Viņi devās turp tāpēc, ka baidījās no kaut kā, vai arī tāpēc, ka ne no kā nebaidījās; tāpēc, ka bija laimīgi, vai tāpēc, ka bija nelaimīgi; tāpēc, ka viņos mājoja ceļotāju gars, vai arī tāpēc, ka viņiem tāda trūka. Katram bija savi iemesli. Viņi pameta apnikušas sievas, apnikušu darbu vai apnikušas pilsētas; viņi devās prom, lai kaut ko atrastu, kaut ko pamestu, kaut ko iegūtu, lai kaut ko celtu dienas gaismā, kaut ko apraktu vai kaut ko aizmirstu. Viņi ieradās uz Marsa, lolodami mazus vai lielus sapņus, vai arī pavisam bez tiem. Bet daudzās pilsētās rēgojās četikrāsaini plakāti, uz kuriem norādīja pavēlošs pirksts: «Tevi gaida darbs kosmosā — dodies uz Marsu!» Un cilvēki pieteicās, sākumā gan nedaudzi — tikai pāris desmiti, jo vairums ļaužu jau pirms pacelšanās kosmosā izjūt šo lielo sāpi. Šo slimību, ko sauc par Vientulību, jo, redzot, ka tava dzimtā pilsēta saraujas dūres, pēc tam citrona un beidzot kniepadatas galviņas lielumā, lai drīz pavisam izzustu raķetes ugunīgajos mutuļos, tu jūties tā, it kā nekad nebūtu dzimis un nekādas pilsētas nebūtu bijis, un tu esi kaut kur nebūtībā, kur nav nekā pazīstama — visapkārt izplatījums un blakus sveši cilvēki. Un kad Ilinoisas, Aiovas, Misuri vai Montānas štats pazūd mākoņu jūrā, kad Savienotās Valstis pārvēršas par miglā tītu salu un visa planēta kļūst līdzīga dubļainai, prom lidojošai beisbola bumbai, tad tu gluži viens klīsti debesu pļavās, dodamies uz vietu, par kuru tev nav ne mazākā priekšstata.
Tāpēc nav ko brīnīties, ja sākumā gribētāju nebija daudz. Taču pārceļotāju skaits auga proporcionāli to zemiešu skaitam, kas jau bija uz Marsa. Vairumā arī savs mierinājums. Bet pirmajiem Vientuļniekiem vajadzēja tikt galā pašiem …
2001.gada decembris
ZAĻAIS RīTS
Kad saule bija norietējusi, viņš apmetās takas malā, pagatavoja sev vienkāršas vakariņas un, domīgi gremodams, klausījās uguns sprakstoņā. Šī diena neatšķīrās no trīsdesmit iepriekšējām: jau līdz ar ausmu viņš bija sācis rakt mazas, glītas bedrītes, iesējis tur sēklas, nesis ūdeni no spožajiem kanāliem. Tagad, juzdams svina smagumu visos locekļos, viņš gulēja un vēroja, kā tumsa debesīs pamazām nomaina krāsas.
Viņu sauca par Bendžaminu Driskolu, un viņš bija trīsdesmit vienu gadu vecs. Viņš vēlējās tikai vienu — redzēt, kā uz Marsa kuplo un zaļo koki, kā tie aug ar katru gadu lielāki un ražo gaisu, arvien vairāk gaisa; redzēt, kā tie atvēsina vasaras svelmē iztvīkušās pilsētas un aiztur ziemeļu vējus. Ko gan visu nespēj koki: tie piešķir dabai krāsu košumu, dod pavēni, briedina augļus un ļauj bērniem rotaļāties savā lapotnē —- šajā pasaulē, kur var kāpelēt un šūpoties; koks — tas ir vesels dabas brīnums, kas cilvēku uztur un iepriecina. Bet pirmām kārtām tas dos svaigu gaisu plaušām un naktī, kad tu gulēsi baltos palagos, ar savu šalkoņu ieaijās tevi miegā.
Viņš gulēja un klausījās, kā tumsā tītā zeme krāj spēkus, gaidīdama sauli un lietu, kas sen nebija lijis. Piespiedis tai ausi, viņš neskaidri saklausīja nākamības soļus un iztēlē skatīja, kā šodien iekaisītās sēklas pārvēršas zaļos asnos un tiecas pret debesīm, kā raisās zars pēc zara, līdz Marss kļūst par zaļojošu mežu, zem augļu nastas līkstošu dārzu.
Agri no rīta, kad pirmie saules stari tikko skars kalnu krokas, viņš būs kājās, steigā apēdīs pēc dūmiem smaržojošas brokastis un, apdzēsis pēdējās ugunskura paliekas, ar somām plecos dosies ceļā, izraudzīs vietu, raks, kaisīs sēklas un dēstīs stādus, viegli tos piespiedīs, apkaisīs, tad, svilpodams un vērdamies dzidrajās debesīs, kas, karstajam dienvidum tuvojoties, kļūs arvien spožākas, dosies tālāk.
