— Nu, tad dzirdiet, — Spenders atsāka, — es patiešām sastapu marsieti.
Vīri neticīgi blenza viņā.
— Vienā no izmirušajām pilsētām. Es ir necerēju viņu sastapt. Pat nedomāju kādu meklēt. Nezinu, kā viņš tur gadījās. Apmēram nedēļu es dzīvoju ielejā kādā nelielā pilsētiņā, pētīju senās grāmatas un studēju marsiešu mākslas darbus. Un reiz tur parādījās šis marsietis. Mirkli pastāvēja un nozuda. Pēc tam pāris dienu vairs nebija manāms. Cenzdamies atšifrēt senos rakstus, es biju iegrimis lasīšanā, kad viņš atgriezās, ar katru reizi panākdamies gabaliņu tuvāk, līdz kādu dienu, kad beidzot biju apguvis marsiešu valodu, — tas ir apbrīnojami viegli, jo šeit palīdz piktogrammas, — marsietis pienāca pie manis un sacīja: «Dodiet man savus zābakus.» — Es atdevu viņam zābakus, bet viņš turpināja: «Dodiet man savu formas tērpu un visu, kas pie tā pieder.» — Atdevu arī to, bet viņš neatlaidās: «Dodiet man savu pistoli,» — un es paklausīju. Tad viņš aicināja: «Nāciet man līdzi un paskatieties, kas
tagad notiks.» — Un devas lejā uz nometni, un te nu viņš stāv.
— Neredzu neviena marsieša, — Čeroki noteica.
— 2ēl.
Spenders izvilka pistoli. Ta maigi iedzink- stējās. Pirmā lode ķēra vīru pa kreisi, otrā un trešā — tos, kas sēdēja pa labi un galda vidū. Pavārs, kas no ugunskura šausmās pavērās atpakaļ, tika notriekts ar ceturto. Viņš atkrita atmuguriski uz kvēlojošajām oglēm un palika tur guļam, līdz apģērbs sāka gruzdēt.
Saulē laistījās raķete. Trīs vīri sēdēja, nekustīgi atbalstījušies pret galda malu, kamēr viņu priekšā dzisa azaids. Neskartais Čeroki bija piemeties gabaliņu nostāk un ar trulu neizpratni raudzījās Spenderā.
— Vari nākt man līdzi, — Spenders sacīja.
Čeroki neatbildēja.
— Domāju, mēs sapratīsimies. — Spenders gaidīja.
Beidzot Čeroki atguva valodu. — Tu viņus nogalināji, — viņš izmocīja, tikko uzdrīkstēdamies paskatīties uz nošautajiem.
— Viņi to pelnījuši.
— Tu esi zaudējis prātu!
— Iespējams. Bet tu vari nākt man līdzi.
— Tev līdzi, — kādēļ? — Čeroki bāls kā līķis, asarām acīs izsaucās. — Vācies, pa- zūdi!
Spendera seja saspringa. — Domāju, ka vismaz tu mani sapratīsi.
— Vācies! — Čeroki sniedzās pēc sāvaš pistoles,
Spenders izšāva vēl vienu reizi. Čeroki saļima.
Tagad sagrīļojās Spenders. Viņš pārvilka plaukstu pār nosvīdušo seju. Tad paskatījās uz raķeti un pēkšņi sāka drebēt. Fiziskā reakcija bija tik stipra, ka gandrīz notrieca viņu no kājām. Spendera seja pārvērtās, it kā viņš būtu atmodies no hipnozes, no ļauna sapņa. Viņš apsēdās, cenzdamies apvaldīt trīsas.
«Saņemies, saņemies!» Spenders pavēlēja savam ķermenim. Katra viņa miesas šūna drudžaini drebēja. «Saņemies!» Piespiedis ķermeni pakļauties savai dzelžainajai gribai, viņš pārvarēja drebuļus. Viņa rokas atkal mierīgi gulēja uz nekustīgajiem ceļgaliem.
Spenders piecēlās un rūpīgi piesprādzēja pārtikas somu uz muguras. īsu acumirkli roka atkal iedrebējās, bet viņš bargi pavēlēja: «Nē!», un trīsas aprima. Tad stīviem soļiem viens pats devās projām, nozuzdams starp iesārtajiem, saules nokveldētajiem pakalniem.
Dedzinošā saule cēlās arvien augstāk. Pēc stundas kapteinis kāpa lejā no raķetes, lai pabrokastotu. Viņš jau dzīrās sasveicināties ar četriem vīriem, kuri sēdēja pie galda, taču aprāvās, samanīdams gaisā pistoles dūmu smaku. Tad viņš ieraudzīja, ka pavārs guļ augšpēdus, šķērsām pāri ugunskuram. Bet četri kosmonauti sakņupuši ap galdu, uz kura dzisa azaids.
