Viņi vēlreiz izklīda: soļoja, skrēja un, atkal palēninot gaitu, devās augšā pa saulaino
nogāzi ar drēgnām alām, kas smaržoja pēc sūnām, un klajiem laukumiem, kur smaržoja pēc saules un sakarsušiem akmeņiem.
«Cik grūti izlikties gudram, ja tu tāds neesi un negribi būt,» kapteinis prātoja. «Ložņāt uz vēdera, kalt aplenkuma plānus un lepoties ar savu viltību. Es ienīstu šo domu, ka rīkojos pareizi, ja nebūt neesmu par to pārliecināts. Kas mēs galu galā esam? Vairākums? Un ar to viss jau būtu izšķirts? Vai vairākumam vienmēr taisnība? Vai tas nekad, nemūžam, ne mirkli nav kļūdījies? Ne reizi desmit miljonos gadu? Kas ir šis vairākums un tie, kas pie tā pieder? Ko gan tie domā, kādēļ tādi kļuvuši, vai tiešām tie nekad nemainīsies, un kāda velna pēc es pats esmu sapinies ar šo sasodīto vairākumu? Nejēdzīga sajūta. Vai tā ir klaustrofobija, bailes no pūļa, vai arī manī ierunājies veselais saprāts? Vai var būt, ka vienam cilvēkam ir taisnība, ja visa pasaule pārliecināta par pretējo? Taču labāk nedomāt par to. Daudz vienkāršāk ir līst uz vēdera, tēmēt un šaut. Tā, nu tad — aiziet
Vīri skrēja, gūlās un atkal skrēja, ik pa laikam nokrizdami aiz kāda ēnaina slēpņa, kur, vārstīdami mutes, smagi elsa, jo gaiss bija retināts un skrienot varēja vai noslāpt. Trūka skābekļa, tādēļ brīžiem, kad acīs viss satumsa, tie gārgdami pieplaka pie zemes un alkatīgi rija šo gaisu, no kura tikpat nevarēja atdzerties, tad, sakoduši zobus, atkal rausās kājās un tvēra ieročus, lai ar šāvienu dārdiem saārdītu retināto gaisu, grautu vasarīgā novakara mieru.
Spenders palika, kur bijis, pa reizei atšaudīdamies.
— Tūlīt izšķaidīšu viņa nolādētās smadzenes! — Parkhils rēca, skriedams augšā pa nogāzi.
Kapteinis notēmēja uz Semu Parkhilu. Tad nolaida ieroci, šausmās nespēdams novērst no tā acis. «Ko jūs darāt?» viņš it kā apsauca savu slābano roku un pistoli.
Viņš tik tikko nebija iešāvis Parkhilam mugurā.
— Dievs, stāvi man klāt.
Viņš redzēja, ka Parkhils, paskrējis vēl labu gabalu, nokrīt kādā aizsegā.
Skrejošo vīru ķēde ielenca Spenderu, un loks kļuva arvien ciešāks. Spenders gulēja kalna galā aiz diviem akmens bluķiem, nespēkā vārstīdams muti aiz skābekļa trūkuma, un zem padusēm tam bija lieli, tumši sviedru plankumi. Kapteinis skaidri saskatīja abus bluķus. Starp tiem atradās collas četras liela sprauga, caur kuru varēja iešaut Spendera krūtīs.
— Ē, tu! — Parkhils kliedza. — Te ir lode tavam paurim!
Kapteinis Vailders nogaidīja. «Bēdz taču, Spender,» viņš to it kā mudināja. «Paslēpies, kā biji nodomājis. Pēc pāris minūtēm jau būs par vēlu. Paslēpies un vēlāk nāc atpakaļ. Nu, ej! Tu taču teici, ka tā darīšot. Noslēpies savos tuneļos, kur var dzīvot mēnešiem un gadiem ilgi, gulēt un lasīt brīnišķīgās grāmatas un peldēties tempļu baseinos. Bēdz taču, cilvēk mīļais, kamēr vēl laiks.»
Spenders nekustējās.
«Kas gan ar viņu noticis?» kapteinis brīnījās.
Viņš pacēla pistoli. Viņš vēroja, kā no slēpņa uz slēpni pārskrien viņa vīri. Tad paraudzījās uz mazās, spodrās Marsa pilsētiņas torņiem, kas it kā izgrieztas šaha figūras dusēja pievakares saulē. Viņš paskatījās uz abiem akmens bluķiem un spraugu, kas atsedza Spendera krūtis.
Parkhils, rēkdams atriebības kārē, pielādēja šauteni.
— Nē, Parkhil, — kapteinis viņu apsauca.
— Ne jūs. Ne arī kāds cits. Neviens no jums. Es pats. — Viņš pacēla pistoli un notēmēja.
«Vai vēlāk mani nemocīs sirdsapziņa?» viņš prātoja. «Vai ir pareizi, ka tieši es to uzņemos? Jā, protams. Es zinu, ko daru un kādēļ tā rīkojos, un tā ir pareizi, jo uzskatu, ka jāšauj tieši man. Kaut es ar savu dzīvi spētu to apliecināt.»
