— Man ir miesa, — viņš pusbalsī noteica.
— Tātad es eksistēju.
Tomass nekustīgi blenza svešiniekā. — Un ja es esmu dzīvs, tātad jūs — miris.
— Nē, — tieši jūs!
— Spoks!
— Rēgs!
Viņi rādīja ar pirkstiem viens uz otru, un zvaigznes caur viņu locekļiem vizuļoja kā dunči, kā lāstekas, kā jāņtārpiņi. Abi vēlreiz aptaustīja sevi, un katrs no viņiem pārliecinājās, ka ir dzīvs, iekarsis, uzbudināts, apjucis un izbijies, bet otrs, kurš stāvēja pretī, šķita kaut kāda nereāla, spokaina prizma, kas uztver un atstaro tālu pasauļu gaismu.
«Es esmu piedzēries,» Tomass nodomāja. «Nē, rīt nevienam ne pušplēsta vārda par šo satikšanos!»
Viņi stāvēja uz senās šosejas kā sastinguši.
— No kurienes jūs esat? — marsietis beidzot vaicāja.
— No Zemes.
— Kur tāda ir?
— Tur. — Tomass pamāja uz debesīm.
— Sen?
— Mēs atlidojām pirms gada, vai neatceraties?
— Nē.
— Jūsējie bija izmiruši, — gandrīz visi bez izņēmuma. Reti kāds marsietis palicis dzīvs, — vai jūs to nezināt?
— Nav taisnība.
— Nudien, izmiruši. Es pats redzēju. Nomelnējuši ķermeņi gan istabās, gan mājās, un visi miruši. To bija tūkstošiem.
— Kas par niekiem! Mēs esam dzīvi!
— Marsiešus iznicinājusi epidēmija, mister, tikai jūs to nezināt. Jums ir palaimējies izglābties.
— Izglābties? No kā man būtu bijis jāglābjas? Par ko jūs runājat? Pašlaik esmu ceļā uz svētkiem, kas notiks kanāla malā, Eniala kalnu pakājē. Biju tur ari pagājušo nakti. Vai jūs neredzat šo pilsētu? — Marsietis norādīja uz priekšu.
Tomass paskatījās uz drupām. — Bet šī pilsēta jau gadu tūkstošiem mirusi!
Marsietis iesmējās. — Mirusi? Vakar es tur pārnakšņoju!
— Es tur biju gan pagājušajā, gan aizpa- gājušajā nedēļā un nupat vēl izbraucu tai cauri: tā ir drupās. Vai neredzat šīs sagruvušās kolonas?
— Sagruvušās? Redzu gluži labi. Spīd taču mēness. Bet kolonas stāv kā stāvējušas.
— Ielas pilnas putekļu, — Tomass turpināja.
— Ielas ir tīras!
— Kanāli izžuvuši.
— Kanāli pilni ar lavandas vīnu!
— Pilsēta ir mirusi.
— Pilsēta ir dzīva! — marsietis protestēja, smiedamies arvien skaļāk. — Jūs ļoti maldāties. Vai neredzat karnevāla ugunis? Tur ir arī brīnišķas laivas — šmaugas kā sievietes un brīnišķas sievietes šmaugas kā laivas, sievietes, kam āda smilšu krāsā, sievietes ar ugunspuķēm rokās. Redzu, kā viņas tur steidzas pa ielām, — tik trauslas un slaikas. Es dodos uz turieni svinēt svētkus: visu cauru nakti braukāsim pa kanālu, dziedāsim, dzersim un mīlēsim. Vai tiešām jūs neredzat pilsētu?
— Mister, tā ir mirusi — kā sakaltusi ķirzaka. Varat vaicāt jebkuram no mums. Bet es — es esmu ceļā uz Zaļo pilsētu, — tā sauc jauno ciematu, ko mēs tikko uzcēlām pie Ilinoisas šosejas. Jūs esat kaut ko sajaucis. Mēs atvedām vienu miljonu pēdu Oregonas priežu, pārdesmit tonnu augstvērtīgu tērauda naglu un uzslējām divus tik jaukus ciematus, ka prieks skatīties. Šonakt mēs vienu no tiem «apslacīsim». No Zemes ieradīsies divas raķetes ar mūsu sievām un meičām. Rausim vaļā dančus, dzersim viskiju…
Marsietis satrūkās. — Jūs sakāt, ka ciemats ir turi
— Jā, pie kosmodroma. — Tomass pieveda viņu pie klints nokares un norādīja lejup. — Vai redzat raketes?
— Nē.
— Pie velna, tur taču tās stāv\ Šie slaidie, sudrabotie kuģi!
— Neredzu.
Tagad bija Tomasa kārta smieties. — Jūs esat akls!
— Acis man ir ļoti labas. Jūs pats neko neredzat.
