Tomass atvadām pastiepa roku. Marsietis darīja tāpat.
Viņu rokas nesaskārās; tās it kā izkusa viena otrā.
— Diez, vai kādreiz satiksimies?
— Grūti pateikt. Var jau gadīties.
— Labprāt dotos jums līdzi uz jūsu svētkiem.
— Bet es gribētu aizbraukt uz jūsu jauno ciematu, apskatīt kosmosa kuģi, par ko jūs stāstījāt, redzēt cilvēkus un dzirdēt par visu notikušo.
— Uz redzēšanos, — Tomass sacīja.
— Visu labu.
Marsietis ar savu zaļo metāla braucamo mierīgi devās uz kalnu pusi, cilvēks no Zemes, pagriezis mašīnu, klusēdams aizbrauca pretējā virzienā.
— Ak dievs, kāds sapnis, — nopūtās Tomass, atbalstījis rokas uz stūres, domādams par raķetēm, sievietēm, stipro viskiju, vir- džīniešu dejām un gaidāmajām izpriecām.
«Cik dīvaina vīzija,» brīnījās marsietis, traukdamies uz priekšu un domādams par svētkiem, kanāliem, laivām, zeltacainajām sievietēm un dziesmām.
Nakts bija tumša. Mēneši norietējuši. Zvaigžņu gaismas apmirdzētā šoseja gluži tukša: ne skaņas, ne mašīnas, nevienas dzīvas būtnes — itin nekā. Un tā visu dzestro, tumšo nakti — līdz pat rītam.
KRASTS
Marss bija kā tāls krasts, uz kuru plūda ļaužu viļņi. Katrs bija citādāks, katrs nākamais — spēcīgāks. Pirmais vilnis atnesa vīrus, kas bija pieraduši pie plašuma, aukstuma un vientulības, stiegrainos prēriju vilkus un kovbojus ar kalsnām, laika izdeldētām sejām, tēraudcietām acīm un sarepējušām rokām, kuras nevairījās ne no kāda darba. Marss nespēja viņus iebiedēt, jo līdzenumi un prērijas, kurās viņi tika auguši, bija tikpat bezgalīgi kā Marsa plašumi. Viņi ieradās un sāka apdzīvot tukšumu, lai pārējie nebaidītos sekot. Viņi iestikloja aklos logus un iededza mājās gaismu.
Viņi bija pirmie vīrieši.
2002.gada oktobris
Kas būs pirmās sievietes, nevienam nebija noslēpums.
Otram vilnim būtu vajadzējis atnest cilvēkus no citām zemēm, ar citu valodu un citām idejām. Bet raķetes bija amerikāņu, un ar tām lidoja amerikāņi, tāpēc Eiropai, Āzijai, Dienvidamerikai, Austrālijai un Okeānijai neatlika nekas cits kā noskatīties pakaļ liesmainajiem putniem. Pārējo pasauli bija pārņēmis .karš vai gatavošanās karam.
Un tā arī otrais vilnis atnesa amerikāņus. Tie nāca no maziem īres namu dzīvoklīšiem, no apakšzemes dzelzceļa vagoniem un it kā atplauka starp vārdos skopajiem lauku ļaudīm, kuri, zinādami klusēšanas vērtību, palīdzēja tiem atgūt dvēseles mieru pēc gadiem ilgās spaidīšanās Ņujorkas tuneļos, sprostos un krātiņos.
Starp šiem otrajiem bija arī tādi, kuri, spriežot pēc acīm, jutās tā, it kā dotos pie paša dieva …
2003. gada februāris
INTERMĒDIJA
Lai uzceltu Desmito pilsētu, viņi atveda piecpadsmit tūkstošus pēdu Oregonas priedes un septiņdesmit deviņus tūkstošus pēdu Kalifor- nijas sarkankoka, un drīz vien akmens kanālu krastos jau bija sanaglota maza, jauka, tīra pilsētiņa. Svētdienas vakaros baznīcu sarkanajos, zilajos un zaļajos logos iemirdzējās gaisma un draudze dziedāja numurētus korāļus. «Dziedāsim septiņdesmit devīto dziesmu. Dziedāsim deviņdesmit ceturto dziesmu.» Dažā mājā klaudzēja rakstāmmašīna — tur strādāja rakstnieks, dažā skrap- stēja spalva — tur strādāja dzejnieks, citur valdīja klusums — . te «strādāja» bijušais klaidonis. Varētu domāt, ka milzīga zemestrīce izkustinājusi no savas vietas kādu Aiovas pilsētiņu ar visiem pagrabiem, varena viesuļvētra to satvērusi, vienā mirklī aiznesusi uz Marsu un tur neskartu nolikusi zemē…
2003.gada aprīlis
MUZIKANTI
Kādus Marsa nostūrus zēni tik neizložņāja! Viņi bija paķēruši līdzi patīkami smaržojošus papīra maisiņus, kuros laiku pa laikam iebāza degunu, lai ieelpotu šķiņķa, majonēzes un marinētu sakņu vilinošo smaržu un paklausītos, kā sildāmajās pudelēs klunkšķ apelsīnu limonāde. Vicinādami savas pārtikas somas ar tīriem, bālgani zaļiem sīpoliem, aromātisku aknu desu, sarkanu kečupa mērci un baltmaizi, viņi cits citu mudināja pāri tām robežām, kuras bija noteikušas stingrās mātes. Dažreiz viņi laidās skriešus, kliegdami:
— Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ!
