Vīri uz lieveņa ieklausījās.
Nekā nesadzirdējuši, viņi domās aizklīda apkārtējās pļavās. Šorīt, tāpat kā arvien, pasaule bija bijusi pilna visdažādāko skaņu. Šur tur, stūrgalvīgā ietiepībā turoties pie paražām, tika skandētas dziesmas, zem mimozas zariem guldzēja mīlētāju smiekli, melni bērneļi smiedamies plunčājās strauta dzidrajā ūdenī, tīrumos vīdēja noliektas muguras, no zaļu vīnstīgu apvītām būdām skanēja joki un jautri saucieni.
Tagad šķita, it kā vēja brāzma būtu aiz- slaucījusi no zemes visas skaņas. Nebija vairs nekā. Virinājās ar ādas gabaliņiem iestiprinātas, no līstiņām sanaglotas durvis.
Vientuļas un nekustīgas karājās no vecas riepas taisītas šūpoles. Upmalā uz akmeņiem neviens nemazgāja veļu, un nedaudzie arbūzu lauciņi bija tukši — tur saulē sila briestošajos augļos slēptā veldze. Pamestajās būdās zirnekļi sāka aust savus tīklus, pa neaiz- lāpītajiem jumtu caurumiem līdz ar zeltainiem saules stariem sijājās iekšā putekļi. Šur tur vēl gruzdēja pēdējā steigā aizmirsts pavards, un uguns, pēkšņi pieņemdamās spēkā, aprija kādas piegružotas būdas dēļu skeletu. Apkārtējā klusumā varēja saklausīt, kā sprēgā liesmas.
Vīri uz dzelzslietu tirgotavas lieveņa sēdēja kā pārakmeņoti — acis nemirkšķinādami, neuzdrīkstēdamies pat siekalas norīt.
— Nesaprotu, kāpēc viņi mūs pamet tieši tagad. Kad viņiem klājas arvien labāk. Ar katru dienu viņi dabūja arvien vairāk tiesību. Ko viņi īsti gribi Vēlēšanu nodoklis atcelts, viens štats pēc otra ar likumu aizliedz linča tiesu, un kur tad tās visvisādās vienlīdzīgās tiesības. Ko vēl viņi grib? Viņi taču nopelna gandrīz tikpat daudz cik baltie, un tomēr — prom viņi ir.
Tukšās ielas otrā galā parādījās kāds velosipēdists.
— Sasodīts! Skaties, Tīs, redz, kur brauc tavs Silijs.
Velosipēds apstājās lieveņa priekšā, uz tā sēdēja gadus septiņpadsmit vecs, izstīdzējis krāsaino zēns ar garām kājām un rokām un
galvu, apaļu kā arbūzs. Viņš skatījās uz Semjuelu Tīsu un smaidīja.
— Ak tad sirdsapziņa tomēr ierunājās un tu atgriezies, — Tīss sacīja.
— Nē, ser, es tikai atvedu jūsu velosipēdu.
— Redz, kā! Vai tad raķetē nelien iekšā?
— Ne jau tāpēc, ser.
— Paskaidrojumus vari paturēt pie sevis. Rausies drīzāk nost, es tev neļaušu piesavināties manu īpašumu. — Viņš pagrūda zēnu. Velosipēds nokrita.
— Un tagad, marš, uz veikalu spodrināt misiņu!
— Ko jūs, lūdzu, teicāt? — Zēna acis iepletās.
— To, ko tu dzirdēji. Bez tam vēl jāizpako šautenes, jāatver naglu kaste, kas tikko pienāca no Načecas …
— Mister Tīs …
— Un kastes ar āmuriem …
— Mister Tīs, ser!
— Tu vēl tepat? — Tīss nikni pablenza.
— Mister Tīs, lūdzu, piedodiet, bet šodien man vajadzīga brīvdiena, — viņš kā atvainodamies teica.
— Un rīt, un parīt, un aizparīt arī, — Tīss sacīja.
— Bīstos, ka jā, ser.
— Bīsties, bīsties, puis! Panāc šurp! — Viņš ieveda zēnu veikalā un izņēma no sava rakstāmgalda kādu papīru. — Vai šito atceries?
— Kas tas ir, ser?
— Tavs līgums. Tu pats to parakstīji, redz, kur tavs krusts. Atbildi!
— Es neesmu to parakstījis, mister Tīs. — Zēns drebēja. — Krustu var pavilkt katrs.
