Viņa atvēra acis.
Pār viņu bija noliecies vīrs. Izskatījās tā, it kā viņš jau stundām ilgi būtu tur stāvējis un vērojis viņu. Pati nezinādama kāpēc, viņa nespēja paskatīties viņam acīs.
— Tu atkal sapņoji, — viņš sacīja. — Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.
— Gan jau būs labi.
— Tu pa miegam daudz runāji.
— Tiešām? — Viņa pietrūkās sēdus.
Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pelēcīgā krēslā.
— Par ko tu sapņoji?
Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atcerētos. — Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņš sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.
Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Izšļācās silta, kūpoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .
— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrietis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sacīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.
— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griezdams, strauji novērsās.
— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautrinājās.
— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sieviešu sapņus pie sevis.
— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdējām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.
— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.
— 111, tu esi tik nesavaldīgs.
— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu noliecās viņa drūmā, bargā seja.
— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Nataniels Jorks man teica … viņš teica, ka iesēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debesīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.
— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un tā visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!
— Iii!
— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidīsies ar savu nolādēto kuģi?
— 111, nepacel balsi!
- Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!
— Nu, jā . ..
— Un tas notika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.
— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.
— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu pieminēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzliesmojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.
— 111… — viņa čukstēja.
— Viss kārtībā.
— Tu esi slims.
— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gurdenā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Piedod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita viņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .
— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrietis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sacīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.
— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griezdams, strauji novērsās.
— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautrinājās.
— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sieviešu sapņus pie sevis.
— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdējām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.
— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.
— 111, tu esi tik nesavaldīgs.
— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu noliecās viņa drūmā, bargā seja.
— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Nataniels Jorks man teica … viņš teica, ka iesēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debesīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.
— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!
— 111!
— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidīsies ar savu nolādēto kuģi?
— 111, nepacel balsi!
— Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!
— Nu, jā . ..
— Un tas nolika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.
— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.
— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu pieminēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzliesmojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.
— 111.. . — viņa čukstēja.
— Viss kārtībā.
•— Tu esi slims.
— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gurdenā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Piedod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita viņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. Nožēloju, ka tā iznāca. Vajadzēs kādu bridi atlaisties . ..
— Tu biji tik satraukts.
— Viss pārgājis. Jūtos labi. — Viņš izpūta elpu. — Aizmirsīsim šo ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstīšu anekdoti, un par notikušo vairs ne vārda.
— Tas taču bija tikai sapnis.
— Nu protams. — Viņš automātiski noskūpstīja viņas vaigu. — Tikai sapnis.
Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.
— Uz pilsētu nebrauksi? — Illa jautāja.
— Uz pilsētu? — Viņš tikko jaušami sarauca uzacis.
— Šajā dienā taču tu vienmēr brauc. — Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalkušās, dzeltenās mutes.
Viņš aizvēra grāmatu. — Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.
— Ak tā. — Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. — Es drīz būšu atpakaļ.
— Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?
Illa jau bija durvīs. — Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .