Tomass, klusi nosmiedamies sevī, brauca pa seno šoseju tālāk.
Tas bija garš ceļš cauri tumsai un naksnīgiem pakalniem, un viņš cieši turēja stūri, vienīgi reizēm iešaudams roku pārtikas grozā un izvilkdams pa stiklenei. Tā viņš brauca labu stundu: nekur nevienas mašīnas, nedz uguntiņas, tikai bezgalīgā ceļa lente, dobjā motora rūkoņa, bet visapkārt — Marsa klusums un miers. Marss vienmēr bija kluss, taču šonakt — klusāks nekā jebkad. Garām trauca tuksneši, izžuvušas jūras un kalnu virsotnes, kas slējās zvaigžņotajās debesīs.
Šonakt gaisā varēja just Laika smaržu. Tomass pasmaidīja par savu fantāziju. Šī doma tomēr bija interesanta. Pēc kā smaržo Laiks? Pēc putekļiem, pulksteņiem un cilvēkiem. Bet kāda ir Laika skaņa? Tā ir kā ūdens bur- buļošana pazemes alā, kā aicinošas balsis, kā smilšu dunoņa uz zārka vāka, kā lietus lāšu pakšķēšana. Bet var arī jautāt, kāds izskatās Laiks? Tas ir kā sniegs, kas klusi snieg tumšā telpā, vai arī kā mēma filma senā teātrī, kur simts miljardu sejas kā Jaungada baloni iznirst un pazūd nebūtībā. Tāda ir Laika smarža, izskats un skaņa. Bet šonakt, — Tomass izbāza roku pa mašīnas logu, — šonakt Laiks ir gandrīz vai sataustāms.
Viņš vadīja savu mašīnu cauri Laika pakalniem. Pēkšņi kā skudras pārskrēja pār skaustu, un viņš izslējās, vērodams ceļu.
Tomass iebrauca nelielā, izmirušā Marsa pilsētiņā, izslēdza motoru un ļāva, lai viņu apņem klusums. Elpu aizturējis, viņš sēdēja un vēroja mēness gaismas apmirdzētās baltās celtnes. Gadu simteņiem neapdzīvotas. Dižas un apbrīnojamas, — jā, sagruvušas un tomēr dižas.
Tomass iedarbināja motoru un nobrauca vēl jūdzi vai divas, tad apstājās, izrausās no mašīnas un, paņēmis pārtikas grozu, uzkāpa nelielā klints ragā, no kurienes pavērās skats uz putekļiem klāto pilsētu. Viņš atskrū- vēja termosu un ielēja sev tasi kafijas. Garām aizlidoja kāds naktsputns. Viņš jutās bezgala labi, sirdi bija pārņēmis dziļš miers.
Pēc minūtēm piecām klusumu iztraucēja kāda skaņa. Augšā kalnos, senās šosejas ielokā kaut kas sakustējās, iemirgojās, un bija dzirdama neskaidra dūkoņa. Tomass, turēdams rokā kafijas tasi, lēni pagrieza galvu.
No kalnu puses viņam tuvojās kāds ērmīgs siluets.
Bez trokšņa šķeldama salto gaisu, šurpu traucās dzeltenīgi zaļa, dīvainam kukainim līdzīga mašīna, nosēta ar neskaitāmiem zaļiem, blāvi mirgojošiem dimantiem un sarkaniem, zalgojošiem, daudzšķautņainiem rubīniem. Kā retas lietus lāses pa aizvēsturisko šoseju sirināja kukaiņa sešas kājas, bet no tā muguras, it kā vērdamies dziļā akā, Tomasā raudzījās kāds svešinieks ar kausēta zelta krāsas acīm.
Tomass pacēla roku, domās uzsaukdams «Sveiks!», tomēr viņa lūpas nekustējās, jo šis taču bija marsietis. Tomass bija peldējies zilajās Zemes upēs, gar kurām klīda ceļinieki, ieturējis maltītes ar svešiem ļaudīm svešās mājās, un viņa ierocis vienmēr bija smaids. Viņš nenēsāja līdzi pistoli. Pat tagad viņš nejuta vajadzību pēc tās, lai gan sirds bailēs ietrīsējās.
