Spenders zināja, ka tie viņu apies. Ielenks no visām pusēm arvien ciešākā lokā un nogalinās. Brīnums, kādēļ tie nelaiž darbā granātas? Kapteinim jāpasaka tikai viens vārds, lai tās lidotu.
«Acīmredzot esmu par smalku, lai mani sašķaidītu gabalos,» Spenders nodomāja. «Tādēļ kapteinis vilcinās. Viņš negrib manī redzēt vairāk par vienu caurumu. Vai tas nav dīvaini? Viņš grib, lai viss tiktu tīri nostrādāts. Bez izgāztām iekšām. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš mani saprot. Un šī iemesla dēļ riskē ar savu brašo zēnu dzīvībām, lai tikai ielaistu man lodi tieši pierē. Vai tā nav?»
Deviņi, desmit šāvieni nogranda cits aiz cita. Pajuka klinšu šķembas. Spenders mierīgi atšaudījās, reizēm ieskatīdamies sudraba grāmatā, ko turēja kreisajā rokā.
Kapteinis ar šauteni rokās izlēca no paslēptuves tveicīgajā dienas gaismā. Spenders notēmējis virzīja pistoles stobru tam līdzi, tomēr nešāva. Viņš izvēlējās citu mērķi un sašķaidīja akmens smaili, aiz kuras slēpās Vaitijs; tas nikni nolamājās.
Pēkšņi kapteinis izslējās. Viņam rokā plīvoja balts mutautiņš. Viņš kaut. ko uzsauca savējiem un, nolicis šauteni, kāpa augšā. Spenders nogaidīja, tad piecēlās, turēdams pistoli šaušanas gatavībā.
Kapteinis pienāca pie Spendera un, nepacēlis acis, apsēdās uz saulē sakarsuša akmens. Tad iebāza roku blūzes krūšu kabatā. Spenders ciešāk satvēra pistoli.
— Uzsmēķēsim, — kapteinis piedāvāja.
— Pateicos. — Spenders paņēma vienu cigareti.
— Uguni ari?
— Tā man ir pašam.
Viņi klusēdami ievilka pāris dūmu.
— Pamatīgs karstums, — kapteinis iesāka.
— Jā.
— Un jus te jutāties labi?
— Var iztikt.
— Cik ilgi domājat noturēties?
— Kamēr noguldīšu duci vīru.
— Kādēļ jūs šorīt nenošāvāt mūs visus, kad jums bija izdevība? It nekas jums nestāvēja ceļā.
— Zinu. Bet man sametās nelabi. Ja cilvēks kaut ko ārkārtīgi vēlas, viņš sāk sev melot. Mēģina sev iegalvot, ka vienīgi viņam ir taisnība, bet pārējie kļūdās. Kad biju nošāvis šos vīrus, es pēkšņi sapratu, ka viņi ir muļķi un es velti esmu viņus nogalinājis. Bet bija jau par vēlu. Es nespēju to turpināt, tādēļ devos kalnos, lai vēlreiz mēģinātu sev samelot, uzkurināt sevī naidu un sašutumu.
— Un tas ir izdevies?
— Tā, puslīdz.
Kapteinis sāka pētīt savu cigareti. — Kādēļ jūs to darāt?
Spenders mierīgi nolika pistoli zemē.
— Tādēļ, ka marsiešiem ir bijusi tik augsta kultūra, par kādu mēs varam tikai sapņot. Viņi apstājušies tur, kur mums vajadzēja apstāties pirms gadiem simts. Esmu
izstaigājis šīs pilsētas, izpratis šos ļaudis un lepotos, ja varētu tos saukt par saviem senčiem.
— Jā, šī viņiem bijusi skaista pilsēta. — Kapteinis norādīja uz vienu no agrāk apdzīvotajām vietām.
— Ne jau par to vien ir runa. Viņu pilsētas, protams, ir lieliskas. Viņi pratuši mākslu sakausēt ar dzīvi. Amerikāņiem tas nekad nav izdevies. Mums māksla nobīdīta bēniņos, pamuļķā dēla istabelē. Mēs to baudām, tā sakot, svētdienas devās, bieži vien atšķaidītu ar reliģiju. Bet marsieši turējuši godā gan mākslu, gan reliģiju, gan daudz ko citu.
— Domājat, ka viņi izpratuši dzīves jēgu?
— Esmu vairāk nekā pārliecināts.
— Un tādēļ jūs sākāt apšaut savus biedrus . ..
— Kad es vēl biju knēvelis, vecāki reiz mani paņēmi līdzi uz Mehiko. Nekad neaizmirsīšu, cik tēvs tur bija skaļš un augstprātīgs. Māte nevarēja ciest meksikāņus melnās ādas un ne visai teicamās tīrības dēļ. Arī māsa uzgrieza tiem muguru. Vienīgi man tie šķita patīkami un sirsnīgi ļaudis. Skaidri zinu, ka arī tagad, nonākuši uz Marsa, mans tēvs un māte izturētos tāpat. Vidusmēra amerikānis rauc degunu par visu neparasto. Nav Čikāgas marka, tātad neder! Smieklīgi. Ak dievs, cik idiotiski! Bez tam vēl — karš! Jūs dzirdējāt kongresmenu runas pirms mūsu izlidošanas. Ja ekspedīcija izdosies, uz Marsa iekārtos trīs atomenerģijas centrus un atombumbu bāzes. Tātad Marsu iznīcinās, viss šis skaistums ies bojā. Kā jūs justos, ja piedzērušies marsieši novemtu Baltā nama grīdu?