Viņš pamāja ar galvu Spenderam.
— Bēdz! — viņš skaļi čukstēja, bet neviens to nedzirdēja. — Dodu tev trīsdesmit sekundes laika. Trīsdesmit sekundes!
Pulkstenis tikšķēja viņam uz rokas. Kapteinis raudzījās sekunžu rādītājā. Vīri drāzās uz priekšu. Spenders nekustējās. Pulkstenis tikšķēja ilgi un neparasti skaļi kapteinim pie auss.
— Spender, bēdz taču, slēpies!
Trīsdesmit sekundes bija aizritējušas.
Pistole bija notēmēta. Kapteinis dziļi ievilka elpu.
— Spender … — viņš izdvesa.
Tad nospieda gaili. Piesaulē uzšāvās viegls putekļu mākonītis — un tas bija viss. Rībiena atbalss izgaisa.
Kapteinis piecēlās un uzsauca pārējiem:
— Viņš ir miris!
Vīri negribēja ticēt. No viņu pozīcijām sprauga starp klinšu bluķiem nebija saskatāma. Redzot, ka kapteinis viens pats skrien augšā pa nogāzi, viņi nodomāja, ka tas ir vai nu ārkārtīgi drošsirdīgs, vai mazliet jucis.
Tikai pēc brīža visi uzdrošinājās tam sekot.
Viņi salasījās ap mirušo, un kāds jautāja:
— Vai krūtīs?
Kapteinis nolaida acis. — Jā, krūtīs. — Viņš redzēja asinis sārtojamies zem Spendera muguras. — Kādēļ gan viņš gaidīja? Kādēļ neatkāpās, kā bija nodomājis? Kādēļ viņš palika uz vietas un ļāva sevi nogalināt?
— Kas to lai zina, — kāds novilka.
Spenders gulēja zemē, vienā rokā satvēris
pistoli, otrā — saulē mirgojošu sudraba grāmatu.
«Varbūt tas viss manis dēļ,» kapteinis prātoja. «Varbūt tāpēc, ka es atteicos palikt ar viņu? Varbūt Spenderam necēlās roka, lai mani nogalinātu? Vai es tiešām atšķiros no citiem? Vai viņš gājis bojā tādēļ? Vai viņš cerēja, ka var man uzticēties? Vai arī ir kāds cits iemesls?
Nē, nav.» Kapteinis notupās pie sastingušā ķermeņa.
«Man jāattaisno viņa uzticība,» viņš nodomāja. «Tagad es vairs nedrīkstu viņu nodot. Ja viņš uzskatīja, ka manī ir kaut kas no viņa, un tikai tādēļ mani nenogalināja, tad man savā mūžā daudz kas jāpaveic. Jā, protams, tā tas ir. Spenders turpina dzīvot manī, tikai es padomāšu, pirms šaušu. Es vispār nešaušu, es nenogalināšu. Es pārveidošu cilvēkus. Viņš nespēja mani nonāvēt, jo saskatīja manī pats sevi, tikai mazliet citādā aspektā.»
Kapteinis juta, ka saule silda viņa pakausi. Un tad viņš izdzirdēja pats savu balsi: — Kādēļ viņš neatnāca un neparunāja ar mani, pirms ķērās pie pistoles? Mēs taču būtu kaut kā vienojušies!
— Vienojušies? — Parkhils pārjautāja. — Kas mums var būt kopīgs ar šādiem tipiem?
Klajums, kalni un zilās debesis sanēja aiz karstuma.
— Jums, liekas, taisnība, —- kapteinis sacīja. — Mēs nekad neatrastu kopīgu valodu. Varbūt vienīgi es ar Spenderu. Bet jūs un pārējie — nekad. Labi vien ir, ka viņš miris. Iedodiet man padzerties no blašķes.
Apglabāt Spenderu tukšā sarkofāgā ierosināja kapteinis. Viņi bija uzgājuši kādu senu marsiešu kapsētu. Vīri ieguldīja Spen- deru sudraba šķirstā un, sakrustojuši viņam rokas uz-krūtīm, ielika tajā arī desmit tūkstoš gadu vecu vīnu līdz ar svecēm. Pēdējais, ko tie redzēja, aizverot šķirstu, bija Spendera apskaidrotā seja.
Brīdi viņi uzkavējās senatnīgajā kapličā.
— Jums, liekas, derētu reizēm atcerēties Spenderu, — kapteinis sacīja.
Izejot no kapličas, viņi cieši aizdarīja marmora durvis.
Nākamajā dienā Parkhils sāka vingrināties šaušanā, mērķim izmantodams izmirušās pilsētas kristāla logus un gleznās torņu smailes. Kapteinis pieķēra viņu un piekāva.
2001. gada augusts
IECEĻOTĀJI
Zemes iedzīvotāji devās uz Marsu.