— Nē, ser, man ne prātā nenāca, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs, bet tā nu ir iznācis. Ko lai dara,' ja esmu kaut ko iemācījies, mister Tīs?
— Vārdi tām jūsu raķetēm arī laikam ir?
Visu braucēju acis bija pievērstas viņu
vienīgajam pulkstenim uz mašīnas sadales dēļa.
— Jā, ser.
— Tādi kā «Elija» un «Uguns rati», «Lielais ritenis» un «Mazais ritenis», «Ticība», «Cerība» un «Žēlsirdība».
— Raķetēm ir nosaukumi, mister Tīs.
— «Dieva dēls» un «Svētais Gars», jā? Un viena droši vien ir nosaukta pirmās bap-j tistu baznīcas vārdā?
— Mums tagad jābrauc, mister Tīs.
Tīss smējās. — Vai kādu nesauc arī «Lido zemu» un «Košie uguns rati»?
Motors ierūcās. — Palieciet sveiki, mister, Tīs!
— Vai neesat aizmirsuši nosaukt kādu par «Grabošajiem kauliem»?
— Ardievu, mister!
— Un «Pāri Jordānai»? Ha, ha! Nu, skrien vien, plivinies vien pa gaisu savā raķetē, gan tā sašķīdīs gabalu gabalos, bet es jau raudāt neiešu.
Mašīna, saceldama putekļu mākoni, attālinājās. Zēns piecēlās kājās un, pielicis roku pie mutes, pēdējo reizi uzsauca misteram Tīšam:
— Mister Tīs, mister Tīs, ko jūs tagad da- risiet pa nakti? Ko jus iesāksiet naktīs, mister Tis?
Klusums. Mašīna pazuda tālumā. Nekas vairs nebija saskatāms.
— Ko viņš ar to gribēja teikt, velns parāvis? — prātoja Tīss. — Ko es iesākšu naktīs?
Viņš vēroja, kā pamazām nosēžas putekļi, un pēkšņi saprata.
Prātā nāca naktis, kad pie viņa mājas apstājās mašīnas: tajās sēž vīri ar augstu izslie- tiem ceļgaliem un vēl augstāk izslietiem šaujamajiem, viņu acis ļauni kvēlo, un izskatās tā, it kā zem vasaras nakts tumsā tītajiem kokiem kaklus staipītu vesels dzērvju pulks. Mašīna taurē, viņš ar ieroci rokā aizcērt aiz sevis durvis un klusiņām smejas, jo sirds satraukumā lēc kā puikam; tad mašīna aizdrāžas tumsā, uz grīdas guļ kaņepāju auklas ritulis, vīru kabatas ir uztūkušas — tās piebāztas ar patronu kārbām. Cik gan nav bijis tādu nakšu pa visiem šiem gadiem — gar ausīm svilpo vējš, sviezdams matu šķipsnas ļaunuma pilnajās acīs, tad atskan sajūsmas rēcieni, jo ir atrasts piemērots koks, un kāds jau rībina būdas durvis.
— Tad redz, kas šim smurgulim bijis prātā! — Tīss izlēca uz ceļa spožajā saulē. — Atpakaļ, izdzimums! Ko es iesākšot naktīs? Ak tu nolādētais …
Jautājums bija ķēris mērķi. Tīss jutās slims un it kā izsmelts. Jā. «Ko gan mēs darīsim naktīs? Tagad, kad viņi aizbraukuši.» Galvā bija tukšums, domas nedarbojās.
Viņš izrāva no kabatas pistoli un pārbaudīja, vai tā pielādēta.
— Ko tu gribi darīt, Sem? — kāds jautāja.
— Nošaut to smerdeli.
— Valdies nu, — sacīja vectēvs.
Bet Semjuels Tīss jau bija pazudis aiz veikala. Mirkli vēlāk viņš izbrauca uz ielas savu vaļējo mašīnu.
— Vai kāds brauks man līdzi?
— Var jau pavizināties, — vectēvs sacīja un piecēlās.
— Un vairāk neviens?
Vīri neatbildēja.
Vectēvs ierausās mašīnā un aizcirta durvis. Saceldami putekļu mākoni, viņi aizjoņoja. Mašīna traucās zem žilbinoši spožajām debesīm. Abi klusēja. Virs izžuvušajām pļavām virmoja karstais gaiss.
Krustceļos Tīss nobremzēja.
— Pa kuru ceļu viņi braukuši, vectēv?
Vecais vīrs piemiedza acis. — Rādās, ka
taisni uz priekšu.
Viņi devās tālāk. Motors vientuļi dūca zem koku lapotnēm. Ceļš bija tukšs, bet drīz vien viņi pamanīja kaut ko neparastu. Tīss nobremzēja un, dzeltenajām acīm niknumā zvērojot, izliecās ārā.
— Deviņi pērkoni, vai redzi, ko tie nolādētie izdarījuši?
— Ko tad? — jautāja vectēvs, arī paskatīdamies uz to pusi.
