Выбрать главу

—     Esiet sveicināti Nāves valstības plašu­mos! — viņš uzsauca.

—    Hei, Stendāl, kas tev te īsti ir?

—     Gan jau redzēsiet. Bet vispirms jāpār­ģērbjas. Tur tālāk ir kabīnes. Uzvelciet kos­tīmus, kurus tur atradīsiet. Vīrieši pa labi, sievietes pa kreisi.

Viesi izskatījās apjukuši.

—    Nezin, vai mums labāk nevajadzētu iet projām, — mis Poupa sacīja. — Man te nepa­tīk. Tas jau izskatās pēc… pēc zaimošanas.

—    Nieki! Masku balle!

—    Vai tikai tas nav pretlikumīgi? — mis­ters Stefenss rauca degunu.

—    Ko jūs! — Stendāls smējās. — Priecā­jieties, kamēr vēl laiks. Rīt te būs tikai drupu kaudze. Nu, uz kabīnēm!

Māja bija dzīvības un krāsu pārpilna, skraidīja āksti, skandinādami savu cepuru zvaniņus, baltās pelītes dancoja miniatūru kadriļu, bet punduri uz mazām vijolēm ar tikpat maziem lociņiem spēlēja pavadījumu, pie nomelnējušām sijām plandījās mazi ka­rodziņi, ap hidru atplestajām mutēm, no ku­rām plūda vēsa, putojoša vīna strūklas, lidi­nājās sikspārņu bari. Cauri visām septiņām masku balles zālēm tecēja strautiņš. Viesi no­dzērās un konstatēja, ka tas ir heress. Viesi,

kas plūda āra no kabīnēm, piederēja citani laikmetam, viņu sejas sedza maskas, un tas, ka viņi tās uzlikuši, laupīja viņiem katras tiesības nosodīt fantāziju un šausmas. Smie­damās pastaigājās sievietes sarkanos tērpos. Vīrieši tās aplidoja. Uz sienām pazibēja ēnas, lai gan tuvumā nebija neviena cilvēka, šur tur karājās spoguļi, kuros nevarēja saskatīt atspulgu.

—    Nu mēs visi esam vampīri, — smējās misters Flečers. — Miroņi.

Pavisam tur bija septiņas zāles un katra savādākā krāsā: viena zila, otra sārta, trešā zaļa, ceturtā oranža, piektā balta, sestā vio­leta un septītā dekorēta ar melnu samtu. Melnajā istabā atradās melnkoka pulkstenis, kas skaļi sita stundas. Viesi, nu jau krietni iereibuši, steidza no vienas istabas otrā, klīda starp fantastiskiem robotiem, starp Susuriem un Ārprātīgiem Cepurniekiem, Troļļiem un Milžiem, Melniem Kaķiem un Baltām Karalienēm, un zem dejotāju kājām nodevīgi pukstēja grīda, it kā zem tās būtu paslēpta kāda liela sirds.

—    Mister Stendāl!

Tad čukstus …

—    Mister Stendāl!

Viņam blakus stāvēja briesmonis Nāves maskā. Tas bija Paikss.

—    Man jārunā ar jums zem četrām acīm.

—    Kas noticis?

—    Skatieties! — Paikss pastiepa kaulainu roku. Tajā bija daži sakusuši, pārogļojušies ritentiņi, lodītes, zobrati un uzgriežņi.

Stendāls ilgi skatījās uz tiem. Tad izgāja ar Paiksu koridorā.

—    Garets? — viņš čukstus jautāja.

Paikss pamāja. — Viņš savā vietā atsūtījis

robotu. Nupat, tīrīdams krāsni, es tos atradu.

Abi noskatījās uz liktenīgajiem ritenti­ņiem.

—           Tas nozīmē, ka kuru katru brīdi ieradī­sies policija, — Paikss sacīja. — Mūsu plāns izjuks.

—           Nevar zināt. — Stendāls paskatījās uz dzeltenajiem, zilajiem un oranžajiem ļaudīm, kas virpuļoja dejā. Pa vieglā dūmakā tītajām zālēm viļņiem plūda mūzikas skaņas.