— Klausies, Silij. Te stāv rakstīts melns uz balta: «Apsolos strādāt pie mistera Tīsa divus gadus, sākot ar 2001. gada 15. jūliju. Gadījumā, ja gribēšu atstāt darbu ātrāk, paziņošu par to mēnesi iepriekš un turpināšu strādāt, līdz būs atrasts vietnieks.» Tā, redzi! — Tīss uzsita ar plaukstu pa papīru, un viņa acis ļauni iedzalkstījās. — Ja tu to nepildīsi, es sūdzēšu tiesā.
— Es nevaru, — vaimanāja zēns, un viņam pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Ja es neaizbraukšu šodien, es neaizbraukšu nekad.
— Es zinu, kā tev ap dūšu, Silij. Jā, jā, es jūtu tev līdzi, zēn. Bet mēs ar tevi labi apiesimies, labi barosim. Ej tik iekšā, ķeries pie darba un aizmirsti visas tās muļķības. Skaidrs, Silij? — Tīss atņirdza zobus smaidā un uzsita zēnam uz pleca.
Zēns pagriezās un noraudzījās vecajos vīros, kas sēdēja uz lieveņa. Caur asarām viņš tik tikko varēja tos saredzēt.
— Varbūt… Varbūt kāds no šiem džentlmeņiem … — Vīri karstajā lieveņa pakrēslī pacēla acis, paskatīdamies vispirms uz Tīsu.
— Vai tu, zeņķi, gribi sacīt, lai tavu darbu izpilda baltais? — Tīss ledainā balsī jautāja.
Vectēvs Kvotermeins noņēma no ceļgaliem savas sarkanās rokas. Domīgi skatīdamies tālumā, viņš teica: — Un ka butu ar mani, Tis?
— Ko?
— Es strādāšu Silija vietā.
Uz lieveņa iestājās klusums.
Tīss sašūpojās uz pirkstgaliem. — Vectēv! — viņš brīdinoši teica.
— Lai zēns iet. Es notīrīšu, kas tīrāms.
— Vai patiešām, vai no tiesas? — Silijs pieskrēja pie vectēva. Viņš smējās un raudāja, vēl nespēdams ticēt.
— No tiesas gan.
— Tu, vecais, pievaldi žaunas, — Tīss nošņācās.
— Ļauj zēnam iet, Tīs!
Tīss piegāja pie zēna un sagrāba viņu aiz rokas. — Viņš pieder man. Līdz vakaram es viņu ieslēgšu dibenistabā.
— Lūdzu, nē, mister Tīs!
Zēns sāka šņukstēt. Uz lieveņa elsas bija labi dzirdamas. Viņa acis no asarām pietūka. Kaut kur ielas otrā galā rīstījās motors, tur tuvojās vecs, sagrabējis «fords» ar pēdējiem krāsainajiem.
— Tur brauc mani piederīgie, mister Tīs. Lūdzu, ak, lūdzu, dieva dēļ!
— Tīs, — ierunājās kāds no vīriem pieceldamies, — ļauj viņam iet.
Piecēlās vēl kāds. — Es saku to pašu.
— Es arī, — piebilda trešais.
— Kāda jēga spītēties? — Tagad visi runāja reizē. — Beidz muļķoties, Tīs.
— Ļauj viņam iet.
Tīsa pirksti kabatā rotaļājās ar revolveri. Bet acis vēroja vīru sejas. Tad roka atlaida ieroci, un viņš norūca:
— Ak šitā?
— Tā gan, — kāds atteica.
Tīss palaida zēnu. — Labi. Vācies! Bet, — viņš iebadīja ar roku veikala durvīs, — nedomā te atstāt savas grabažas.
— Nē, ser!
— Iztīri no šķūnīša visu līdz pēdējam un sadedzini.
Silijs pakratīja galvu. — Es labāk paņemšu līdzi.
— Laidīs nu gan tevi raķetē ar visiem tiem krāmiem!
— Es tomēr ņemšu, — Silijs klusi noteica, palikdams pie sava.
Skriešus viņš izmetās cauri veikalam. Tur viņš kaut ko slaucīja un vāca, bet pēc mirkļa atgriezās ar veselu klēpi visvisādu gadu gaitā uzkrātu nieku — tur bija gan vilciņi, gan bumbiņas, gan veci, apputējuši pūķi. Tieši šobrīd piebrauca vecais, sagrabējušais «fords». Silijs iekāpa, un durvis aizcirtās.
Tīss stāvēja uz lieveņa ar rūgtu smaidu uz lūpām.
— Un ko tad tu tur augšā darīsi?
— Sākšu pats uz savu roku, — atbildēja Silijs. — Atvēršu pats savu dzelzslietu tirgotavu.
— Ak tad tāpēc tu pie manis strādāji, nolāpītais, lai pa kluso iemācītos manu amatu un pēc tam aizšmauktu!
