bigsu un par visu šo traci. Ak dievs, kāda bezjēdzība!
— Viņi veikuši garu ceļu. Viņiem vajag iztrakoties.
— Bet kur ir viņu cilvēka cieņa, ser? Viselementārākās pieklājības izpratne?
— Jūs, Spender, esat noguris un uz dzīvi skatāties ar citām acīm. Uzlieku jums naudas sodu — piecdesmit dolārus.
— Klausos, ser. Man šķila, ka Viņi noskatās, kā mēs ālējamies.
— Kādi viņi?
— Marsieši — vai nu dzīvi, vai miruši.
— Protams, ka miruši, — kapteinis atbildēja. — Domājat, ka Viņi zina par mūsu ierašanos?
— Vecais vienmēr jūt jaunā atnākšanu.
— Iespējams. Bet izklausās, it kā jūs ticētu gariem.
— Es ticu tam, ko veikušas cilvēku rokas, un, kā redzams, šeit paveikts daudz. Te ir ielas un mājas un droši vien arī grāmatas, plati kanāli, pulksteņi un staļļi — ja arī ne zirgiem, tad kādiem citiem mājas dzīvniekiem — kaut vai divpadsmilkājainiem, kas to lai zina. Kur vien skaties, redzams marsiešu roku darbs. Priekšmeti, kurus viņi aizskāruši un lietojuši simtiem gadu. Un, ja jūs jautātu, vai ticu tam, ka lietām ir dvēsele, ko tām piešķir lietotāji, es atbildētu «jā». Un marsiešu celtnes un darinājumi joprojām pastāv. Viss, kam agrāk bijis savs noteikts uzdevums. Kalni, kam bijuši savi nosaukumi. Un mēs, šeit dzīvodami, vienmēr jutīsimies kā svešinieki. Mēs dosim kalniem jaunus nosaukumus, bet tie skanēs neīsti, jo kaut kur laikā un telpā vēl arvien pastāv vecie nosaukumi, ar kuriem saistīts priekšstats par šiem kalniem. Jaunie vārdi, ko mēs dosim pilsētām, kanāliem un kalniem, atlēks no tiem kā zirņi no sienas. Lai kā mēs censtos apgūt šo planētu, taču mūžam būsim šeit nelūgti viesi. Beigās tas mūs saniknos, un vai zināt, kas tad notiks ar Marsu? Mēs norausim tam ādu, sagrausim visu un pielāgosim savai gaumei.
— Marsu mēs nepostīsim, — kapteinis iebilda. — Tas ir pārāk varens un dižs.
— Jūs tā domājat? Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Kārnākās templī vēl neesam iekārtojuši karstu cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu. Un Ēģipte ir tikai maza daļiņa no Zemes. Bet šī senatnīgā planēta atšķiras no mūsējās, un mēs, šeit apmetušies, nu sāksim to apgānīt. Nosauksim kanālu Rokfellera, bet kalnu — karaļa Džordža vārdā, jūra kļūs par Dipona jūru, bet pilsētas nesīs Ruzvelta, Linkolna un Kulidža vārdus, taču visi šie nosaukumi būs melīgi, jo katrai vietai jau. ir savs īstais vārds.
— Tas būs jūsu, arheologu, uzdevums — atšifrēt senos nosaukumus, un mēs paturēsim tos.
— Mēs — saujiņa domubiedru pret visu biznesa pasauli? — Spenders paraudzījās uz kalniem, kas meta tēraudzilu atblāzmu. — Viņi zina, ka šonakt mēs esam te, lai piespļaudītu viņu vīna kausus, un, liekas, ienīst mūs.
Kapteinis papurināja galvu.
— Nevar būt, ka šeit mājotu naids. — Viņš ieklausījās vējā. — Spriežot pēc šīm pilsētām, marsieši bijuši lieliski, skaisti un gudri ļaudis. Liktenis nav spējis viņus satriekt. Viņi acīmredzot samierinājušies ar to, ka jāizmirst, nebūt necenzdamies pirms nāves uzsākt karu, lai visu sagrautu un iznīcinātu. Pilsētas, ko redzējām, ir pilnīgi neskartas. Iespējams, ka viņu acīs mēs esam tikai bērni, kas rotaļājas mauriņā, un viņi noraugās uz mums ar iecietīgu smaidu. Varbūt tas vēl rosinās mūs mainīties uz augšu.
