— Tiešām?
— Nudien! Vajagot skatīties acīs īstenībai, viņi teica. Dzīvot tagadnei! Viss pārējais esot lieks. Visi skaistie literārie meli un fantāzijas lidojumi esot iznīcināmi pašā saknē. Un tā kādu svētdienas rītu pirms trīsdesmit gadiem, tas ir, tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā gadā, visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti, — ak, kas tā bija par raudāšanu! — un nošāva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķēniņus, un visus tos, «kas dzīvo laimīgi vēl šo ballu dienu» (jo patiešām neviens vairs nedzīvo laimīgi šo baltu dienu), un teiciens «reiz senos vecos laikos» kļuva par «nekad vairs»! Un Apburtā rikšas pelnus sajauca ar Oza zemes gruvešiem, sacirta gabalos Labo Glindu un Ozmu, iebāza spektroskopā Daudzkrāsīti, bet Džeku Ķirbj galvu ar attiecīgām piedevām pasniedza uz galda biologu rautā. Garā pupa nonīka birokrātijas džungļos! Apburto princesi no miega uzmodināja zinātnieka skūpsts, bet viņa šļirces dūriens maksāja tai dzīvību. Alisei viņi lika dzert no kādas pudeles, un pēc tam viņa sarāvās tik maziņa, ka nevarēja pat vairs izsaukties: «Jo tālāk, jo dīvainākāk!», ar vienu vesera sitienu viņi satrieca druskās Burvju spoguli, līdz ar to tikdami vaļā arī no Sarkanā karaļa un Austeres!
Stendāls sažņaudza rokas dūrēs. Ak dievs, cik spilgti tas viss vēl bija atmiņā! Asinis saplūda sejā, un viņam trūka elpas.
Misteru Bigelovu šis izvirdums bija pavisam apmulsinājis. Viņš stāvēja, acis mirkšķinādams, un beigās teica: — Piedodiet, es nesaprotu, par ko jūs runājat. Man visi šie vārdi ir tikai tukša skaņa. Cik esmu dzirdējis, tad šī dedzināšana bijusi prāta darbs.
— Pazūdiet! — iebrēcās Stendāls. — Savu darbu esat padarījis un tagad — vācieties, idiots tāds!
Misters Bigelovs sapulcināja savus amatniekus un devās prom.
Misters Stendāls palika viens pats mājas priekšā.
— Klausieties, jūs, — viņš uzrunāja neredzamo raķešu pasažierus. — Es atlidoju uz Marsu, lai tiktu vaļā no jums, pašapmierinātie muļķi, bet ar katru dienu jūsu te sarodas arvien vairāk, tikpat kā mušu ap maitu. Bet nu es jums parādīšu. Es jums atriebšos par to, ko jūs uz Zemes nodarījāt misteram Po. Sākot ar šo dienu, uzmanieties! Ašera māja jūs gaida. ,
Viņš pakratīja dūri pret debesīm.
Raķete nosēdās. No tās cienīgi izkāpa kāds cilvēks. Viņš paskatījās uz māju, un viņa pelēkajās acīs pavīdēja neapmierinātība un īgnums. Tad, pārgājis pāri grāvim, viņš tuvojās nelielam cilvēkam, kas viņu gaidīja.
— Jūs esat Stendāls?
— Jā.
— Garets, Morāles klimata pārvaldes inspektors.
— Ak tad Morāles klimata ļaudis beidzot ieradušies uz Marsa. Es jau gudroju, nez, kad jūs parādīsieties.
— Mēs atlidojām pagājušajā nedēļā. Un drīz te valdīs tāda pati kārtība kā uz Zemes. — Viņš nikni pavicināja savu apliecību uz mājas pusi. — Tagad pastāstiet man, Stendāl, kas jums tur ir.
— Pils, kurā spokojas, ja jums labpatīk dzirdēt.
— Nemaz nepatīk, Stendāl, itin nemaz, īpaši vārds «spokojas».
— Tur nav nekā briesmīga. Šajā, tā kunga 2005. gadā, esmu uzcēlis šeit mehānisku svētnīcu. Vara sikspārņi tur pārvietojas pa elektronu stariem, misiņa žurkas skraida plastmasas pagrabos, dejo automātiskie skeleti; tur mīt ķīmijas un asprātības radīti mākslīgi vampīri, arlekīni, vilki un spoki.
— Tieši to es paredzēju, — Garets, mīlīgi smaidīdams, sacīja. — Baidos, ka vajadzēs to visu nojaukt.
— Es jau zināju, ka būsiet klāt, tiklīdz padzirdēsiet, kas te notiek.