— Nē, ser, man ne prātā nenāca, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs, bet tā nu ir iznācis. Ko lai dara,' ja esmu kaut ko iemācījies, mister Tīs?
— Vārdi tām jūsu raķetēm arī laikam ir?
Visu braucēju acis bija pievērstas viņu
vienīgajam pulkstenim uz mašīnas sadales dēļa.
— Jā, ser.
— Tādi kā «Elija» un «Uguns rati», «Lielais ritenis» un «Mazais ritenis», «Ticība», «Cerība» un «Žēlsirdība».
— Raķetēm ir nosaukumi, mister Tīs.
— «Dieva dēls» un «Svētais Gars», jā? Un viena droši vien ir nosaukta pirmās bap-j tistu baznīcas vārdā?
— Mums tagad jābrauc, mister Tīs.
Tīss smējās. — Vai kādu nesauc arī «Lido zemu» un «Košie uguns rati»?
Motors ierūcās. — Palieciet sveiki, mister, Tīs!
— Vai neesat aizmirsuši nosaukt kādu par «Grabošajiem kauliem»?
— Ardievu, mister!
— Un «Pāri Jordānai»? Ha, ha! Nu, skrien vien, plivinies vien pa gaisu savā raķetē, gan tā sašķīdīs gabalu gabalos, bet es jau raudāt neiešu.
Mašīna, saceldama putekļu mākoni, attālinājās. Zēns piecēlās kājās un, pielicis roku pie mutes, pēdējo reizi uzsauca misteram Tīšam:
— Mister Tīs, mister Tīs, ko jūs tagad da- risiet pa nakti? Ko jus iesāksiet naktīs, mister Tis?
Klusums. Mašīna pazuda tālumā. Nekas vairs nebija saskatāms.
— Ko viņš ar to gribēja teikt, velns parāvis? — prātoja Tīss. — Ko es iesākšu naktīs?
Viņš vēroja, kā pamazām nosēžas putekļi, un pēkšņi saprata.
Prātā nāca naktis, kad pie viņa mājas apstājās mašīnas: tajās sēž vīri ar augstu izslie- tiem ceļgaliem un vēl augstāk izslietiem šaujamajiem, viņu acis ļauni kvēlo, un izskatās tā, it kā zem vasaras nakts tumsā tītajiem kokiem kaklus staipītu vesels dzērvju pulks. Mašīna taurē, viņš ar ieroci rokā aizcērt aiz sevis durvis un klusiņām smejas, jo sirds satraukumā lēc kā puikam; tad mašīna aizdrāžas tumsā, uz grīdas guļ kaņepāju auklas ritulis, vīru kabatas ir uztūkušas — tās piebāztas ar patronu kārbām. Cik gan nav bijis tādu nakšu pa visiem šiem gadiem — gar ausīm svilpo vējš, sviezdams matu šķipsnas ļaunuma pilnajās acīs, tad atskan sajūsmas rēcieni, jo ir atrasts piemērots koks, un kāds jau rībina būdas durvis.
— Tad redz, kas šim smurgulim bijis prātā! — Tīss izlēca uz ceļa spožajā saulē. — Atpakaļ, izdzimums! Ko es iesākšot naktīs? Ak tu nolādētais …
Jautājums bija ķēris mērķi. Tīss jutās slims un it kā izsmelts. Jā. «Ko gan mēs darīsim naktīs? Tagad, kad viņi aizbraukuši.» Galvā bija tukšums, domas nedarbojās.
Viņš izrāva no kabatas pistoli un pārbaudīja, vai tā pielādēta.
— Ko tu gribi darīt, Sem? — kāds jautāja.
— Nošaut to smerdeli.
— Valdies nu, — sacīja vectēvs.
Bet Semjuels Tīss jau bija pazudis aiz veikala. Mirkli vēlāk viņš izbrauca uz ielas savu vaļējo mašīnu.
— Vai kāds brauks man līdzi?
— Var jau pavizināties, — vectēvs sacīja un piecēlās.
— Un vairāk neviens?
Vīri neatbildēja.
Vectēvs ierausās mašīnā un aizcirta durvis. Saceldami putekļu mākoni, viņi aizjoņoja. Mašīna traucās zem žilbinoši spožajām debesīm. Abi klusēja. Virs izžuvušajām pļavām virmoja karstais gaiss.
Krustceļos Tīss nobremzēja.
— Pa kuru ceļu viņi braukuši, vectēv?
Vecais vīrs piemiedza acis. — Rādās, ka
taisni uz priekšu.
