Senie marsiešu nosaukumi saistījās ar ūdeni un gaisu, un kalniem. Vai arī ar kūstošo sniegu ūdeņiem, kuri tecēja uz dienvidiem un pildīja akmens kanālus, kas savukārt ieplūda izžuvušajās jūrās. Ar burvjiem, kuri te gulēja zemes klēpī, ar torņiem un obeliskiem. Bet tāpat kā veseri sadrupina marmoru, tā raķetes iznīcināja vecos vārdus,
sašķaidīja stabiņus ar vecajiem pilsētu nosaukumiem, bet uz to drupām uzstādīja lielus uzrakstus ar jaunajiem: AIRONTAUNA, STĪL- TAUNA, ALUMINIUMSITIJA, ILEKTRIKVI- LIDŽA, KORNTAUNA, GREINVILLA, DET- ROITA II un tamlīdzīgiem uz Zemes lietotiem tehniskiem un metālu apzīmējumiem.
Pēc tam kad pilsētas bija uzceltas un nokristītas, nāca kārta kapsētām: radās Zaļais pakalns, Sūnu ciems, Zābaku kalns, Pēdējā dusa; kapos tika guldīti pirmie aizgājēji…
Bet, kad viss bija sava vieta, ta sakot —• salikts pa plauktiņiem, kad visur karājās uzraksti un valdīja nevainojama kārtība, kad pilsētas bija labi iekārtotas un vientulība tikpat kā izskausta, tad no Zemes ieradās pārgudrie un izsmalcinātie. Viņi lidoja šurp, lai nosvinētu svētkus vai pavadītu atvaļinājumu, lai sapirktos suvenīrus, pafotografētu un iepazītos ar Marsa «atmosfēru», lai pētītu un ieviestu praksē savu socioloģiju; viņi ieradās ar savām nozīmītēm un zvaigznītēm, ar saviem likumiem un noteikumiem, līdzi paņemdami arī birokrātiju, kura līdzīgi nezālei bija pārņēmusi visu Zemi un nu sāka sakņoties arī uz Marsa. Viņi sāka plānot un iekārtot ne tikai bibliotēkas, bet arī ļaužu dzīves, sāka izrīkot un komandēt tos, kuri bija atbēguši uz Marsu, lai atbrīvotos no šīs izrīkošanas, pārvaldīšanas un komandēšanas.
Tāpēc nav jābrīnās, ja daži no tiem grieza pretī zobus …
2005. gada aprīlis
ASERS II
«Visu tumšo, drūmo rudens dienu, kad mākoņi it kā spiež cilvēku pie zemes un apkārt nedzird ne skaņas, es viens pats jāju pa neparasti tuksnešainu apvidu, līdz beidzot, krēslai biezējot, ieraudzīju savā priekšā skumjo Ašera māju …»
Misters Viljams Stendāls pārstāja citēt. Rau, kur uz neliela, melna pakalna jau stāvēja šī māja, kuras pamatakmenī rēgojās uzraksts «2005. Anno Domini».
— Māja nu ir gatava. Saņemiet atslēgu, mister Stendāl! — arhitekts Bigelovs sacīja.
Bija rāma rudens pēcpusdiena, un abi vīri brīdi stāvēja klusēdami. Viņiem pie kājām zālē, kas melnoja kā kraukļa mugura, čaukstēja rasējumi.
— Ašera māja, — misters Stendāls tīk- smīgi novilka. — Izplānota, uzcelta, nopirkta, samaksāta. Misters Po būtu sajūsmā par to.
Misters Bigelovs pašķielēja uz viņa pusi.
— Vai viss ir tā, kā jūs vēlējāties, ser?
— Jā.
— Vai krāsas ir pareizas? Vai tās ir pietiekami drūmas un baigas?
— Ārkārtīgi drūmas, ārkārtīgi baigas!
— Un mūri — nospiedoši?
— Neticami nospiedoši.
— Un diķis? Vai tas ir pietiekami melns un draudīgs?
— Melnāku un draudīgāku pat grūti iedomāties.
— Bet kā ar grīsli, — kā zināt, tas ir krāsots, — vai izskatās pienācīgi noplucis?
— Tiešām pretīgs!
Misters Bigelovs ieskatījās plānos. Citēdams atsevišķas vietas, viņš jautāja: — Vai, uzskatot šo ansambli, jums «iet šermuļi pār kauliem», vai «stingums pārņem sirdi un prātu»? Vai šī māja, dīķis un apkārtne «iedveš šausmas», mister Stendāl?
— Mister Bigelov, jums ir vareni padevies! Patiešām lieliski!
