— Jā, ser! — Belters nokāpa no zirga.
Tīss nomērīja viņu ar skatienu. — Tagad
pasaki man, ko tas nozīmē?
— Redziet, mister Tīs …
— Sataisījies ceļā gluži kā tajā dziesmā — kā tur bija — «Augstu augstu gaisā». Tā, ja?
— Jā, ser. — Nēģeris gaidīja.
— Vai tu atceries, Belter, ka esi man parādā piecdesmit dolārus?
— Jā, ser.
— Bet tagad mēģini aizmukt? Es tev ādu pār acīm novilkšu, goda vārds.
— Ar visu to uztraukumu man galīgi izkrita no prāta, ser.
— Viņam izkritis no prāta. — Tīss ļauni pamirkšķināja vīriem uz dzelzslietu tirgotavas lieveņa. — Pie joda, mister, vai tu zini, ko tagad darīsi?
— Nē, ser.
— Tu paliksi šeit un atstrādāsi man tos piecdesmit apaļos, vai arī mani nesauc par Semjuelu Tīsu. — Viņš pagriezās un pašpārliecināti uzsmaidīja vīriem lieveņa ēnā.
Belters skatījās uz upi, kas tecēja garām pa ielu, uz šo tumšo upi, kas nebeidza plūst garām veikaliem, uz tumšo upi ratos, zirgos vai noputēiušās kurpēs, uz tumšo upi, no kuras viņš bija izrauts. Viņš sāka drebēt.
— Ļaujiet man iet, mister Tīs. Es jums atsūtīšu naudu no turienes, dieva vārds.
— Paklausies, Belter. — Tīss sagrāba viņu
aiz bikšturiem, laiku pa laikam nicīgi paraustīdams tos kā divas arfas stīgas, tad paskatījās uz debesīm, nošņācās un ar vienu kaulainu pirkstu norādīja uz to pusi, kur vajadzēja būt pašam dievam.
— Belter, vai tu maz zini, kas tevi tur augšā gaida?
— Zinu to, kas man ir stāstīts.
— Kas viņam stāstīts! Ak jēziņ! Vai dzirdat? Kas viņam stāstīts! — Viņš raustīja nēģeri aiz bikšturiem, nevērīgi, it kā nejauši badīja ar pirkstu melnajā sejā. — Jūs, Belter, uzšausieties debesīs kā ceturtā jūlija raķete, un tad — plaukš! — pelni vien nobirs zemē. Tie dulnie zinātnieki taču nekā nejēdz, viņi jūs visus aizsūtīs pie tēviem.
— Man vienalga.
— Prieks dzirdēt. Vai tu maz zini, kas tur augšā uz tā Marsa ir? Tur ir briesmoņi ar tādām acīm kā sēnes. Būsi jau redzējis bildes tajos «nākotnes žurnālos», kurus pārdod tepat veikaliņā par desmit centiem. Nu tad zini — šie briesmoņi metīsies jums virsū un izsūks visas smadzenes no kauliem!
— Vienalga, vienalga, man viss vienalga. — Belters skatījās, kā strauņne aizslīd garām, pamezdama viņu krastā. Uz tumšās pieres izspiedās sviedri. Likās, viņš tūlīt sabruks.
— Un kāds tur aukstums! Gaisa arī nav, nokritīsi un raustīsies kā zivs, elsdams un rīstīdamies, kamēr nosprāgsi. Vai tev tas patīk?
— Man daudz kas nepatīk, ser. Lūdzu, ļaujiet man iet, ser. Es nokavēšu.
— Es tev ļaušu iet tad, kad man patiks. Bet pagaidām mēs te mīlīgi parunāsimies, un tu sasodīti labi zini, ka būs tā, kā es saku. Ak tev sagribējies ceļot? Nu tad klausies, mister «augstu augstu gaisā», vācies mājā un atstrādā tos piecdesmit dolārus, kurus tu man esi parādā. Divos mēnešos tu to izdarīsi.
— Bet ja man tie jāatstrādā, es nokavēšu startu, ser.
— Nu redz, kāda nelaime! — Tīss savilka bēdīgu ģīmi.
— Ņemiet manu zirgu, ser.
— Zirgs nav likumīgs maksāšanas līdzeklis. Un tu nekustēsi no vietas, kamēr es nebūšu saņēmis savu naudu. — Tīss iekšēji gavilēja. Viņš jutās apmierināts.
Apkārt bija sastājies bariņš nēģeru, lai dzirdētu, kas te notiek. Belters stāvēja drebēdams, ar nokārtu galvu. Tad uz priekšu panācās kāds vecs vīrs.
— Mister!
Tīss viņu īsi uzlūkoja.
— Nu?
