2003. gada jūnijs
AUGSTU AUGSTU GAISā
— Vai dzirdēji?
— Ko tad?
— Nēģeri, melnie.
— Kas ir ar viņiem?
— Aizbrauc, izvācas, mūk projām. Vai tiešām neesi dzirdējis?
— Kā tā — izvācas? Kā viņi to var izdarīt?
— Var, grib un dara.
— Kādi pāris cilvēki?
— Visi līdz pēdējam nēģerim dienvidu štatos.
— Nevar būt.
— Tā ir.
— Neticēšu, iekams pats neredzēšu. Uz kurieni tad viņi dodas, uz Āfriku?
Klusums.
— Uz Marsu.
— Uz planētu Marsu?
— Tieši tā.
Vīri stāvēja dzelzslietu tirgotavas lieveņa tveicīgajā paēnā. Viens pārstāja darboties gar pīpi, kuru bija gribējis aizdedzināt. Cits
nospļāvās pusdienas saules sakarsētajos putekļos.
— Viņi nevar tā aizbraukt, tas nav iespējams.
— Viņi ir jau ceļā.
— Kur tu to ņēmi?
— Visi to zina, pa radio arī tikko pārraidīja.
Vīri sakustējās, it ka butu atdzīvojušas apputējušās statujas.
Semjuels Tīss, dzelzslietu tirgotavas īpašnieks, māksloti iesmējās.
— Interesanti gan, kur aizķēries Silijs. Nu jau būs stunda, kopš iedevu viņam savu velosipēdu un aizsūtīju pie misis Bordmanes. Viņš vēl nav atgriezies. Vai tik nebūs aizrul- lējis taisnā ceļā uz Marsu, melnais muļķis?
Vīri iesprauslojās.
— Lai tik pamēģina neatdot manu velosipēdu! Apzagt sevi es neļaušu nevienam, dieva vārds.
— Klausieties.
Vīri pagriezdamies errīgi uzgrūdās cits citam.
Šķita, it kā ielas otrā galā būtu pārrauts kāds aizsprosts. Siltas, melnas straumes gāzās lejup un applūdināja pilsētu. Gar spilgti baltajiem pilsētas veikalu krastiem, garām klusējošiem kokiem plūda melns vilnis. Kā biezs, lipīgs sīrups tas vēlās pa kanēļkrā- sas putekļu klāto ceļu. Lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā šī vīriešu, sieviešu, zirgu, rejošu suņu, mazu zēnu un meiteņu straume.
Ļaužu balsis saplūda it kā upes šalkoņā. ŠI vasarīgā upe čalodama tecēja arvien tālāk un nebija apturama. Un šajā lēnajā, vienmērīgajā, tumšajā plūdumā, kas pāršķēla dienas žilbinošo spozmi, šur tur iezibsnījās kaut kas balts — tās bija acis, kas raudzījās uz priekšu vai arī pameta skatienu sāņus, kamēr garā, nebeidzamā upe no vecās gultnes ieplūda jaunā. Daudzās un dažādās pietekas, strautiņi un tērcītes ar savu nemieru un krāsu bagātību savienojās varenā kopīgā straumē un devās tālāk. Piebriedušās upes virspusē pavīdēja dažnedažādi priekšmeti, ko tā nesa līdzi: tur lieli, vecmodīgi pulksteņi vēl turpināja sist stundas, tikšķēja modinātāji, kladzināja būros iesprostotas vistas, brēca bērni, šur tur starp mutuļiem pazibēja mūļi un kaķi, pajuka matraču atsperes, no kāda matu cekula spraucās ārā neiedomājami izspūris polsteris, visur rēgojās kārbas un grozi, un melnu vectēvu portreti ozolkoka rāmjos; to visu nesa sev līdzi straume, bet vīri uz dzelzs- lietu tirgotavas lieveņa atgādināja uzbudinātus medību suņus; labot aizsprostu bija par vēlu, un viņi palika ar tukšām rokām.
Semjuels Tīss vēl arvien neticēja savām acīm. — Pie joda, bet ar ko tad viņi brauks? Kā viņi domā nokļūt uz Marsa?
— Ar raķetēm, — atbildēja vectēvs Kvo- termeins.
— Nu gan tu mels niekus. Kur viņi ņēma raķetes?
— Sakrāja naudu un uzbūvēja.
— Pirmā dzirdēšana.
— Tie acīmredzot rīkojušies ļoti slepeni un būvējuši raķetes paši vien, bet kur — nezinu, varbūt Āfrikā.
— Bet kā viņi uzdrīkstas? — uztraucās Semujels Tīss, nemierīgi soļodams pa lieveni. — Vai tas nav aizliegts ar likumu?