Viņi devās tālāk. Motors vientuļi dūca zem koku lapotnēm. Ceļš bija tukšs, bet drīz vien viņi pamanīja kaut ko neparastu. Tīss nobremzēja un, dzeltenajām acīm niknumā zvērojot, izliecās ārā.
— Deviņi pērkoni, vai redzi, ko tie nolādētie izdarījuši?
— Ko tad? — jautāja vectēvs, arī paskatīdamies uz to pusi.
Gar kluso lauku ceļu, rūpīgi noliktas un atstātas, gulēja dažnedažādas mantas: vecas skrituļslidas, raibos lakatos iesieti nieki, apnēsātas kurpes, ratu ritenis, bikšu, svārku un vecu cepuru kaudzes, austrumzemju kristāla zvārguļi, kas kādreiz maigi skanējuši vējā, sārtas ģerānijas skārda podos, bļodas ar vaska augļiem, konfederācijas laiku nauda papes kārbās, veļas vanniņas, mazgājamie dēļi, veļas auklas, ziepes, kāds bērnu trīsritenis, dārza dzirkles, rotaļu vilciens, ķipars kastītē, vitrāža no neģēru baptistu baznīcas, bremžu apmaļu komplekts, automobiļu riepu kameras, matrači, kušetes, šūpuļkrēsli, krēma kārbiņas, spoguļi. Nekas nebija pavirši nosviests, bet rūpīgi, ar sirsnību un apdomu nolikts gar putekļainā ceļa malām, it kā te garām ar visu savu iedzīvi būtu soļojuši veselas pilsētas iedzīvotāji, bet tad pēkšņi atskanējušas varenas taures skaņas, viņi salikuši savu mantību ceļmalas putekļos, bet paši uzlidojuši taisni zilajās debesīs.
— Sadedzināt nevarēja, — Tīss niknumā kliedza. — Neklausīja mani, kad teicu, lai svilina nost, vajadzēja viņiem to visu stiept līdzi un atstāt te uz ceļa, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz saviem krāmiem. Ko šie melnie gan iedomājas!
Jūdzi pēc jūdzes viņš dusmās dzina mašīnu no vienas ceļa malas uz otru, šķaidīdams, izsvaidīdams, sadragādams saiņus, rotas lietu kārbas, spoguļus, krēslus.
— Tā! Lai jūk šīs nolādētās panckas… un vēlreiz tā!
Priekšējā riepa žēlabaini nosvilpās. Mašīna sasviedās sāņus un ielidoja grāvī, Tīss ietriecās ar galvu stiklā.
— Nolādēts! — Notrausis putekļus, viņš izlīda no mašīnas, aiz niknuma gandrīz raudādams.
Tālumā aizstiepās klusais tukšais ceļš. — Nu mēs viņus vairs nepanāksim, noteikti nepanāksim. — Cik tālu vien skatiens sniedza, rēgojās rūpīgi nolikti saiņi, paunas, atkal saiņi, kas, siltā vēja glāstīti, stāvēja norieta saulē kā mazi, pamesti altāri.
Pēc stundas Tīss un vectēvs, tikko spēdami pavilkt kājas, atgriezās dzelzslietu tirgotavā. Vīri vēl sēdēja turpat, ausījās, vēroja debesis. Tīss bija tikko atlaidies krēslā un raisīja vaļā savas šaurās kurpes, kad kāds iesaucās:
— Skatieties!
— Liela vajadzība man skatīties, — Tīss norūca.
Pārējie tomēr skatījās. Un viņi redzēja, ka tālumā pret debesīm paceļas zeltainas spoles. Pamezdamas aiz sevis liesmainas strēles, tās izgaisa izplatījumā.
Kokvilnas laukos vējš laiski rotaļājās ar sniegbaltajiem pūku kamoliem. Turpat tālāk kā svītraini kaķi saulē gozējās cilvēku pirkstu neskarti arbūzi.
Vīri uz lieveņa no jauna apsēdās, skatījās cits citā, skatījās uz veikala plauktā rūpīgi sarindotajiem dzeltenajiem virves rituļiem, uz kārbām ar spožām patronām, ar dcīm pakavējās pie sudrabainajām pistolēm un garajiem, melnajiem šauteņu stobriem, kas rēgojās ēnainajā kaktā pie pašiem griestiem. Kāds sūkāja salmu. Cits kaut ko zīmēja putekļos.
Beidzot Semjuels Tīss uzvaroši pacēla gaisā savu kurpi, izkratīja to, paskatījās iekšā un sacīja:
— Bet vai jūs ievērojāt? Līdz pašam pēdējam brīdim viņš mani godāja par misteru!