Spendera iztēlē tukšās ielas atdzīvojās. Ļaudis kā zili mirdzoši, rēgaini tēli, klusi čalodami, plūda pa bruģētajām alejām, pelēcīgi sārtajās smiltīs šaudījās neparasti dzīvnieki. Katrā logā vīdēja kāds stāvs, kas, izliecies pār palodzi, domīgi, it kā no tāliem mūžības ūdeņiem māja nopakaļ tēlam, kas slīdēja pa mēness sudraboto torņu pakāji. Iekšējā dzirde uztvēra mūziku, un Spenders iztēlojās instrumentus, kas to atskaņoja. Pilsēta bija apburta.
— E-hē! — izriezis krūtis un, it kā taurējot pielicis rokas pie mutes, ieaurojās Bigss. — Hallo, vai te kāds ir?
—: Bigs! — kapteinis apsauca.
Bigss apklusa.
Vīri devās tālāk pa flīzēm noklāto aleju. Tagad viņi sarunājās čukstus, it kā ieiedami milzīgā, zem atklātām debesīm ierīkotā lasītavā vai arī mauzolejā, kur valda vējš un griestu vietā mirgo zvaigznes. Kapteinis pusbalsī prātoja, kur palikuši pilsētas iedzīvotāji, kādi viņi bijuši, kas bijuši viņu valdnieki un kādēļ visi aizgājuši bojā. Viņš brīnījās, kā marsieši pratuši uzcelt pilsētu, ko gadsimtu laika zobs nav spējis sagrauzt, un vai tiešām tie kādreiz būtu apmeklējuši Zemi? Vai pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem marsieši būtu stāvējuši pie cilvēces šūpuļa? Vai viņi mīlējuši un nīduši, tāpat kā cilvēki uz Zemes, un vai līdzīgi tiem dažkārt darījuši muļķības?
Neviens nekustējās. Mēnešu gaisma vīrus it kā apbūra un stindzināja, kamēr vējš liegi šalkoja gar ausīm.
— Lords Bairons, — Džefs Spenders noteica.
— Kāds lords? — Kapteinis pagriezās pret Spenderu.'
— Lords Bairons — deviņpadsmitā gadsimta dzejnieks. Viņš kādreiz uzrakstījis vārsmas, ko varētu attiecināt uz šo pilsētu un marsiešu izjūtām — ja vēl palicis kāds, kurš spētu just. Šo dzejoli varētu būt sacerējis pēdējais marsiešu dzejnieks.
Vīri stāvēja kā sastinguši un viņu ēnas — tāpat.
— Kas tas par dzejoli, Spender? — kapteinis jautāja.
Spenders pamīņājās, pielika roku pie pieres, cenzdamies atcerēties, mirkli piemiedza acis un tad rāmā, klusinātā balsī sāka skandēt dzeju. Vīri uzmanīgi klausījās.
Ceļi mums vairs kopā nenāks,
Vēla nakts kad zemi segs,
Lai gan mīlēs sirds kā senāk,
Lai gan mēness spoži degs.
Pilsēta dusēja — pelnu pelēka, diža un nekustīga. Vīru sejas bija pievērstas mēnešiem.
Zobens savu maksti plēš,
Sirdij krūtis šauras tiek —
Dvēsles karsto elpu dzēš,
Mīlestībai rimties liek.
Lai gan nakts ir mīlai dota
Un lai diena nāk cik drīz,
Mēness gaisma sudrabotā
Mūs vairs kopā nevedīs. [2]
Zemieši klusēdami stāvēja pilsētas centrā. Nakts bija skaidra. Visapkārt — ne skaņas, izņemot vēja zuzēšanu. Zem viņu kājām pletās flīzēm klāts laukums, kurā bija izveidoti seno dzīvnieku un cilvēku attēli. Viņi sāka tos aplūkot.
Bigss atraugājās. Viņa skatiens kļuva blāvs. Viņš aizlika mutei priekšā rokas, sāka rīstīties, viebties un locīties, biezs šķidrums sakāpa viņam mutē un, ar šalti izraudamies ārā, apšļāca mozaīku zīmējumus. Tā tas atkārtojās divi lāgi. Spirgto gaisu sagandēja pretīga, skāņa smaka.
Neviens nepakustējās, lai Bigsam palīdzētu. Viņš turpināja vemt.