— Bet jauno ciematu jūs taču saskatāt, vai nē?
— Neredzu neko citu kā vien okeānu un paisuma ūdeņus.
— Šis ūdens, mister, ir izgarojis pirms četriem gadu tūkstošiem.
— Tas nu vienreiz ir par daudz!
— Tā ir patiesība, nudien!
Marsietis kļuva ārkārtīgi nopietns. — Vai tas var būt? Vai tiešām jūs neredzat pilsētu tādu, kā es to aprakstīju? Sniegbaltas kolonas, šmaugas laivas, svētku ugunis, — ak, cik skaidri tās ir saskatāmas! Paskatieties! Es pat dzirdu viņus dziedam. Nav jau nekāds lielais attālums.
Tomass klausījās un pakratīja galvu. — Nedzirdu.
•— Bet es savukārt neredzu to, par ko runājat jūs, — marsietis atbildēja. — Tā nu tas ir.
Abi vēlreiz noskurinājās. Abiem pārskrēja drebuļi pār kauliem.
— Vai tas var būt, ka? …
— Kas?
— Jūs teicāt «no debesīm»?
— No Zemes.
— Zeme — tas ir tikai nosaukums, tukša skaņa, — marsietis sacīja. — Bet… pirms stundas, kad es braucu pāri kalnu kraujai… Viņš pielika roku pie skausta. — Es jutu…
— Aukstumu?
— Jā.
— Un tagad?
— Atkal to pašu. Dīvaini. Gaisma, kalni un ceļš — viss pēkšņi likās tāds kā svešāds, — marsietis stāstīja. — Savāds un neparasts, un mirkli man šķita, it kā es būtu pēdējais šīs planētas iemītnieks …
— Es izjutu tieši to pašu! — Tomass izsaucās, it kā runātu ar vecu, labu draugu, kuram var pilnīgi uzticēties.
Marsietis aizvēra un atkal atdarīja acis.
— Iespējams tikai viens izskaidrojums. Tam visam ir kāds sakars ar Laiku. Jā gan. Jūs esat Pagātnes tēls!
— Nē, jūs esat no Pagātnes, — brīdi padomājis, atbildēja zemietis.
— Cik jūs pārliecināts. Kā jūs pierādīsiet, kurš no mums pieder Pagātnei, kurš Nākotnei? Kāds patlaban ir gads?
— Divi tūkstoši pirmais!
— Ko tas var izteikt man?
Tomass padomāja un paraustīja plecus.
— Neko.
— Tikpat labi es varētu jums sacīt, ka tagad ir četri miljoni četri simti sešdesmit divi tūkstoši astoņi simti piecdesmit trešais gads pēc mūsu ēras. Šim skaitlim ir tukša — pat vairāk nekā tukša skaņa! Kur ir tāds pulkstenis, pēc kura noteikt zvaigžņu stāvokli?
— Bet mums ir skaidrs pierādījums — drupas! Tās apliecina, ka es esmu Nākotne, es esmu dzīvs, bet jūs — miris!
— Katra manas miesas šūna noliedz šādu
pieņēmumu. Mana sirds pukst, vēders prasa ēdienu, mute — dzērienu. Nē, mēs neesam ne dzīvi, ne miruši. Drīzāk varbūt dzīvi nekā miruši. Pareizāk būs sacīt — stāvam pusceļā starp dzīvību un nāvi. Divi naktī satikušies svešinieki, vairāk nekas. Jūs sakāt — drupas?
— Jā. Vai tās jūs baida?
— Kurš gan grib redzēt Nākotni, un vai ir kāds, kas to jebkad ieraudzīs? Cilvēks spēj skatīt vaigā Pagātni, bet… Jūs sakāt — kolonas sabrukušas? Un jūra tukša, kanāli izžuvuši, meitenes mirušas un ziedi sabir- zuši? — Marsietis apklusa, tad atkal paraudzījās uz pilsētu. — Bet tur taču tie ir, es tos skaidri redzu. Kas vairāk man vajadzīgs? Tie gaida mani, lai ko jūs stāstītu.
Bet Tomasu tālumā gaidīja raķetes, jaunais ciemats un sievietes no Zemes.
— Mēs nekad nevarēsim vienoties, — viņš sacīja.
— Vienosimies palikt katrs pie sava, — marsietis ierosināja. — Nav svarīgi, kurš pieder Pagātnei, kurš Nākotnei, ja vien mēs abi esam dzīvi. Tas, kam jānāk, tikpat atnāks, — rīt vai arī pēc gadu tūkstošiem. Kas zina, vai šie sagrautie un izpostītie tempļi nav jūsu pašu civilizācijas nākotne pēc simts gadsimtiem? To jūs nezināt. Un tādēļ nevaicājiet. Nakts ir tik īsa. Rau, kur debesīs jau šaujas svētku raķetes un putni.