— Redzu, — Garets bailīgi pastiepa roku, lai to paglāstītu. — Bet kādēļ, mister Stendāl, kādēļ jums tas viss vajadzīgs? Kas jūs mudināja celt šo māju?
— Birokrātija, mister Garet. Bet man nav laika skaidrot. Varas orgāni jau tāpat drīz visu uzzinās. — Viņš pamāja ar galvu pēr- tiķim. — Nu labi. Lai iet!
Pērtiķis nogalināja misteru Garetu.
— Drīz viss būs kārtībā, vai ne, Paiks? Paikss pacēla skatienu no galda. — Jā, ser.
— Tas jums ir lieliski izdevies.
— Cenšos attaisnot jūsu cerības, mister Stendāl, — Paikss klusi atteica, paceldams robota plastmasas plakstiņu, ievietodams dobumā no stikla izgatavotu acsābolu un veikli piestiprinādams to ar gumijas muskuļiem.
— Kārtībā.
— Izspļauts misters Garets.
— Un ko darīsim ar to, ser? — Paikss pameta ar galvu uz akmens plāksnes pusi, kur gulēja īstā mistera Gareta līķis.
— Labāk sadedziniet, Paiks. Divi misteri Gareti mums nav vajadzīgi, vai ne?
Paikss aizvilka misteru Garetu uz īpaši iekārtotu ķieģeļu krāsni.
— Paliec sveiks!
Iegrūdis līķi iekšā, viņš aizcirta durvis. Stendāls uzrunāja Gareta dubultnieku.
— Vai uzdevums skaidrs, Garet?
— Jā, ser. — Robots piecēlās sēdus. — Man jāatgriežas Morāles klimata pārvaldē. Tur es iesniegšu papildu ziņojumu. Aizkavēšu viņus vismaz par četrdesmit astoņām stundām. Teikšu, ka man vēlreiz ar visu jāiepazīstas.
— Pareizi, Garet. Sveiks!
Robots aizsteidzās uz Gareta raķeti, iekāpa tajā un aizlidoja.
Stendāls pagriezās. — Un nu, Paiks, mums jāizsūta pēdējie ielūgumi šim vakaram. Man šķiet, ka būs ļoti jautri. Kā jūs domājat?
— Ņemot vērā, ka esam gaidījuši divdesmit gadus — ļoti jautri!
Viņi pamirkšķināja viens otram.
Septiņi. Stendāls paraudzījās savā pulkstenī. Nu jau drīz. Viņš grozīja rokās heresa glāzi. Un brīdi palika nekustīgi sēžam. Viņam virs galvas starp ozola sijām, acis mirkšķinādami, spiedza sikspārņi, kuru trauslos vara skeletus sedza gumijas miesa. Viņš pacēla pret tiem savu glāzi. — Uz mūsu panākumiem! — Tad atlaidās krēslā, aizvēra acis un domās vēlreiz visu apsvēra. Ar kādu baudu viņš to atcerēsies vecumdienās. Šo atmaksu antiseptiskajai valdībai par noziegumiem pret literatūru, par dedzināšanu. Gadiem ilgi viņā bija krājies niknums un naids. Un pamazām truluma nomāktajā prātā sāka veidoties plāns, līdz kādu dienu pirms trim gadiem viņš satika Paiksu.
Ak jā, Paikss . .. Paikss, kura dvēseli rūgtums bija pārvērties par melnu pārogļojušos aku, kas pilna ar kodīgu skābi. Kas tad bija Paikss? Tikai ievērojamākais no viņiem visiem. Cilvēks ar tūkstošiem seju, dabas stihija, dūmi, zilgana migla, balta lietus gāze, sikspārnis, hidra, nezvērs — lūk, kas bija Paikss. «Vai labāks par Lonu Čaneju?» Stendāls prātoja. Neskaitāmas reizes viņš bija skatījies vecu vecās Čaneja filmas. Jā, tomēr labāks. Bet vai labāks arī par to otro slaveno mīmiķi? Kā viņu sauca? Karlovs? Daudz labāk! Un par Lugozi? Tur pat nebija ko salīdzināt. Nē, Paikss bija vienreizējs un neatkārtojams, bet viņš bija aplaupīts, viņa fantāzijai bija nocirsti spārni, nebija uz Zemes vietas, kur viņš varētu demonstrēt savu mākslu. Viņam noliedza tēlot pat sev pašam spoguļa priekšā!
Nabaga lieliskais, sakautais Paiks! Kā gan tu juties tajā naktī, kad viņi sagrāba tavas filmas, izrāva tās no kinokameras, it kā izgāzdami tev iekšas, piekrāva klēpjus ar filmu rituļiem un stiepa tos uz krāsni dedzināt? Vai tas bija tikpat briesmīgi kā zaudēt piecdesmit tūkstošus grāmatu, neko nesaņemot pretī? Jā. Jā. Stendāls juta, ka aiz neprātīgām dusmām viņam sāk stingt rokas. Un vai gan varēja būt kaut kas dabīgāks par to, ka sastapušies viņi pavadīja neskaitāmas naktis sarunās, iztukšoja neskaitāmas kafijas kannas un no šīm sarunām un rūgtās dziras dzima — Ašera māja?
Iezvanījās liels baznīcas zvans. Sāka ierasties viesi.
Smaidīdams viņš devās tos sagaidīt.
