Viņam atļāva. Iedeva arī motociklu, kura
bagažnieks bija piepakots ar audzelīgām sēklām un stādiem. Motociklu viņš bija atstājis tuksnesīgajā ielejā un tālāk devās kājām.
Bija jau pagājušas trīsdesmit dienas, bet viņš ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Skatīties atpakaļ nozīmētu zaudēt drosmi. Valdīja ārkārtīgs sausums; maz ticams, ka sēklas būtu uzdīgušas. Varbūt viss šis pasākums bija bezcerīgs, varbūt viņš četras nedēļas veltīgi locījies un racis. Viņš raudzījās tikai uz priekšu un devās tālāk pa plašo, lēzeno, saules apspīdēto ieleju, projām no Pirmās pilsētas. Viņš gaidīja lietu.
Pār izžuvušajiem kalniem biezēja mākoņi, un viņš ciešāk savilka segu ap pleciem. Marss bija tikpat neaprēķināms kā laiks. Pār svelmē iztvīkušajiem kalniem nolaidās vēsa nakts, un viņš domāja par tumšo, trekno
zemi, kas tik melna un spīdīga, ka šķita — tūlīt sāks kustēties saujā, par lekno augsni, kurā varētu augt milzīgas pupas, tik lielas, ka zeme nodimdētu, kad tās kristu no pāksts.
Ugunskurs miegaini izplēnēja pelnos. Gaisu sadrebināja it kā tāla ratu dārdoņa. Pērkons. Pēkšņi iesmaržojās pēc valgmes. «Šonakt,» viņš nodomāja un izstiepa roku, pārbaudīdams, vai jau nelīst. «Šonakt.»
Viņš pamodās, kad kaut kas nopakšķēja viņam uz pieres.
Lāse pār degunu ritēja mutē. Otrs piliens trāpīja acī, apmiglodams skatienu. Trešais ķēra zodu.
Lietus.
Mikls, maigs un glāstošs tas mirdzināja no debesīm — brīnumains eliksīrs ar burvības, zvaigžņu un gaisa garšu; tas nesa sev līdzi pelēcīgus putekļus un kusa uz mēles kā vecs, labs heress.
Lietus.
Viņš uzslējās sēdus. Sega noslīdēja, un uz viņa zilā kokvilnas krekla lietus atstāja melnus punktus; pilieni kļuva rupjāki. Likās, it kā virs ugunskura dejotu kāds neredzams dzīvnieks, pamazām to apdzēsdams, līdz tas spēja tikai dusmīgi dūmot. Lija lietus. Lielais, melnais debesu vāks salūza sešās blāvi zilās lauskās un gāzās lejup. Viņš redzēja desmitiem miljardu lietus kristālu, kas it kā sastinga kritienā, lai zibens uzliesmojums tos nofotografētu. Pēc tam atkal tumsa un lietus.
Viņš bijā izmircis līdz ādai, taču pavērsa seju pret lietu, ļaudams lāsēm kapāt plakstus, un smējās. Viņš plaukšķināja rokas, piecēlās kājās un apstaigāja savu mazo nomelni, lai gan pulkstenis bija viens naktī.
Lietus gāza veselas divas stundas, tad pārstāja. Debesīs iznira tīri nomazgātās zvaigznes un spīdēja tik spoži kā vēl nekad.
Izvilcis no sava celofāna maisa sausas drēbes, Bendžamins Driskols pārģērbās, nolikās gulēt un laimīgs aizmiga.
Aiz kalniem lēni ausa saule. Tās stari klusām piezagās zemei un pamodināja misteru Driskolu.
Viņš vēl brīdi palika guļam. Veselu garu, karstu mēnesi viņš bija strādājis un gaidījis un tagad piecēlies beidzot pagriezās un paraudzījās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija nācis.
Rīts bija zaļš.
Cik tālu vien varēja redzēt, pret debesīm stiepās koki. Ne viens vai divi, ne desmiti, bet visi tie tūkstoši, kurus viņš bija iesējis un iestādījis. Tie nebija mazi kociņi vai pirmie vārgie dzinumi, nē, tie bija lieli, milzīgi koki desmit vīru augumā, zaļi jo zaļi, milzīgi un spēcīgi, un kupli, koki, kuru lapas laistījās kā metāls un šalca vējā, koki, kuru rindas aizstiepās pāri kalniem, citronkoki, liepas, sarkankoki, mimozas un ozoli, gobas un apses, ķirši, kļavas, pīlādži, ābeles, apelsīnu koki, eikalipti. Tos visus bija pamodinājis raženais lietus, barojusi svešā, brīnumainā zeme, un viņa acu priekšā tie turpināja dzīt jaunus zarus, riest jaunus pumpurus.
— Neticami! — misters Bendžamins Driskols iesaucās.
Bet ieleja un rīts bija zaļi.
Un gaiss!
Kā nepārtraukta straume, kā kalnu strauts ap viņu plūda dzīvinošais gaiss — skābeklis, kuru izelpoja zaļie koki. Varēja pat saskatīt, kā tas vēlās lieliem, mirdzošiem viļņiem. Skābeklis, svaigs, tīrs, zaļš, vēss skābeklis, kas pārvērta šo ieleju upes deltā. Vēl mirklis un pilsētā atdarīsies durvis, ļaudis steigsies pretim šim jaunajam brīnumam, ostīs, ievilks dziļi jo dziļi, vaigi sārtosies, nāsis drebēs, plaušas atdzīvosies, sirdis pukstēs straujāk, un pagurušās kājas cilāsies dejā.
Misters Bendžamins Driskols ar pilnu krūti ieelpoja zaļo veldzi un noģība.
Pirms viņš pamodās, pretim spožajai saulei slējās vēl pieci tūkstoši jaunu koku.