— Pateicos. Es taču strādāju, īsti neizprazdams, ko jūs no manis sagaidāt. Paldies dievam, jums bija pašam savas raķetes, citādi mums ne mūžam nebūtu atļāvuši vest šurp visu to, kas bija nepieciešams. Vai esat ievērojis, ka šeit vienmēr valda krēsla, ka šajā kailajā, neauglīgajā, nedzīvajā nostūrī ir mūžīgs oktobris? Tas prasīja ne mazumu pūļu. Mēs nogalinājām itin visu. Izlietojām desmit- tūkstoš tonnu DDT. Nu te nav vairs ne čūsku, ne varžu, ne Marsa mušu. Mūžīga krēsla, mister Stendāl, un es ar to lepojos.
Esam uzstādījuši īpašas mašīnas, kas aptumšo sauli. Te vienmēr būs «drūmi».
Stendāls baudīt baudīja šo drūmo noskaņu, nomāktību, smirdoņu, visu šo atmosfēru, kas bija tik meistarīgi iecerēta un atveidota. Un kur tad pati māja! Šī apdrupusī postaža un nešķīstais dīķis, un pelējums, un trūdu smaka visapkārt! Kas no tā visa bija īsts, kas no plastmasas veidots — ej nu sazini.
Viņš paskatījās rudenīgajās debesīs. Saule spīdēja kaut kur ļoti augstu un tālu. Citur uz Marsa bija aprīlis, zeltains mēnesis ar zilām debesīm. Citur nosēdās ugunīgas raķetes, lai nestu civilizāciju skaistai, mirušai planētai. Bet svelpoņa, ar kādu tās šķēla gaisu, noslāpa šajā skaņas necaurlaidīgajā dūmakā, šajā aizmirstajā rudens valstībā.
— Tagad, kad savu darbu esmu veicis, — misters Bigelovs apmulsis ierunājās, — uzdrošinos jautāt, ko jūs ar to visu iesāksiet.
— Ar Ašera māju? Vai tad jūs neno- jaušat?
— Nē.
— Vai Ašera vārds jums neko neizsaka?
— It neko.
— Bet varbūt šis vārds — Edgars Alans Po?
Misters Bigelovs papurināja galvu.
— Protams. — Stendāls atturīgi nosprauslājās, slēpdams nožēlu un nicinājumu. — Kā lai jūs pazītu dievišķo misteru Po! Viņš tik sen kamēr miris, jau pirms Linkolna. Visas viņa grāmatas tika iznīcinātas Lielajā Dedzināšanā pirms trīsdesmit gadiem, tas ir — tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.
— A-a, — misters Bigelovs viszinoši novilka. — Viens no tiem!
— Jā, viens no tiem, Bigelov. Toreiz sadedzināja visas viņa, arī Lavkrafta, Hotorna un Ambroza Bīrsa grāmatas, visu fantastiku un briesmu stāstus, un pat visu to, kur tēlota nākotne. Bez mazākās žēlastības. Aizliedza ar likumu. Tas viss sākās no tīrā nieka. No smilšu graudiņa vēl piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Vispirms kontrole pār karikatūrām, tad pār detektīvromāniem un, protams, filmām. Aizliedza gan šo, gan to, gan vienu virzienu, gan otru, visu noteica politiskās noslieces, reliģiskie aizspriedumi, kliķes un apvienības; vienmēr pastāvēja mazākums, kuru kaut kas nospieda, un vairākums, kuru māca bailes no neziņas, bailes no nākotnes, bailes no pagātnes un tagadnes, bailes pašiem no sevis un — savas ēnas.
— Saprotu.
— Bailes no vārda «politika», par kura lietošanu nereti vajadzēja samaksāt ar dzīvību, jo — kā dzirdēju — visreakcionārākajās aprindās tas bija kļuvis par sinonīmu vārdam «komunisms»! Un tā vienā vietā pagrieza skrūvi, citā aizšāva bultu, kaut kur piespieda, pievilka grožus un piežmiedza, līdz literatūra un māksla sāka līdzināties lielam mīklas struņķim, kuru varēja staipīt, siet mezglā vai pīt pīnē, mētāt uz priekšu un atpakaļ, bet kas agri vai vēlu kļūst pliekans un zaudē katru garšu. Pārstāja dūkt kinokameras, nodzisa gaisma teātros, un dažādo preses izdevumu Niagara pārvērtās par mazu, nekaitīgu «tīrā» materiāla tērcīti. Pat jēdziens «bēgšana no īstenības» tika uzskatīts par pārāk radikālu.