— Karu jau viņi nevienam nepiesaka, — vectēvs mierīgi noteica.
— No kurienes viņi izlidos, šie sasodītie ar visiem saviem noslēpumiem un sazvērestībām? — rēca Tīss.
— Pēc plāna visiem šīs pilsētas melnajiem jāsapulcējas pie Lūnezera. Pulksten vienos tur ieradīsies raķetes un aizvedīs viņus uz Marsu.
— Zvaniet gubernatoram, izsauciet policiju, — kliedza Tīss. — Viņiem vajadzēja mūs iepriekš brīdināt.
— Redz, kur nāk tava sieva, Tīs!
Vīri pagriezās.
Pa tveicīgo, spilgtas gaismas pielieto ielu, kur nejuta ne vēja pūsmas, nāca baltās sievietes, viena, pēc tam otra, vēl un vēl, un visām bija apmulsušas sejas, visas nāca steidzīgi, brunčiem čabot kā papīriem. Dažas raudāja, citas izskatījās drūmas. Visas meklēja savus vīrus. Viena pazuda bāra virpuļ- durvīs. Otra iegāja klusajā, vēsajā pārtikas preču veikalā. Citas devās uz aptiekām un garāžām. Un viena no viņām, misis Klāra Tīsa, apstājās uz putekļainās ietves zem dzelzslietu tirgotavas lieveņa un, acis mirkšķinādama, skatījās uz savu saniknoto, bargo vīru, kamēr viņai aiz muguras plūda platā, melnā straume.
— Steidzos šurp Lusindas dēļ, tēv. Tev jānāk uz māju.
— Es nu neskriešu uz māju melna skuķa dēļ!
— Viņa iet prom.. Ko es tagad iesākšu?
— Tiec pati galā. Uz ceļiem lūgties viņu netaisos.
— Bet viņa mums bija tikpat kā ģimenes loceklis, — misis Tīsa gaudās.
— Nebrēc! Tā tikai trūka, lai tu visu acu priekšā sāktu pinkšķēt par kaut kādu sasodītu …
Viņš aprāvās, izdzirdis sievu šņukstam. Viņa slaucīja acis.
— Es viņu mēģināju pierunāt. «Lusinda,» es teicu, «ja tu paliksi, es pielikšu algu un, ja vēlies, došu tev divus brīvus vakarus nedēļā,» bet viņai pat vaibsts nepakustējās. Nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Un tad es teicu: «Lusinda, vai tu mani nemaz nemīli?», un viņa atbildēja, ka mīlot gan, bet viņai esot jādodas prom, un tur nekā nevarot darīt. Viņa sakopa māju, noslaucīja putekļus, uzlika galdā pusdienas, tad pienāca pie viesistabas durvīm, nolika zemē savus saiņus, pasniedza man roku un teica: «Visu labu, misis Tīsa.» Un aizgāja. Pusdienas kūpēja uz galda, bet mēs visi bijām tik apmulsuši, ka ne kumosa norit. Tur tās ir vēl tagad, kad nācu šurp, bija jau pavisam atdzisušas.
Tīss tik tikko neiesita viņai.
— Pie joda, ātrāk pazūdi no šejienes! Stāv te par apsmieklu visai pasaulei!
— Bet, tēv…
Tīss pazuda veikala tvanīgajā pustumsā. Pēc pāris sekundēm viņš atgriezās ar sudrabotu pistoli rokā.
Sieva bija aizgājusi.
Garām ēku krastiem tecēja melnā upe, tās šalkoņā saplūda gan čīkstoņa, gan šļūcošu soļu troksnis. Tā bija rāma, bet neapturama straume; bez smiekliem, bez jūtu uzliesmojumiem, vienmērīga, apņēmīga, nepārtraukta plūsma.
Tīss sēdēja uz pašas ozolkoka krēsla maliņas.
— Dieva vārds, ja kāds no viņiem iedrošināsies kaut iesmieties, es tam ielaidīšu lodi ribās.
Vīri gaidīja.
Upe rāmi tecēja, netraucēdama miegainā dienvidus mieru.
— Man rādās, ka nu tev, Sem, pašam vajadzēs kaplēt savus rāceņus, — nosmējās vectēvs.
— Es gluži labi protu trāpīt arī baltajiem. — Tīss nepaskatījās uz vectēvu. Vectēvs novērsās un apklusa.
— Ej, tu, pagaidi! — Semujels Tīss nolēca no lieveņa. Viņš sagrāba aiz pavadas kādu zirgu, uz kura jāja garš nēģeris. — Rausies tūlīt zemē, Belter!