Pieauguši, taču nezinādami, kas ir bērnība, roboti gaidīja. Tērpti zīdā — gan zaļā kā mežezers, gan paparžu krāsas, gan zaļgan- pelēkā kā vardes mugura — roboti gaidīja. Ar saules un smilšu dzelteniem matiem — roboti gaidīja. Ieeļļoti, ar želatīnā mērcētiem bronzas cauruļu kauliem tie nekustīgi gulēja. Zārkos, kas nebija domāti ne mirušiem, ne arī dzīviem, smagos šķirstos šie mehānismi gaidīja, kad tiem pavēlēs darboties. Smaržoja pēc smēreļļas un virpota metāla. Valdīja kapa klusums. Roboti bija abu dzimumu un tomēr — bezdzimuma. Ar vārdiem un tomēr bezvārži. No cilvēkiem tie bija patapinājuši visu, izņemot cilvēcību, un tagad gulēja it kā nāves stinguma skarti, pievērsuši sejas naglu izraibinātajiem kastu vākiem ar uzrakstu «Piegāde samaksāta», taču arī par nāvi to nevarēja saukt, jo viņi nekad nebija pazi.- nuši dzīvību. Bet tad iečīkstējās naglas. Pacēlās vāki. Pār kastēm pārslīdēja ēna, un kāda roka spaidīja eļļas kanniņu. Klusiņām tikšķēdams, sāka darboties viens mehānisms, pēc tam otrs un trešais, līdz visa telpa pulsēja kā milzīgs pulksteņu veikals. Pavērās gumijas plakstiņi, atsegdami porcelāna acis. Notrīsēja nāsis. Cēlās augšā gan mērkaķa ādās, gan baltos trušu kažokos tērpti roboti: tur bija gan dvīņi Tvīdldams un Tvīdldijs, gan viltus Bruņurupucis un Susuris, slīkoņi no jūras dibena, kam miesas vietā bija sāls un jūras zāles, nozilējuši pakārtie ar izvalbītām gliemežu krāsas acīm, no ledus un liesmojošiem vizuļiem veidotas būtnes, māla punduri, piparu laumas, Tik-tak, Skrandainis, Ziemassvētku vecītis, kas pats ap sevi radīja mazu sniega vētru, Zilbārdis ar vaigu bārdu acetilēna liesmas krāsā, sēra mākoņi, no kuriem pa brīžam izšāvās zaļas liesmu mēles; pa durvīm izvēlās zvīņains spirālveida pūķis ar krāsns muti vēdera vietā; tas iekaucās, ietikšķējās, iebaurojās, aprima, nošņācās, nopūtās. Desmit tūkstoši vāku atkrita savās vietās. Pulksteņu veikala iemītnieki izklīda pa Ašera māju. Bija sākusies burvestību nakts.
Zemei uzpūta silta elpa. Ieradās viesu raķetes; tās lika debesīm liesmot un rudeni pārvērta pavasarī.
No raķetēm izkāpa vakara uzvalkos tērpti vīrieši, viņiem sekoja dāmas ar ļoti sarežģītiem matu sasukājumiem.
— Tad tāda ir tā Ašera māja!
— Bet kur ir durvis?
Šajā brīdī parādījās Stendāls. Sievietes smējās un čaloja. Misters Stendāls pacēla roku, lūgdams apklust. Tad pagriezās, pievērsa skatienu kādam logam augstu pils sienā un sauca:
— Rapuncel, Rapuncel, nolaid savus matus!
Pa logu izliecās daiļa meitene un, vakara vēsmas glāstīta, nolaida lejup savus zeltītos matus. Tie plīvoja un vijās, līdz izveidoja kāpnes, pa kurām jautrie viesi varēja iekļūt mājā.
Kādi ļaudis tik tur nebija! Ievērojami sociologi, viszinoši psihologi, izcilākie politiķi, bakteriologi, neirologi. Un viņi visi nu bija te, šajās drēgnajās sienās.
— Esiet sveicināti!
Misters Traions, misters Ouens, misters Dans, misters Langs, misters Stefenss, misters Flečers un daži duči citu.
— Lūdzu, nāciet tik iekšā!
Mis Gibsa, mis Poupa, mis Čerčila, mis Blanta, mis Dramonda un pārdesmit citu vizuļojošu dāmu.
Ievērojami ļaudis — visi līdz pēdējam, Fantāzijas apkarošanas biedrības biedri, cīnītāji par Visu svēto dienas un Gaja Fooksa svētku aizliegšanu, sikspārņu sitēji, grāmatu dedzinātāji, lāpu gājienu organizētāji — visi bez izņēmuma krietni, nevainojami pilsoņi, kuri bija visžēlīgi atļāvuši vienkāršajiem ļautiņiem pirmajiem lidot uz Marsu, aprakt marsiešus, iztīrīt vecās pilsētas un uzcelt jaunas, salabot ceļus un novērst visas nekārtības. Un tad, kad viss bija ievirzīts pareizās sliedēs, ieradās šie Prieka Maitātāji, kam asiņu vietā bija formalīns, bet acis dzēlīgas kā joda tinktūra, lai nodibinātu Morāles klimata pārvaldi un visus bez maksas apveltītu ar savu .labdarību. Un tie esot viņa draugi! Jā gan, jo pēdējā gadā uz Zemes viņš bija ne mazumu nopūlējies, lai ar katru no tiem iepazītos un iedraudzētos.