— Esiet sveicināti Nāves valstības plašumos! — viņš uzsauca.
— Hei, Stendāl, kas tev te īsti ir?
— Gan jau redzēsiet. Bet vispirms jāpārģērbjas. Tur tālāk ir kabīnes. Uzvelciet kostīmus, kurus tur atradīsiet. Vīrieši pa labi, sievietes pa kreisi.
Viesi izskatījās apjukuši.
— Nezin, vai mums labāk nevajadzētu iet projām, — mis Poupa sacīja. — Man te nepatīk. Tas jau izskatās pēc… pēc zaimošanas.
— Nieki! Masku balle!
— Vai tikai tas nav pretlikumīgi? — misters Stefenss rauca degunu.
— Ko jūs! — Stendāls smējās. — Priecājieties, kamēr vēl laiks. Rīt te būs tikai drupu kaudze. Nu, uz kabīnēm!
Māja bija dzīvības un krāsu pārpilna, skraidīja āksti, skandinādami savu cepuru zvaniņus, baltās pelītes dancoja miniatūru kadriļu, bet punduri uz mazām vijolēm ar tikpat maziem lociņiem spēlēja pavadījumu, pie nomelnējušām sijām plandījās mazi karodziņi, ap hidru atplestajām mutēm, no kurām plūda vēsa, putojoša vīna strūklas, lidinājās sikspārņu bari. Cauri visām septiņām masku balles zālēm tecēja strautiņš. Viesi nodzērās un konstatēja, ka tas ir heress. Viesi,
kas plūda āra no kabīnēm, piederēja citani laikmetam, viņu sejas sedza maskas, un tas, ka viņi tās uzlikuši, laupīja viņiem katras tiesības nosodīt fantāziju un šausmas. Smiedamās pastaigājās sievietes sarkanos tērpos. Vīrieši tās aplidoja. Uz sienām pazibēja ēnas, lai gan tuvumā nebija neviena cilvēka, šur tur karājās spoguļi, kuros nevarēja saskatīt atspulgu.
— Nu mēs visi esam vampīri, — smējās misters Flečers. — Miroņi.
Pavisam tur bija septiņas zāles un katra savādākā krāsā: viena zila, otra sārta, trešā zaļa, ceturtā oranža, piektā balta, sestā violeta un septītā dekorēta ar melnu samtu. Melnajā istabā atradās melnkoka pulkstenis, kas skaļi sita stundas. Viesi, nu jau krietni iereibuši, steidza no vienas istabas otrā, klīda starp fantastiskiem robotiem, starp Susuriem un Ārprātīgiem Cepurniekiem, Troļļiem un Milžiem, Melniem Kaķiem un Baltām Karalienēm, un zem dejotāju kājām nodevīgi pukstēja grīda, it kā zem tās būtu paslēpta kāda liela sirds.
— Mister Stendāl!
Tad čukstus …
— Mister Stendāl!
Viņam blakus stāvēja briesmonis Nāves maskā. Tas bija Paikss.
— Man jārunā ar jums zem četrām acīm.
— Kas noticis?
— Skatieties! — Paikss pastiepa kaulainu roku. Tajā bija daži sakusuši, pārogļojušies ritentiņi, lodītes, zobrati un uzgriežņi.
Stendāls ilgi skatījās uz tiem. Tad izgāja ar Paiksu koridorā.
— Garets? — viņš čukstus jautāja.
Paikss pamāja. — Viņš savā vietā atsūtījis
robotu. Nupat, tīrīdams krāsni, es tos atradu.
Abi noskatījās uz liktenīgajiem ritentiņiem.
— Tas nozīmē, ka kuru katru brīdi ieradīsies policija, — Paikss sacīja. — Mūsu plāns izjuks.
— Nevar zināt. — Stendāls paskatījās uz dzeltenajiem, zilajiem un oranžajiem ļaudīm, kas virpuļoja dejā. Pa vieglā dūmakā tītajām zālēm viļņiem plūda mūzikas skaņas.
— Man vajadzēja iedomāties, ka Garets nebūs tāds muļķis un nebrauks šurp pats. Bet pagaidiet!
— Kas noticis?
— Nekas. Nekas nav noticis. Garets atsūtīja pie mums robotu. Mēs aizsūtījām robotu atpakaļ. Nepārbaudījis sīkāk, viņš nepamanīs, ka tas ir cits.
— Protams.
— Un tagad viņš ieradīsies pats. Nu viņš ir drošs, ka briesmas nedraud. Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, pats personīgi. Atnesiet vēl vīnu, Paiks!
Iezvanījās lielais zvans.
— Varu derēt, ka tas ir viņš. Ejiet, ielaidiet misteru Garetu.
Rapuncele nolaida savus zelta matus.
— Misters Stendāls?
— Misters Garets, īstais misters Garets?
— Tas pats. — Garets nopētīja miklās sienas un virpuļojošos ļaudis. — Es nolēmu iepazīties ar visu pats. Uz robotiem nevar paļauties. It īpaši uz citu cilvēku robotiem. Bez tam, būdams tālredzīgs, es izsaucu arī de- montētāju brigādi. Pēc stundas viņi būs šeit un nolīdzinās ar zemi šo briesmīgo vietu.
Stendāls palocījās. — Paldies par informāciju. — Viņš pamāja ar roku. — Bet līdz tam jūs varētu palīksmoties. Varbūt dzersiet vīnu?
— Nē, pateicos. Kas tur notiek? Cik zemu gan cilvēks var grimt?
— Pārliecinieties pats, mister Garet!
— Slepkavība, — sacīja Garets.
— Viszemiskākā, — piekrita Stendāls.
Kaut kur iespiedzās sieviete. Ieskrēja mis
Poupa ar bālu, siera krāsas seju.
— Kādas šausmas! Man acu priekšā pērtiķis nožņaudza mis Blantu un iebāza viņu skurstenī.
Viņi ielūkojās dūmvadā un redzēja, ka no turienes karājas ārā gari, dzelteni mati. Garets iekliedzās.
— Briesmīgi! — šņukstēja mis Poupa, bet tad pēkšņi apklusa, samirkšķināja acis un pagriezās. — Mis Blanta!
— Jā, — mis Blanta turpat blakus atsaucās.
— Bet es tikko redzēju, ka jūs iebāza skurstenī.
— Nē, — mis Blanta smējās. — Tas bija robots, kas izskatās pēc manis. Veikla kopija.
— Bet, bet…
— Neraudiet, dārgā! Esmu dzīva un vesela. Ļaujiet man arī pašai uz sevi paskatīties. Tad redz, kur mani iebāzuši. Skurstenī. Gluži, kā jūs teicāt. Vai nav jocīgi.
Mis Blanta smiedamās devās projām.
— Varbūt iedzersiet, Garet?
— Lai iet. Tas mani pagalam nobiedēja. Ak dievs, kas par vietu! Tā tiešām pelnījusi, ka to noplēš. Vienu brīdi man jau …
Garets dzēra.
Atkal kliedziens. Pa kāpnēm, kas brīnumainā kārtā atvērās grīdā, četri balti truši aiznesa misteru Stefensu. Tie iemeta viņu bedrē, kur viņš palika guļam ar sasietām rokām un kājām un bezspēcīgi noskatījās, kā, nākdams arvien tuvāk un tuvāk, pār viņu šūpojas liels tērauda svārsts bārdas naža asumā.
— Vai tas tur lejā esmu es? — jautāja misters Stefenss, nostādamies blakus Gare- tam. Viņš pārliecās pār bedres malu.
— Cik savādi, cik dīvaini gan ir noskatīties pašam savā nāvē.
Svārsts nošūpojās pēdējo reizi.
— Cik reālistiski, — misters Stefenss teica un novērsās.
— Vēl vienu glāzi, mister Garet?
— Jā, lūdzu.
— Nu jau daudz laika vairs nav atlicis. Demontētāji drīz būs klāt.
— Paldies dievam.