— Tev vajag gaisa, — viņš teica savam nakts ugunskuram. Rūsganā, lēkājošā uguntiņa bija viņam biedra vietā, tā atbildot sprēgāja, miegaini mirkšķināja savas liesmu acis un, blakus gulēdama, patīkami sildīja sānus aukstajā naktī. — Mums visiem vajag gaisa. Te, uz Marsa, tā nav daudz. Cilvēks tik ātri nogurst. Gluži tāpat, kā kaut kur augstu Dienvidamerikas Andos. Tu elpo, bet nevari vien diezgan ieelpot. Gaisa nepietiek.
Viņš aptaustīja savu krūšukurvi. Kā tas bija izpleties trīsdesmit dienu laikā! Lai spētu uzņemt vairāk gaisa, viņiem visiem vajadzēs trenēt plaušas. Vai arī stādīt vairāk koku.
— Un tāpēc es esmu šeit, — viņš noteica. Uguns nosprakšķēja. Skolā viņi bija mācījušies stāstiņu par Džoniju Abolsēklu, kas staigājis pa visu Ameriku, dēstīdams ābeles.
— Bet es daru vairāk. Es dēstu ozolus, gobas un kļavas, un dažnedažādus citādus kokus — apses, ciedrus, kastaņas. Viņš pūlējās sagādāt augļus vēderam, es ražoju gaisu plaušām. Padomā, kas te būs skābekļa, kad šie koki kādu dienu izaugs lieli!
Viņš atcerējās savu ierašanos uz Marsa. Tāpat kā tūkstošiem citu, viņš bija norau- dzījies klusajā rītā un domājis: «Kā es te iedzīvošos? Ko darīšu? Vai atradīšu piemērotu darbu?»
Tad viņš bija noģībis.
Kāds pielika viņam pie deguna ožamā spirta pudelīti, un rīstīdamies viņš atguva samaņu.
— Gan viss būs labi, — sacīja ārsts.
— Kas ar mani notika?
— Te ir stipri retināts gaiss. Daži to nepanes. Man liekas, jums vajadzēs lidot atpakaļ uz Zemi.
— Nē! — Viņš piecēlās sēdus un tajā pašā mirklī juta, ka metas tumšs gar acīm un Marss zem viņa sāk griezties. Nāsis iepletis, viņš pavēlēja savām plaušām dzert tukšumu.
— Tas pāries. Man jāpaliek šeit!
Tie ļāva viņam gulēt un rīstīties kā zivij sausumā. Un viņš domāja: «Gaiss, gaiss, gaiss. Gaisa dēļ tie grib mani sūtīt atpakaļ.» Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz Marsa kalniem un laukiem. Ieskatoties labāk, viņam vispirms dūrās acīs tas, ka nekur neredzēja kokus, neviena paša koka — cik tālu vien skatiens spēja sniegt. Likās, it kā šī zeme būtu pati sevi nosodījusi — visapkārt melni, auglīgi lauki, bet tajos neaug ne zāles stiebriņš. «Gaiss,» viņš nodomāja, ar troksni vilkdams nāsīs šejienes trūcīgo elpojamo. Gaiss, gaiss. Ne kalnu virsotnēs, ne nogāzēs, pat strautiņu krastos neredzēja neviena koka, neviena zaļuma. Protams! Viņš juta, ka atbilde nerodas vis viņa prātā, bet gan plaušās un rīklē. Šī doma bija kā tīra skābekļa dvesma, tā viņu spārnoja. Koki un zāle. Viņš paraudzījās uz savām rokām un pagrozīja tās. Viņš dēstīs kokus un zāli. Tas būs viņa uzdevums — cīnīties tieši pret to, kas varētu piespiest viņu doties atpakaļ. Viņš pieteiks Marsam karu — dārzkopības karu. Visapkārt gulēja senā augsne, kuras augu valsts aiz liela vecuma bija aizgājusi bojā. Bet ja nu izmēģinātu jaunas šķirnes? Kokus, kādi aug uz Zemes — milzu mimozas un sēru vītolus, magnolijas un varenos eikaliptus. Un tālāk? Vai gan varēja paredzēt, kādas minerālu bagātības slēpa šī neskartā zeme, jo senās papardes, puķes, krūmi un koki bija iznīkuši.
— Laidiet mani! — viņš kliedza. — Man jāsatiek Koordinators!
Veselu rīta cēlienu viņi abi bija runājuši par visu, kas aug un zaļo. Paies mēneši, varbūt pat gadi, pirms te varēs sākt plānveidīgu apzaļumošanu. Līdz šim saldētus augļus un saknes piegādāja no Zemes lidojošās lāstekās, un šeit tikai pāris entuziastu nodarbojās ar hidrokultūrām.
— Pagaidām, —sacīja Koordinators, — dariet, cik varat. Mēs mēģināsim dabūt kaut nedaudz sēklu un darba rīku. Raķetēs tagad maz vietas. Tā kā šīs pirmās ir raktuvju pilsētas, tad baidos, ka jūsu apzaļumošanas plānus te neatbalstīs …
— Bet jūs atļausiet man ar to nodarboties?