—          Man vajadzēja iedomāties, ka Garets nebūs tāds muļķis un nebrauks šurp pats. Bet pagaidiet!

—    Kas noticis?

—           Nekas. Nekas nav noticis. Garets atsū­tīja pie mums robotu. Mēs aizsūtījām robotu atpakaļ. Nepārbaudījis sīkāk, viņš nepama­nīs, ka tas ir cits.

—    Protams.

—           Un tagad viņš ieradīsies pats. Nu viņš ir drošs, ka briesmas nedraud. Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, pats personīgi. Atne­siet vēl vīnu, Paiks!

Iezvanījās lielais zvans.

—           Varu derēt, ka tas ir viņš. Ejiet, ielai­diet misteru Garetu.

Rapuncele nolaida savus zelta matus.

—    Misters Stendāls?

—    Misters Garets, īstais misters Garets?

—           Tas pats. — Garets nopētīja miklās sie­nas un virpuļojošos ļaudis. — Es nolēmu ie­pazīties ar visu pats. Uz robotiem nevar pa­ļauties. It īpaši uz citu cilvēku robotiem. Bez tam, būdams tālredzīgs, es izsaucu arī de- montētāju brigādi. Pēc stundas viņi būs šeit un nolīdzinās ar zemi šo briesmīgo vietu.

Stendāls palocījās. — Paldies par informā­ciju. — Viņš pamāja ar roku. — Bet līdz tam jūs varētu palīksmoties. Varbūt dzersiet vīnu?

—           Nē, pateicos. Kas tur notiek? Cik zemu gan cilvēks var grimt?

—    Pārliecinieties pats, mister Garet!

—    Slepkavība, — sacīja Garets.

—    Viszemiskākā, — piekrita Stendāls.

Kaut kur iespiedzās sieviete. Ieskrēja mis

Poupa ar bālu, siera krāsas seju.

—           Kādas šausmas! Man acu priekšā pēr­tiķis nožņaudza mis Blantu un iebāza viņu skurstenī.

Viņi ielūkojās dūmvadā un redzēja, ka no turienes karājas ārā gari, dzelteni mati. Ga­rets iekliedzās.

—           Briesmīgi! — šņukstēja mis Poupa, bet tad pēkšņi apklusa, samirkšķināja acis un pagriezās. — Mis Blanta!

—           Jā, — mis Blanta turpat blakus atsau­cās.

—           Bet es tikko redzēju, ka jūs iebāza skurstenī.

—           Nē, — mis Blanta smējās. — Tas bija robots, kas izskatās pēc manis. Veikla ko­pija.

—    Bet, bet…

—           Neraudiet, dārgā! Esmu dzīva un ve­sela. Ļaujiet man arī pašai uz sevi paskatī­ties. Tad redz, kur mani iebāzuši. Skurstenī. Gluži, kā jūs teicāt. Vai nav jocīgi.

Mis Blanta smiedamās devās projām.

—    Varbūt iedzersiet, Garet?

—           Lai iet. Tas mani pagalam nobiedēja. Ak dievs, kas par vietu! Tā tiešām pelnījusi, ka to noplēš. Vienu brīdi man jau …

Garets dzēra.

Atkal kliedziens. Pa kāpnēm, kas brīnu­mainā kārtā atvērās grīdā, četri balti truši aiznesa misteru Stefensu. Tie iemeta viņu bedrē, kur viņš palika guļam ar sasietām ro­kām un kājām un bezspēcīgi noskatījās, kā, nākdams arvien tuvāk un tuvāk, pār viņu šūpojas liels tērauda svārsts bārdas naža asumā.

—           Vai tas tur lejā esmu es? — jautāja misters Stefenss, nostādamies blakus Gare- tam. Viņš pārliecās pār bedres malu.

—           Cik savādi, cik dīvaini gan ir noskatī­ties pašam savā nāvē.

Svārsts nošūpojās pēdējo reizi.

—           Cik reālistiski, — misters Stefenss teica un novērsās.

—    Vēl vienu glāzi, mister Garet?

—    Jā, lūdzu.

—           Nu jau daudz laika vairs nav atlicis. Demontētāji drīz būs klāt.

—    Paldies dievam.