Viņi devās šādos pārgājienos tiklab vasarā, kā arī rudenī un ziemā. Rudenī bija visinteresantāk, jo tad viņi iedomājās, ka brien pa nobirušām lapām tāpat kā uz Zemes.
Viņi izbira pa marmora plāksnēm klātajiem kanālu krastiem kā sauja mazu akmentiņu, šie zēni ar šokolādes krāsas vaigiem, acīm kā ziliem dārgakmeņiem un pēc sīpoliem smaržojošu elpu, kas uzvēdīja, kad viņi aizelsušies cits citu izrīkoja. Jo tagad, kad bija sasniegta aizliegtā mirusī pilsēta, neviens vairs nekliedza: «Pēdējais būs meitene!» vai «Pirmais būs muzikants». Māju durvis mirušajā pilsētā bija plaši atvērtas, un zēniem šķita, it kā tur kaut kas čabētu — tā, kā čab nobirušas lapas. Cits citu apskaudami, cits pie cita turēdamies, bruņojušies ar nūjām, zēni zagās uz priekšu, bet ausīs visiem skanēja vecāku brīdinošās balsis: «Tikai ne uz turieni. Uz vecajām pilsētām jūs nedrīkstat iet. Iegaumējiet labi. Ja neklausīsiet, dabūsiet tādu pērienu kā vēl nekad savā mūžā. Gan mēs pēc kurpēm redzēsim.»
Un te nu viņi stāvēja mirušajā pilsētā, bariņš zēnu ar patukšotām pārtikas somām, un, skaļi čukstēdami, cits citu iedrošināja.
— Nu, aiziet! — Un viens no viņiem skriešus metas uz tuvāko akmens māju, iedrāžas pa durvīm un cauri dzīvojamai istabai dodas uz guļamistabu, kur, daudz apkārt neskatīdamies, sāk lēkāt un dancot, līdz pa gaisu lido melnas plēksnes, trauslas un plānas kā pusnakts debesu audums. Pārējie seši viņam seko, bet muzikants būs pirmais, viņš spēlēs ksilofonu ar baltajiem kauliem, kas guļ zem melnajām plēksnēm. Kā sniega pika izveļas liels, balts galvaskauss; zēni sajūsmā gavilē! Ribas kā zirnekļa kājas, ribas kā plarkšķošas arfas stīgas, bet viņiem apkārt dejā virpuļo melnie iznīcības pīšļi; zēni grūstās, lēkā, klūp plēksnēs, kas slēpj nāvi, nāvi, kura mirušos pārvērtusi par putekļiem un pīšļiem, par spēļu lietiņām šiem zēniem, kuru vēderos klunkšķ apelsīnu limonāde.
No šejienes — aši uz nākamo māju, un tā uz septiņpadsmit mājām pēc kārtas, jo laika ir maz: no pilsētas uz pilsētu iet ugunsdzēsēji un dezinfektori ar lāpstām un urnām, aizvākdami melnās skrandas un baltās kaulu nūjiņas, lēni, bet pamatīgi atdalīdami briesmīgo no normālā. Tādēļ saraujiet, zēni, cik varat, jo dezinfektori būs drīz klāt!
Tad sviedros spīdošām sejām viņi iecērt zobus pēdējā sviestmaizē. Pēdējo reizi pasper kaut ko ar kāju, izsit pēdējās taktis uz marimbofona, pēdējo reizi ieklūp rudenīgo lapu kaudzēs un — prom uz mājām.
Mātes pārbaudīja zābakus, meklēdamas melnās plēksnītes, un, ja tās atradās, sekoja svilinoši karsta vanna un tēvišķīgs pēriens.
Līdz gada beigām ugunsdzēsēji bija aizvā- kuši visas rudens lapas un visus baltos ksilofonus; klaiņot vairs nebija interesanti.