— Un marsiešiem šis pamats ir bijis? — kapteinis apvaicājās.
— Jā. Viņi pratuši savienot zinātni ar reliģiju, lai tās viena otru nevis noliegtu, bet gan papildinātu.
— Tā ir utopija.
— Nevis utopija, bet īstenība. Gribētu jums parādīt, kā marsiešiem tas izdevies.
— Vīri mani lejā gaida.
— Pēc pusstundas būsim atpakaļ. Pasakiet to viņiem, ser.
Kapteinis brīdi vilcinājās, tad piecēlās un skaļā balsī nodeva pavēli pakalnā gulošajiem vīriem.
Spenders aizveda viņu uz nelielu ciematu, kas bija celts no brīnišķa, cēla marmora. Tur viņi ieraudzīja milzīgas frīzes ar lieliskiem zvēru attēliem, baltiem, kaķiem līdzīgiem radījumiem un dzelteniem saules simboliem, kā arī vēršiem līdzīgu dzīvnieku statujas, sieviešu un vīriešu, un neparasti lielu, dižciltīgu suņu skulptūras.
— Re, kur pierādījums, kaptein.
— Nesaprotu.
— Marsieši atklājuši dzīvnieku dzīves noslēpumu. Dzīvnieki nevaicā pēc dzīves jēgas. Tie dzīvo. Jo dzīves jēga ir pati dzīve — prieks un bauda, ko tā sniedz katram no mums. Paraugieties uz šīm skulptūrām: visur simboliski dzīvnieku attēli.
— Atgādina pagānu kultu.
— Gluži otrādi, — tie ir dieva, tie ir dzīves simboli. Arī marsieši reiz pārāk krasi norobežojušies no dzīvniekiem. Bet tad viņi sapratuši: lai neaizietu bojā, jāpārstāj jautāt, kur ir dzīves jēga. Dzīve pati ir atbilde. Dzīve — tā ir dzīvības nodošana tālāk, cenšanās nodzīvot iespējami skaistāku, pilnskanīgāku mūžu. Marsieši saprata, ka uzdevuši sev jautājumu «Kādēļ vērts dzīvot?» izmisuma pilnā kara periodā, kad atbildi nebija iespējams rast. Bet, kad civilizācija, izbeidzot karus, atguva mieru un garīgo līdzsvaru, arī tad šis jautājums izrādījās bezjēdzīgs, tikai no cita viedokļa. Dzīve bija pārāk skaista, lai tam vēl būtu vajadzīgi kādi pierādījumi.
— Izklausās, ka marsieši bijuši diezgan naivi.
— Vienīgi tad, kad šī naivitāte attaisnojās. Viņi necentās par katru cenu visu sagraut, visu apspiest. Viņi prata apvienot reliģiju, zinātni un mākslu, jo zinātne jau galu galā nav nekas cits kā mums neizprotamu brīnumu pētīšana, bet māksla — šo brīnumu atveidojums. Viņi nepieļāva, ka zinātne sagrautu estētikas un skaistuma ideālus. Viņiem bija mēra izjūta. Zemietis spriestu šādi: «Šinī gleznā krāsas kā tādas nav. Zinātne var pierādīt, ka krāsa ir tikai īpašs molekulu sakārtojums vielā, kura atstaro gaismu. Tātad krāsas nav šo attēloto priekšmetu būtiska sastāvdaļa.» Marsietis, kurš bijis nesalīdzināmi gudrāks, sacītu: «Cik jauka glezna! To radījis iedvesmas pārņemts mākslinieks — viņa rokas un prāts. Bet gleznas ideja un krāsas smeltas no dzīves. Lielisks darbs.»
Iestājās klusums. Kapteinis ieinteresēts vēroja pievakares saules gaismā dusošo marmora pilsētiņu.
— Labprāt šeit dzīvotu, — viņš izmeta.
— Ja vēlaties — lūdzu.
— Kāpēc tieši es?
— Vai kāds no jūsējiem jebkad spētu izprast šo pasauli? Viņi ir profesionāli ciniķi, kurus nekas neizārstēs. Kādēļ jums doties viņiem līdzi atpakaļ uz Zemi? Lai tur neatpaliktu no kaut kāda Džonsa? Lai nopirktu sev tādu pašu helikopteru kā Smits? Lai klausītos mūziku nevis ar sirdi, bet ar piezīmju bloku? Šeit kādā pagalmiņā man izdevās atrast marsiešu mūzikas lenti, kas ierakstīta vismaz pirms piecdesmit tūkstošiem gadu. Tā skan vēl tagad. LIz Zemes jums šādu mūziku nedzirdēt. Palieciet un klausieties. Šeit ir arī grāmatas. Es tās lasu jau diezgan brīvi. Arī jūs iemācītos.