Kapteinis klusēdams klausījās.
Spenders turpināja: — Un kur tad vēl lielais bizness. Kalnrūpniecības un tūrisma dižvīri! Vai atceraties, kas notika ar Meksiku, kad no Spānijas tur ieradās Kortess ar savu jauko kompāniju? Šie alkatīgie, paštaisnie fanātiķi taču sagrāva visu civilizāciju! Vēsture Kortesam to nepiedos.
— Jūs pats šodien neesat rīkojies visai humāni, — kapteinis iebilda.
— Kas cits man atlika? Jūs pārliecināt? Es taču esmu viens, — viens pats pret visu šo zemisko, rijīgo miljonu masu uz Zemes. Cilvēki sāks mest šeit savas drausmīgās atombumbas, sāks kauties par jaunām kara bāzēm uz Marsa. Nepietiek ar to, ka viņi izpostījuši mūsu planētu, vajag arī citiem visu sagraut un sagandēt. Stulbie pļāpukules un lielībnieki! Šeit kalnos es pēkšņi jutos brīvs ne vien no viņu tā dēvētās kultūras, bet arī no viņu ētikas un paražām. Nospriedu, ka viņu likumi uz mani neattiecas. Atliek tikai nogalināt jūs visus un dzīvot pēc sava prāta.
— Tomēr neizdevās, — kapteinis noteica.
— Nē. Kad pie brokastu galda es nošāvu tos piecus vīrus, tad sapratu, ka neesmu vēl pilnīgi atjaunojies, neesmu kļuvis par īstu marsieti. Nav tik viegli atbrīvoties no visa, ko tevī ieaudzinājusi Zeme. Bet nu es vairs nešaubos. Es jūs visus nogalināšu. Tas novilcinās nākamo ekspedīciju uz Marsu vismaz par gadiem pieciem. Bez raķetes, ar kuru atlidojām, citas mums pagaidām nav. Cilvēki uz Zemes gaidīs gadu vai divus, bet, nesaņēmuši no mums nekādu ziņu, ar lielām bažām sāks būvēt jaunu raķeti. Tas prasīs divreiz ilgāku laiku, jo būs jāveic simtiem papildu •eksperimentu, lai nodrošinātos pret jaunām neveiksmēm.
— Pareizi.
— Turpretim, ja jūs atgrieztos ar labām ziņām, tas tikai paātrinātu uzbrukumu Marsam. Ja dievs dos, es nodzīvošu līdz gadiem sešdesmit. Sagaidīšu katru ekspedīciju, kas šeit ieradīsies. Raķetes izlidos ne biežāk kā reizi gadā, pie tam pa vienai, un ekipāžā nebūs vairāk par divdesmit vīriem. Es viņus laipni sagaidīšu un izskaidrošu, ka mūsu raķete eksplodējusi, — šonedēļ pat to uzspridzināšu, tiklīdz būšu ticis galā ar jums, — bet pēc tam viņus nogalināšu., visus līdz pēdējam vīram. Tā vēl pusgadsimtu Marss paliks neskarts. Varbūt ar laiku cilvēki pārtrauks izmēģinājumus. Atceraties, ka viņi pārtrauca būvēt cepelīnus, kad tie pastāvīgi aizdegās un krita zemē?
— Jūs esat visu pamatīgi apsvēris, — kapteinis atzina.
— Protams.
— Un tomēr — mūsu ir vairāk. Pēc stundas jūs būsiet ielenkts. Pēc stundas jūs būsiet nošauts.
— Šeit ir vairākas pazemes alas un slēptuve, kuru jums nekad neatrast. Es atkāpšos un apmetīšos uz pāris nedēļām tur. Jūsu modrība atslābs. Un tad es atgriezīšos un apšaušu jūs visus pēc kārtas.
Kapteinis pamāja. — Pastāstiet man par marsiešu civilizāciju, — viņš ierosināja, norādīdams uz kalnu pilsētiņu pusi.
— Marsieši prata dzīvot saskaņā ar dabu, atbilstoši tās likumiem. Necentās par katru cenu uzcelt sienu starp cilvēku un dzīvnieku. Šo kļūdu izdarījām mēs, kad parādījās Darvins. Toreiz mēs jūsmīgi apkampām viņu līdz ar Haksliju un Freidu. Bet tad attapā- mies, ka Darvins nesader ar mūsu reliģiju. Vismaz mums tā šķita. Mēs bijām galīgi nejēgas. Un centāmies šos vīrus sabāzt vienā maisā. Bet tie neļāvās. Tad mēs visidiotiskākajā veidā sākām graut reliģiju. Tas mums tiešām izdevās. Mēs pazaudējām ticību un sākām lauzīt galvu par dzīves jēgu. Ja māksla ir tikai neapmierinātu kaislību izpausme, bet reliģija — pašapmāns, kādēļ tad mēs dzīvojam? Ticība deva atbildi uz visu. Bet. līdz ar Freidu un Darvinu tā izkūpēja kā dūmi. Un mēs pazaudējām pamatu zem kājām.