— Cik šis cilvēks jums parāda, mister?
— Nebāz savu purnu, kur nevajag.
Vecais vīrs paskatījās uz Belteru.
— Cik, dēls?
— Piecdesmit dolārus.
Vecais vīrs pastiepa savas melnās rokas pret apkārt stāvošajiem.
— Mēs te esam divdesmit pieci. Katrs lai dod divus dolārus, — labi aši, gudrot nav laika.
— Ko tas nozīmē? — iesaucās Tīss, izslie- damies visā augumā.
Nauda saradās. Vecais vīrs savāca to savā cepurē un pasniedza cepuri Belteram.
— Dēls, — viņš sacīja, — startu tu nenokavēsi.
Belters smaidīdams raudzījās cepurē.
— Nē, ser, tagad nenokavēšu.
— Dod viņiem naudu atpakaļ! — Tīss iebrēcās.
Goddevīgi palocījies, Belters sniedza viņam naudu, bet, kad Tīss tai nepieskārās, nolika cepuri putekļos pie Tīsa kājām.
— Te ir jūsu nauda, ser, — viņš sacīja. — Sirsnīgs paldies.
Smaidīdams viņš uzkāpa seglos, uzšāva zirgam un, nevarēdams vien pateikties vecajam vīram, kopā ar to pamazām izzuda skatienam.
— Suņa bērns, — čukstēja Tīss, vērdamies saulē ar neko neredzošām acīm. — Suņa bērns.
— Pacel naudu, Semjuel, — kāds uz lieveņa ierunājās.
Līdzīgi notikumi atgadījās visgarām ceļam. Baskājaini baltie zēni pienesa ziņas. «Tie, kam ir, palīdz tiem, kam nava. Un tā viņi visi tiek cauri.» Kāds bagātnieks iedeva nabagam divi simti apaļo, ar ko samaksāt parādu. Kāds cits iedeva kaimiņam desmit, piecus, sešpadsmit dolārus, un tā dara visur, ikviens.
Baltie sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Piemiegtās acis izskatījās aizpampušas, it kā viņu sejas būtu kapājis vējš un karstas smiltis.
Semjuels Tīss vārījās niknumā. Uzkāpis uz balkona, viņš nikni blenza garām plūstošajā pūlī. Tad savicināja šauteni. Pēc brīža, nespēdams vairs valdīties, viņš sāka kliegt uz visiem, uz katru nēģeri, kas pacēla uz viņu acis.
— Bliukš! Vēl viena raķete uziet gaisā! — viņš visā galvā iebļāvās. — Bliukš! Dieviņ, tētiņ! ' ' '
Melnās galvas nepagriezās un nelika manīt, ka dzirdējušas, tikai acu baltumi nozib- snīja.
— Blaukš! Zemē ir visas raķetītes. Mirēju gaudas. Bliukš! Paldies dievam, ka man zem kājām ir vecā, labā zeme. Kā tur bija tas joks? Jo vecāka, jo labāka! Ha, ha!
Saceldami putekļus, garām klidzināja zirgi. Dārdēja furgoni ar salauztām atsperēm.
— Bliukš! — Vientuļi skanēja viņa balss karstajā gaisā, mēģinādama iebiedēt putekļus un žilbinoši spožās debesis. — Blāc! Melns vien pajūk, kad raķeti ķer meteors un nēģerus kā grunduļus izbārsta pa visu kosmosu. Un meteoru tur kā biezs. Skaidrs? Un kā vēl! Tikpat kā skrošu no bises. Pif-paf, un jūsu bleķa raķetes nāk lejā kā pīles, izšķīst kā māla pīpes. Kā vecas konservbundžas, pilnas ar melnām reņģēm. Ra-ta-ta! Kā sakaltuši zirņi. Desmit tūkstoši līķu te, desmit tūkstoši tur. Tie riņķo izplatījumā, apkārt un apkārt Zemei, un lidos mūžīgi, auksti un sastinguši, lai dievs viņiem žēlīgs! Jūs tur, vai dzirdat?
Klusums. Platā upe bija neapturama. Stundas laikā tās straume bija izslaucījusi visas būdas, aiznesdama no tām visu derīgo, un tagad viļņos vīdēja sienas pulksteņi un veļas mazgājamie dēļi, audumu baķi un aizkaru stangas, un tas viss plūda uz kādu tālu, melnu jūru.
Lielie pali bija pārskrējuši. Pulkstenis rādīja otro stundu. Straume kļuva arvien vājāka. Drīz tā izsīka pavisam, pilsētā iestājās klusums, pamazām nosēdās putekļi, apklādami veikalus, sēdošos vīrus, garos, saulē iztvīkušos kokus.
Klusums.