— Izklausās diezgan vilinoši, Spender.
— Tomēr nepaliksiet?
— Nē. Bet paldies par uzaicinājumu.
— Acīmredzot turpināsiet mani vajāt. Vajadzēs jūs visus nogalināt.
— Jūs esat optimists.
— Man ir par ko cīnīties un kā dēļ dzīvot, tālab es jūs spēšu pieveikt. Man radusies, tā sakot, pašam sava reliģija. Mācos atkal brīvi elpot. Gulēt piesaulē un līdz ar iedegumu uzsūkt sevī saules spēku. Klausīties mūziku un lasīt grāmatas. Bet ko dod jūsu civilizācija?
Kapteinis pamīņājās no vienas kājas uz otru. Tad pakratīja galvu. — 2ēl, ka tā iznācis. Man ir ļoti nepatīkami.
— Man arī. Bet nu, šķiet, laiks vest jās atpakaļ, lai varat sākt uzbrukumu.
— Laikam gan.
— Jus, kaptein, es nenogalināšu. Kad viss beigsies, jūs būsiet dzīvs.
— Ko?
— Jau paša sakuma es nolēmu jus saudzēt.
— Ak tā …
— Es glābšu jūs no visiem pārejiem. Kad tie būs nošauti, jūs varbūt pārdomāsiet.
— Nē, — kapteinis noteica. — Manās dzīslās ir pārāk daudz Zemes asiņu. Nevaru iet kopā ar jums.
— Pat ja jums būtu iespēja palikt, šeit?
— Jā, dīvaini, bet arī tad. Kādēļ — nevaru pateikt. Nekad neesmu mēģinājis izprast. Nu, lūk, esam arī klāt.
Viņi bija atgriezušies satikšanās vietā.
— Nāciet labprātīgi man līdzi, Spender. Otrreiz es neaicināšu.
— Pateicos, neiešu. — Spenders sniedza roku atvadām. — Man ir kāds lūgums. Ja jūs uzvarēsiet, izdariet man pakalpojumu. Mēģiniet, cik iespējams, novilcināt šīs planētas izpostīšanu — vismaz par gadiem piecdesmit, kamēr arheologi paveic savu. Vai apsolāt?
— Labi.
— Un vēl kas: ja tas kādam var sniegt mierinājumu, uzskatiet mani par neglābjamu psihopātu, kurš kādā tveicīgā vasaras dienā sajuka prātā un nekad vairs neatlaba. Tā jums būs vieglāk.
— Es padomāšu. Palieciet sveiks, Spender. Lai dievs jums palīdz.
— Jūs esat dīvains cilvēks, — Spenders noteica, kad kapteinis devās lejā pa taciņu pretī svelmainajam vējam.
Kapteinis atgriezās pie saviem noputējušajiem vīriem, kuri gandrīz vairs necerēja viņu sagaidīt. Viņš smagi elpoja, nespēdams novērst acis no saules.
— Dodiet kaut ko dzeramu, — kapteinis izmeta. Viņš juta, ka rokās tam iespiež vēsu pudeli. — Pateicos. — Viņš dzēra. Tad noslaucīja lūpas.
— Un nu sāksim, — viņš atguvies noteica.
— Esiet uzmanīgi. Laika mums ir pietiekami. Negribu vairs zaudēt nevienu vīru. Jums vajadzēs viņu nonāvēt. Lejā nākt viņš atsakās. Bet mēģiniet viņu nogalināt ar vienu šāvienu. Nesakropļojiet bez vajadzības. Un nevelciet garumā.
— Sašķaidīšu viņa nolādēto smadzeņu podu, — Sems Parkhils šņāca.
— Nē, tēmēt krūtīs, — kapteinis sacīja. Viņš skaidri redzēja Spendera nosvērto, apņēmības pilno seju.
— Sašķaidīšu gabalos, — Parkhils atkārtoja.
Kapteinis pasvieda viņam atpakaļ pudeli.
— Dzirdējāt pavēli? Jāšauj krūtīs. Parkhils kaut ko noburkšķēja.
— Ejam, — kapteinis noteica.