Gar kluso lauku ceļu, rūpīgi noliktas un atstātas, gulēja dažnedažādas mantas: vecas skrituļslidas, raibos lakatos iesieti nieki, apnēsātas kurpes, ratu ritenis, bikšu, svārku un vecu cepuru kaudzes, austrumzemju kristāla zvārguļi, kas kādreiz maigi skanējuši vējā, sārtas ģerānijas skārda podos, bļodas ar vaska augļiem, konfederācijas laiku nauda papes kārbās, veļas vanniņas, mazgājamie dēļi, veļas auklas, ziepes, kāds bērnu trīsritenis, dārza dzirkles, rotaļu vilciens, ķipars kastītē, vitrāža no neģēru baptistu baznīcas, bremžu apmaļu komplekts, automobiļu riepu kameras, matrači, kušetes, šūpuļkrēsli, krēma kārbiņas, spoguļi. Nekas nebija pavirši nosviests, bet rūpīgi, ar sirsnību un apdomu nolikts gar putekļainā ceļa malām, it kā te garām ar visu savu iedzīvi būtu soļojuši veselas pilsētas iedzīvotāji, bet tad pēkšņi atskanējušas varenas taures skaņas, viņi salikuši savu mantību ceļmalas putekļos, bet paši uzlidojuši taisni zilajās debesīs.
— Sadedzināt nevarēja, — Tīss niknumā kliedza. — Neklausīja mani, kad teicu, lai svilina nost, vajadzēja viņiem to visu stiept līdzi un atstāt te uz ceļa, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz saviem krāmiem. Ko šie melnie gan iedomājas!
Jūdzi pēc jūdzes viņš dusmās dzina mašīnu no vienas ceļa malas uz otru, šķaidīdams, izsvaidīdams, sadragādams saiņus, rotas lietu kārbas, spoguļus, krēslus.
— Tā! Lai jūk šīs nolādētās panckas… un vēlreiz tā!
Priekšējā riepa žēlabaini nosvilpās. Mašīna sasviedās sāņus un ielidoja grāvī, Tīss ietriecās ar galvu stiklā.
— Nolādēts! — Notrausis putekļus, viņš izlīda no mašīnas, aiz niknuma gandrīz raudādams.
Tālumā aizstiepās klusais tukšais ceļš. — Nu mēs viņus vairs nepanāksim, noteikti nepanāksim. — Cik tālu vien skatiens sniedza, rēgojās rūpīgi nolikti saiņi, paunas, atkal saiņi, kas, siltā vēja glāstīti, stāvēja norieta saulē kā mazi, pamesti altāri.
Pēc stundas Tīss un vectēvs, tikko spēdami pavilkt kājas, atgriezās dzelzslietu tirgotavā. Vīri vēl sēdēja turpat, ausījās, vēroja debesis. Tīss bija tikko atlaidies krēslā un raisīja vaļā savas šaurās kurpes, kad kāds iesaucās:
— Skatieties!
— Liela vajadzība man skatīties, — Tīss norūca.
Pārējie tomēr skatījās. Un viņi redzēja, ka tālumā pret debesīm paceļas zeltainas spoles. Pamezdamas aiz sevis liesmainas strēles, tās izgaisa izplatījumā.
Kokvilnas laukos vējš laiski rotaļājās ar sniegbaltajiem pūku kamoliem. Turpat tālāk kā svītraini kaķi saulē gozējās cilvēku pirkstu neskarti arbūzi.
Vīri uz lieveņa no jauna apsēdās, skatījās cits citā, skatījās uz veikala plauktā rūpīgi sarindotajiem dzeltenajiem virves rituļiem, uz kārbām ar spožām patronām, ar dcīm pakavējās pie sudrabainajām pistolēm un garajiem, melnajiem šauteņu stobriem, kas rēgojās ēnainajā kaktā pie pašiem griestiem. Kāds sūkāja salmu. Cits kaut ko zīmēja putekļos.
Beidzot Semjuels Tīss uzvaroši pacēla gaisā savu kurpi, izkratīja to, paskatījās iekšā un sacīja:
— Bet vai jūs ievērojāt? Līdz pašam pēdējam brīdim viņš mani godāja par misteru!
2004-2005.GADS
PĀRDĒVĒŠANA
Viņi apmetās teiksmainajās, zilajās zemēs un deva tām savus vārdus. Tur bija Hinkstona līcis un Lustiga iela, Bleķa upe un Driskola mežs, Perigrīna kalns un Vaildera pilsēta — visi nosaukti par godu cilvēkiem un tam, ko viņi paveikuši. Vieta, kur marsieši nogalinājuši pirmos zemiešus, bija nosaukta par Sarkano pilsētu, tā atgādinot izlietās asinis. Bet te, lūk, gājusi bojā Otrā ekspedīcija — par to liecina nosaukums «Otrais Mēģinājums». Ikvienā vietā, kur kosmonauti nosēzdamies bija izdedzinājuši zemi ar savām elles mašīnām, kā pelnu plēksnes pāri bija palikuši tikai vārdi, un, protams, tur netrūka arī Spendera kalna un Nataniela Jorka pilsētas . ..