Arī marsieša rokas bija tukšas. Brīdi viņi vēroja viens otru caur dzestro gaisu.
Pirmais attapās Tomass.
-— Sveiks! — viņš uzsauca.
— Sveiks! — marsietis atņēma savā valodā.
Viņi nesaprata viens otru.
•— Vai jūs sacījāt «Sveiki»? — abi vaicāja.
— Ko jūs teicāt? — katrs savā valodā pārjautāja.
Abi sadrūma.
— Kas jūs esat? — Tomass noprasīja angliski.
— Ko jūs šeit darāt? — marsiešu valodā izrunāja svešinieka lūpas.
— Kurp jūs braucat? — viņi neizpratnē jautāja viens otram.
— Es esmu Tomass Gomezs.
— Es esmu Mjū Ka.
Neviens no viņiem nesaprata otru, bet viņi piesita sev pa krūtīm, un šo vārdu jēga abiem kļuva skaidra.
Tad marsietis iesmējās.
— Pagaidiet!
Tomass sajuta pieskārienu galvai, lai gan neviena roka nebija tai piedūrusies. — Tā, — marsietis noteica angliski. — Nu būs ērtāk!
— Cik ātri jūs apguvāt angļu valodu!
— Sīkums!
Atkal iestājās klusums, un viņi abi apmulsuši raudzījās uz kūpošo kafiju Tomasa rokā.
— Kas jauns? — marsietis vaicāja, pētīdams gan Tomasu, gan kafijas tasi.
— Varbūt iedzersiet? — Tomass piedāvāja.
— Labprāt.
Marsietis nošļāca no sava kukaiņa zemē.
Tomass izvilka otru tasi, pielēja to ar kūpošu kafiju un sniedza marsietim.
Abu rokas saskārās un kā migla izslīdēja viena otrai cauri.
— Žēlīgais dievs! — Tomass izsaucās, un tase izšļuka viņam no pirkstiem.
— Deviņi pērkoni! — marsietis izdvesa pats savā valodā.
— Vai redzējāt? — abi nočukstēja.
Viņi sāka bailēs trīcēt.
Marsietis pieliecās, lai tasīti paceltu, taču nespēja to satvert.
— Ak debess! — Tomass novaidējās.
— Brīnums gan. — Vēlreiz un vēlreiz marsietis mēģināja satvert tasi, taču veltīgi. Viņš izslējās un, mirkli padomājis, izvilka no jostas nazi.
— Hei! — Tomass iesaucās.
— Nepārprotiet mani — ķeriet! — marsietis sacīja un pasvieda to viņam.
Tomass sakļāva plaukstas. Nazis izslīdēja cauri viņa delnām un nokrita zemē. Tomass noliecās un gribēja to pacelt, taču nespēja satvert un, šausmās drebēdams, atrāvās atpakaļ.
Viņš paskatījās uz marsieti, kura augums slējās pret debesīm.
— Zvaigznes! — viņš sacīja.
— Zvaigznes! — marsietis atbildēja, raudzīdamies Tomasā.
Cauri marsieša ķermenim trīsuļoja spožas, baltas zvaigznes — tās šķita ieaustas viņa miesā tāpat kā sīki, fosforiscējoši kristāliņi plānā, glumā jūras zivs ādā. Kā violetas acis tās mirguļoja marsieša vēderā un krūtīs, kā dārgakmeņi — viņa roku locītavās.
— Es redzu jums cauri! — Tomass brīnījās.
— Es jums arī! — marsietis, soli atkāpdamies, atbildēja.
Tomass aptaustīja sevi, bet, sajutis ķermeņa siltumu, nomierinājās. «Јs esmu dzīvs,» viņš nodomāja.
Marsietis aizskāra savu degunu un lūpas.