2002.gada februāris
SISEŅI
Raķetes aizdedzināja izkaltušās pļavas, pārvērta akmeņus lavā, kokus — oglē, ūdeni — tvaikā, pārkausēja smiltis un kvarcu zaļā stiklā, kas gulēja visapkārt kā spoguļa lauskas un atainoja Marsa iekarošanu. Raķetes nāca, rībēdamas kā bungas. Raķetes sēdās kā siseņu bari rožainu putekļu mākoņos. Un no raķetes izbira vīri ar āmuriem rokās, lai pārtaisītu šo dīvaino pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, lai iznīcinātu tajā visu neparasto; piebāzuši pilnas mutes ar naglām, šie vīri atgādināja tēraudzobainus briesmoņus, kas ik pēc brīža izspļāva saujā pa naglai un steidza sastiprināt saliekamās mājas, apjumt tās ar šķindeļiem, lai nebūtu jāskatās svešādajās zvaigznēs, kā arī pielikt logiem zaļus aizvirtņus, lai paglābtos no nakts. Un, kad namdari bija aizsteigušies, ieradās sievietes ar puķu podiem, raibiem audumiem un kastroļiem un sāka virtuvēs šķindināt traukus, lai aizdzītu Marsa klusumu, kas glūnēja aiz durvīm un aizslēģotajiem logiem.
Sešu mēnešu laikā uz tukšās planētas bija uzcelts, kāds ducis pilsētiņu ar sīcošiem neona gaismasķermeņiem un dzeltenīgām elektriskajām spuldzēm. Uz Marsa ieradās ap deviņdesmit tūkstoš cilvēku, taču vēl vairāk bija to, kas uz Zemes kravāja čemodānus …
2002. gada augusts
SATIKŠANĀS NAKTI
Tuvodamies zilganajiem pakalniem, Tomass Gomezs piestāja pie kāda nomaļa benzīna tanka uzņemt degvielu.
— Vai tev, tēvoc, vienam te nav skumīgi? — Tomass apjautājās.
Večuks pārslaucīja nelielās smagās mašīnas vējstiklu. — Nevar sūdzēties.
— Un kā tev, tēvoc, patīk Marss?
— Vareni. Vienmēr redzi kaut ko jaunu. Viņgad, šurpu braukdams, es noņēmos neko neuzcerēt, neko neprasīt, ne par ko nebrīnīties. Zeme līdz ar veco dzīvi mums jāaizmirst. Jārauga te iedzīvoties un saprast, ka uz Marsa viss ir savādāk. Kauč vai tas pats skunstīgais šejienes laiks. Tā sakot, Marsa laiks. Dienu sasodīts karstums, naktī ellišķīgs aukstums. Neparastas puķes, neparasts lietus — tas viss priecē sirdi. Meklēdams vietu, kur mierīgi nodzīvot vecumdienas, es izrau- dzīju Marsu, jo te viss ir savādāk nekā uz Zemes. Vecam cilvēkam vajadzīga pārmaiņa. Jaunajiem nav laika vārdu pārmīt ar tevi, vecie tev pašam apnikuši līdz kaklam.
Izpunktierēju, ka man visnotaļ jāatrod kāds neparasts nostūris, kur brīnumi uz katra soļa, — spēj tik skatīties. Tā es nopirku šo benzīna tanku. Ja te sāksies pārāk rosīga kustība, pārvākšos uz kādu citu, klusāku šoseju; tik vien jau ir tās vajadzības, kā nopelnīt iztiku un atlicināt laiku, lai pavērotu, cik šī pasaule ir atšķirīga.
— Tev taisnība, tēvoc. — Tomass noteica, ļaudams saulē iedegušajām rokām rāmi gulēt uz stūres. Viņš jutās pacilāts. Desmit dienas no vietas nostrādājis kādā no jaunajiem ciematiem un saņēmis divas brīvdienas, viņš tagad brauca uz svētkiem.
— Ne par ko vairs nebrīnos, — večuks turpināja. — Vēroju — un viss. Tā sakot, uzkrāju pieredzi. Ja jums netīk Marss tāds, kāds tas ir, brauciet labāk atpakaļ uz Zemi. Viss te ir tik ērmots: zeme, gaiss, kanāli, iezemieši (tiesa — neesmu vēl nevienu redzējis, taču dzird, ka viņi klīstot apkārt) un pulksteņi. Pat manējais taisa nez kādus brīnumus. Pat laiks te ir ačgārns. Reizēm šķiet, it kā es būtu te gluži viens, — nevienas citas dzīvas dvēseles uz šīs sasodītās planētas. No tiesas! Bet dažkārt atkal jūtos kā gadus astoņus vecs puišelis — gluži mazs, kamēr viss ap mani šķita ļoti liels. Dievs mans liecinieks — šī ir īstā vieta vecam vīram. Tā dara mani možu, tā dara mani laimīgu. Vai zināt, kas Marss īsti ir? Tas līdzīgs mantiņai, ko man uzdāvināja uz ziemas svētkiem pirms septiņdesmit gadiem. Diez vai būsit turējuši rokā tādu daiktu, ko sauc par kaleidoskopu: iekšā mazi kristāliņi, lupatiņi, zilltes un spoži spīgulīši. Bet kolīdz pacelsi pie acīm un pa- raudzīsies caur to saulē, tā vai elpu rauj ciet. Tavus brīnum skaistus rakstus! Tāds, rau, ir arī Marss. Priecājies par to. Un nepaģēri, lai tas būtu citāds. Pasaulīt mīļā, vai jūs maz zināt, ka šo pašu šoseju, kas vēl arvien ir vislabākajā kārtībā, marsieši būvējuši pirms sešpadsmit gadsimtiem? Dolārs un piecdesmit centi, — paldies un ar labu nakti.