Pēc brīža lejā kāpa arī Parkhils ar diviem biedriem. Kapteinis stāvēja viņiem ceļā, nespēdams novērst skatienu no klusējošajiem, dīvaini sakumpušaj iem stāviem.
— Sasaukt vīrus — visu komandu! — viņš pavēlēja.
Parkhils aizdrāzās gar kanāla malu.
Kapteinis papurināja Ceroki aiz pleca. Tas lēni saļima un novēlās no krēsla. Saule apmirdzēja Čeroki īso «ezīti» un paplatos vaigu kaulus.
Komandas locekļi bija klāt.
— Kura nav?
— Tā paša Spendera, ser. Bigsu mēs atradām kanālā.
— Spenders …
Kapteinis paraudzījās uz kalniem, kas slējās pret dzidrajām debesīm. Viņa mute bija atņirgta drāmā grimasē un zobi zibēja saulē.
— Nolādēts, — kapteinis gurdi noteica. — Vai viņš nevarēja nākt un parunāties ar mani?
— Es gan būtu zinājis, kā ar viņu runāt! — acīm zvērojot naidā, rēca Parkhils. — Sašķaidītu viņa idiotisko smadzeņu podu, — lūk, ko es izdarītu, goda vārds!
Kapteinis Vailders pamāja diviem komandas locekļiem. — Atnesiet lāpstas, — viņš noteica.
Rokot bija neciešami karsts. No izžuvušās jūras pūta svelmains vējš, dzīdams vīriem smiltis sejā, kamēr kapteinis šķīra un lasīja bībeli. Kad viņš beidza, kāds sāka bērt uz ievīstītajiem ķermeņiem lēni plūstošās smiltis.
Pēc tam visi atgriezās pie raķetes, pārbaudīja ieročus, piesēja pie jostām prāvus granātu saišķus un izmēģināja, vai pistoles viegli izraujamas no makstīm. Katram bija iedalīts noteikts kalnu sektors. Kapteinis deva rīkojumus, nepaceldams balsi, gurdeni nolaidis rokas gar sāniem.
— Ejam, — viņš sacīja.
Spenders redzēja, ka ielejā gan te, gan tur uzvijas sīkas putekļu vērpetes, un saprata, ka sākusies organizēta vajāšana. Viņš atbīdīja sāņus glezno sudraba grāmatu, kuru lasīja, ērti atlaidies uz plakana akmens. Grāmatas lapas bija plānas kā zīdpapīrs, no vistīrākā sudraba, ar zīmētiem burtiem melnā un zelta krāsā. Tas bija vismaz desmit tūkstoš gadus vecs filozofisks apcerējums, ko viņš bija atradis kādā villā Marsa ielejas pilsētā. 2ēl, ka jāpārtrauc lasīšana!
Mirkli viņam prātā pazibēja doma: «Vai vērts pretoties? Sēdēšu un lasīšu, kamēr viņi atnāks un nošaus mani.»
No rīta, kad viņš bija nogalinājis tos sešus, viņu pārņēma truls stingums, vēlāk pretīgums, bet tagad — dīvains miers. Taču arī tas pagaisa, jo, redzot putekļus, kas vērpās vajātāju pēdās, viņā atkal auga sašutums un naids.
Viņš iedzēra no blašķes malku vēsa ūdens. Tad piecēlās, izstaipījās, nožāvājās un ieklausījās apkārtējās ielejas brīnišķīgajā klusumā. Cik lieliski būtu, ja viņš līdz ar dažiem tuviem cilvēkiem no Zemes varētu šeit apmesties un nodzīvot mūžu bez trokšņa un steigas…
Spenders devās uz priekšu ar grāmatu vienā, uzvilktu pistoli otrā rokā. Nonācis pie straujas, oļainas kalnu upītes, viņš uz kāda akmens izģērbās un ienira uz brīdi atvēsināties. Bez steigas izpeldējās, apģērbās un atkal paņēma pistoli.
Pirmie šāvieni nosprakšķēja ap trijiem pēc pusdienas. Ap šo laiku Spenders atradās augstu kalnos. Viņa vajātājiem aiz muguras jau bija palikušas trīs nelielas kalnu pilsētiņas. Augstāk par tām, izsētas kā oļi straut- malās vai zaļumu ieskautos nostūros, kurus dzīves vietām bija izraudzījušies marsiešu senči, vīdēja greznas villas ar flīžu baseiniem, bibliotēkām un dārziem, kuros urdza strūklakas. Spenders pusstundu kavējās, peldēdamies ar lietus ūdeni pielijušā baseinā un gaidīdams sekotāju tuvošanos.
Lodes nospindza, tiklīdz viņš atstāja nelielo ciematu. Soļus divdesmit viņam aiz muguras gaisā uzšāvās flīžu skambas. Viņš sāka skriet, aizslēpās aiz klinšu bluķiem, pagriezās atpakaļ un ar pirmo šāvienu noguldīja vienu vīru.