Vai jūs ievērojāt, Spender, cik mūsu vīri bija neparasti klusi, pirms Bigss tiem uzplijās, ka vajagot iztrakoties? Viņi izskatījās tik pazemīgi un bikli. Tādos brīžos jūtams, ka mēs nebūt neesam tik vareni: mēs esam bērni īsās bikšelēs — skaļi un trokšņaini, kas klaigādami ņemas ap savām raķešu un atomu rotaļlietām. Bet pienāks diena, kad Zeme būs tāda kā šodien Marss. Tas, ko te redzam, mūs atvēsinās. Mēs mācīsimies saprast, kas ir civilizācija. Marss būs mums laba skola. Nu, bet tagad — galvu augšā! Iesim tēlot jautrību. Taču soda nauda paliek spēkā.
Dzīrošana nevedās. No izžuvušās jūras pūta ass vējš. Tas cirta sejā vīriem, tas cirta sejā kapteinim un Džefam Spenderam, kad viņi devās atpakaļ pie pārējiem. Tas jundīja putekļus, šaudījās ap mirdzošo raķeti, raustīja akordeonu un piepūta ar smiltīm nospēlēto mutes harmoniku. Smiltis grauza vīriem acis, bet vējš tikai svilpoja un sīca. Tad tikpat pēkšņi, kā uzradies, norima.
Taču arī jautrība bija norimusi.
Vīru stāvi nekustīgi slējās pret tumšajām, dzedrajām debesīm.
— Nu, puikas, saraujam! — Bigss pārģērbies izlēca no raķetes, cenzdamies neskatīties uz Spenderu. Bet šie vārdi nerada atbalsi. Vīri cieta klusu.
— Nu, kas ir?
Neviens nekustējās.
— E, Vaitij, rauj vaļā savu ermonikul
Vaitijs izpūta kaut kādu trelli. Tas skanēja
neīsti un griezīgi. Viņš izkratīja no harmonikas mitrumu un iebāza instrumentu kabatā.
— Kas te īsti notiek — apbērēšana, vai? — Bigss noprasīja.
Kāds sāka maidzīt akordeonu. Tas izdvesa žēlu vaidu — kā mirstošs dzīvnieks. Un apklusa.
— Labs ir, tad mēs ar pudelīti palīksmo- sim divatā. — Bigss atslējās pret raķeti un piešāva blašķi pie lūpām.
Spenders nenovērsa no viņa acu. Spenders ilgi stāvēja kā sastindzis. Tad viņa pirksti tikko samanāmi sāka slīdēt pa drebošo gurnu uz augšu, sataustīja pistoli un noglāstīja ādas maksti.
— Kas vēlas, var nākt man līdzi uz pilsētu, — kapteinis paziņoja. — Šeit pie raķetes atstāsim sardzi, bet paši drošības labad ņemsim līdzi ieročus.
Vīri nostājās ierindā un sāka skaitīties. Bija četrpadsmit gājēju, arī Bigss, kurš irgoda- mies pacēla pudeli par zīmi, ka pievienojas pārējiem. Seši nolēma palikt.
— Nu tad aiziet! — Bigss auroja.
Vīru grupa klusēdama virzījās uz priekšu pa mēness gaismas apmirdzēto klajumu. Viņi nonāca pie teiksmainās, izmirušās pilsētas, pār kuru abi mēneši, it kā dzīdamies viens otram pakaļ, lēja savu sudrabu. Vīriem zem kājām stiepās dubultas ēnas. No neparastā skata viņiem uz brīdi aizrāvās elpa. Šķita, ka tūliņ pat mirušajā pilsētā sakustēsies kāda ēna, iznirs kāds miglains siluets un pār tuksnesīgo jūras gultni bruņās kaltā pasaku kumeļā aizauļos kāds aizmūžī- bas liecinieks.