— Būtu ieradies jau ātrāk, bet mēs Morāles klimata pārvaldē gribējām tikt skaidrībā par jūsu nodomiem un tikai tad iejaukties. Demontētāju un dedzinātāju brigāde varētu būt šeit ap vakariņu laiku. Līdz pusnaktij jūsu māja būs nolīdzināta ar zemi. Man liekas, mister Stendāl, jūs neesat visai gudrs. Izsviest grūti pelnītu naudu par tādām muļķībām! Tas droši vien maksājis jums savus trīs miljonus dolāru …
— Četrus miljonus. Bet es jaunībā, mister Garet, mantoju divdesmit piecus miljonus. Varu atļauties sev to prieku un būt izšķērdīgs. Bet žēl, protams, ir — māja tikko pabeigta, bet jūs jau drāžaties šurp ar saviem demontētājiem. Vai jūs neatļautu man papriecāties par savu spēlīti, — nu, vismaz kādas divdesmit četras stundas?
— Tas ir pret likumu. Nekādas atlaides. Jāiznīcina katra grāmata, katra māja, itin viss, kam ir kāds sakars ar spokiem, vampīriem, fejām vai citiem fantāzijas radītiem tēliem.
— Drīz jūs sāksiet dedzināt arī Babitus.
— Jūs esat sagādājis mums daudz rūpju, mister Stendāl. Pirms divdesmit gadiem. Uz Zemes. Jūs ar savu bibliotēku. Mums ir saglabājušies dokumenti.
— Es ar savu bibliotēku. Jā. Un vēl nedaudz tādu pašu kā es. Po nu jau gadiem ilgi ir aizmirsts, līdz ar Ozu un visiem pārējiem. Bet es ierīkoju nelielu slēptuvi. Man un vēl dažiem citiem bija privātas bibliotēkas, līdz jūs atsūtījāt savus vīrus ar lāpām un dedzināšanas ierīcēm, saplosījāt un pārvērtāt pelnos manas piecdesmit tūkstoš grāmatas. Jūs iznīcinājāt visu teiksmaino un brīnumaino un pavēlējāt filmu režisoriem, kuri vēl nebija atteikušies no cerības kaut ko radīt, gremot un atgremot Ernestu Hemingveju. Mans dievs,; cik reižu gan es neesmu redzējis uz ekrāna «Kam stunda sit»! Trīsdesmit dažādu variantu. Un visi reālistiski. Ak, šis reālisms! Šis … Kaut viņu …
— Es jums ieteiktu iztikt bez sarkasma.
— Mister Garet, jums taču jāiesniedz sīks ziņojums, vai ne?
— Jā.
— Tad kaut vai aiz ziņkāres jums derētu ienākt iekšā un drusku paskatīties. Kaut vai uz minūti.
— Labi. Rādiet ceļu. Un bez kādiem jokiem. Man līdzi ir ierocis.
Ašera mājas durvis čīkstēdamas atvērās. Pretim dvašoja miklums. Atskanēja dobji vaidi un nopūtas, it kā kaut kur pazemē, pamestās katakombās elsotu milzu plēšas.
Pār akmens grīdu dižodamās pārskrēja žurka. Garets iebļāvās un spēra tai ar kāju. Žurka apvēlās, jā, jā, patiešām apvēlās, un no tās neilona kažoka izlēca neticami daudz metāla blusu.
— Apbrīnojami, — Garets noliecās, lai to apskatītu.
Kādā nišā sēdēja veca ragana un tirināja savus vaska pirkstus pār zilām un oranžkrā- sas kārtīm. Tā pacirta galvu uz Gareta pusi un caur savu bezzobaino muti nošņācās, ar pirkstiem bungodama pa notaukotajām kārtīm.
— Nāve! — viņa sauca.
— Nu, lūk, kaut ko tādu es jau sagaidīju, — sacīja Garets. — Nožēlojami!
— Es atļaušu jums personīgi viņu sadedzināt.
— Tiešām? — Garets bija apmierināts. Taču tūlīt saviebās. — Bet nevar teikt, ka jūs būtu sevišķi sagrauzts.
— Man pietiek ar to, ka varēju radīt šo māju. Un varēšu teikt, ka esmu panācis savu. Radījis viduslaiku atmosfēru modernā, neticības pilnā pasaulē.
— Gribot negribot man jāapbrīno jūsu ģēnijs, ser. — Garets vēroja, kā žūžodams garām veļas miglas vāls, iegūdams skaistas, ēteriskas sievietes apveidu. Kaut kur drēgna koridora otrā galā dūca kāda mašīna. Un kā balta masa no pastilu centrifūgas no turienes sanēdami vēlās miglas mākuļi un aizplūda klusajās zālēs.
Nezin no kurienes uzradās pērtiķis.
— Prom! — iebrēcās Garets.
— Nebaidieties, — Stendāls paplikšķināja pa dzīvnieka melnajām krūtīm. — Tas ir robots. Ar vara skeletu un visu pārējo, tāpat kā ragana. Skatieties! — Viņš pabraucīja pērtiķa spalvu, un zem tās pavīdēja metāla caurulītes.