Spenders brīdi pavērās viņā, tad apcirtās un viens pats devās prom pa mēness gaismas apmirdzēto aleju. Un ne reizi neatskatījās uz saviem biedriem.
Viņi likās gulēt ap četriem no rīta, izstiepās uz segām un aizvēra acis, elpodami rāmo gaisu. Kapteinis Vailders palika sēdam pie ugunskura un meta tajā sīkus sprungulīšus.
Pēc pāris stundām Maklūrs atvēra acis.
— Kādēļ jūs neguļat, ser?
— Gaidu Spenderu. — Kapteinis vāri pasmaidīja.
Maklūrs mirkli padomāja. — Šaubos, ser, vai viņš vispār atgriezīsies. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ.
Maklūrs pagriezās uz otriem sāniem. Ugunskurs sprakšķēdams uzdzirkstīja un nodzisa.
Pagāja nedēļa, taču Spenders neatgriezās. Kapteinis izsūtīja pēc viņa vairākas izlūku grupas, bet tās atgriezās ar ziņojumu, ka no Spendera neesot ne vēsts. — Kad apniks mētāties, pārradīsies pats. Viņš no laika gala bijis īgņa, — vīri mēļoja. — Nu, jods ar viņu!
Kapteinis klusēja, tikai ierakstīja ziņojumu kuģa žurnālā.
Kādu rītu, — tā varēja būt pirmdiena, otrdiena vai jebkura cita diena uz Marsa, — Bigss sēdēja kanāla malā un, pagriezis seju pret sauli, kūļāja kājas vēsajā ūdenī.
Gar piekrasti tuvojās kāds vīrs. Bigsam uzgula viņa ēna. Tas pacēla acis.
— Nolādēts! — Bigss izsaucās.
— Es esmu pēdējais marsietis, — vīrs noteica un izvilka pistoli.
— Ko tu muldi! — Bigss izgrūda.
— Es tūlīt tevi nošaušu.
— Izbeidz! Kas tie par jokiem, Spender?
— Celies augšā un mirsti kā vīrs.
— Dieva dēļ, liec pistoli nost!
Spenders nospieda gaili tikai vienu reizi.
Bigss sakņupa uz kanāla malas, tad sazvēlās uz priekšu un iekrita ūdenī. Šāviens nebija skaļāks par čukstu. Līķis, viegli šūpodamies, grima mierīgi plūstošajos viļņos. Ūdens dobji noburbuļoja, tad viss apklusa,
Spenders iebāza pistoli maksti un nedzirdamiem soļiem devās tālāk. Pie Marsa debesīm spīdēja saule. Viņš juta, ka tās stari kveldē rokas un glāsta saspringto seju. Spenders nepaātrināja soļus un atgriezās nometnē tā, it kā pa šo laiku nekas nebūtu noticis: vienīgā atšķirība, ka tagad bija diena. Viņš pienāca pie raķetes, kur zem pavāra uzslietās nojumes vairāki vīri ieturēja tikko pagatavotās brokastis.
— Redz, kur mūsu Vientuļnieks! — kāds iesaucās.
— Hallo, Spender! Ilgi neredzēts!
Četri pie galda sēdošie vīri raudzījās Spen- derā, kurš klusēdams vēroja viņus.
— Ak tad būsi izošņājis tās nolādētās drupas, — pavārs nosmējās, maisīdams bļodā kaut kādu melnu virumu. — Kā suns, kas ticis pie kaulu kaudzes.
— Iespējams, — Spenders atbildēja. —• Man tur bija šis tas jānoskaidro. Ko jūs teiktu, ja es jums sacītu, ka esmu redzējis klīstam apkārt dzīvu marsieti?
Visi četri atbīdīja dakšiņas sāņus.
— Marsieti? Kur?
— Nav svarīgi. Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu. Kā jūs justos marsieša vietā, ja jūsu zemē ierastos cilvēki un sāktu to izpostīt?
— Man tas gluži skaidrs, — Čeroki atbildēja. — Manās dzīslās rit čerokiešu cilts asinis. Vectēvs man daudz stāstīja par Oklahomu. Ja kāds marsietis vel dzīvs, jutu viņam līdzi.
— Bet pārējie? — Spenders piesardzīgi apvaicāj ās.
Neviens neatbildēja. Viņu klusēšana runāja pati par sevi. Grāb, ko vari, pievāc, ko atrodi, un, ja otrs pagriež tev vaigu, gāz, cik spēka, un tā tālāk…