Un atkal — jau trešo reizi — atskanēja kliedziens.
— Kas tad vēl? — Garets bažīgi jautāja.
— Tagad mana kārta, — sacīja mis Dra- monda. — Skatieties.
Mis Dramondas līdzinieci, nevērojot viņas kliedzienus, ienagloja zārkā un ieraka mitrajā zemē zem grīdas.
— Pagaidiet, to es atceros! — izdvesa Morāles klimata pārvaldes inspektors. — Tas ir no vecajām, aizliegtajām grāmatām. «Priekšlaicīga apbedīšana». Un viss pārējais arī. Bedre, svārsts, pērtiķis, skurstenis. «Slepkavība Morga ielā». Es pats to grāmatu sadedzināju, jā!
— Iedzeriet vēl, Garet. Uzmanīgi, turiet glāzi stingri!
— Mans dievs, ir nu gan jums fantāzija!
Viņu acu priekšā tika nogalināti vēl pieci:
viens dabūja galu pūķa mutē, pārējos iesvieda melnajā dīķī, kur tie nogrima un pazuda.
— Vai gribat zināt, ko esam paredzējuši jums? — Stendāls jautāja.
— Protams, — Garets atbildēja. — Kāda tur starpība? Mēs tā kā tā uzspersim to visu gaisā. Jūs esat briesmīgs.
— Tad nāciet līdzi. Šeit, lūdzu.
Viņš noveda Garetu pagrabā. Viņi gāja pa daudzām ejām un tad pa vītņu kāpnēm nolaidās vēl dziļāk zemē — katakombās.
— Ko jūs man te gribat rādīt? — jautāja Garets.
— Kā jūs nogalina.
— Tas ir, jūs gribat teikt — manu dubultnieku?
— Jā. Un vēl kaut ko citu.
— Ko?
— Amontiljado, — sacīja Stendāls, iedams pa priekšu un turēdams lukturi paceltā rokā. Viņi gāja garām zārkiem, no kuriem rēgojās ārā nekustīgi skeleti. Garets aizspieda degunu, viņa seja pauda riebumu.
— Kā jūs teicāt?
— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par amontiljado?
— Nē.
— Un vai šo te atceraties? — Stendāls norādīja uz nišu.
— Kāpēc man vajadzētu to atcerēties?
— Varbūt šo? — No sava apmetņa apakšas Stendāls smaidīdams izvilka ķelli.
— Kas tas ir?
— Nāciet, — Stendāls aicināja.
Viņi iegāja nišā. Tumsā Stendāls iereibušo Garetu saslēdza ķēdēs.
— Dieva dēļ, ko jūs darāt? — ķēdēm žvadzot, iekliedzās Garets.
— Es ironizēju. Nepārtrauciet cilvēku, kad viņš ironizē, tas nav pieklājīgi. Tā!
— Jūs esat saslēdzis mani ķēdēs.
— Gluži pareizi.
— Ko jūs gribat darīt?
— Atstāt jūs šeit.
— Jūs jokojat.
— Patiešām izdevies joks.
— Kur ir mans dubultnieks? Vai tad mēs neredzēsim, kā viņu nogalina?
— Nekāda dubultnieka nav.
— Bet pārējie?
— Pārējie ir miruši. Jūsu acu priekšā nogalināja dzīvus cilvēkus. Dubultnieki — roboti stāvēja blakus un skatījās.
Garets klusēja.
— Tagad jums jāizsaucas: «Pie visiem svētajiem, Montresor!» — Stendāls sacīja. — Un es atbildēšu: «Jā, pie visiem svētajiem.» Nu, kā tad būs? Pamēģiniet! Sakiet!
— Muļķis!
— Vai man vajadzēs jūs lūgties? Sakiet nu! Sakiet «Pie visiem svētajiem, Montresor!»
— Neko es neteikšu, idiot! Laidiet mani ārā! — Reibums bija izgaisis.
— Še! Lieciet galvā. — Stendāls pasvieda viņam kaut ko skanošu un šķindošu.
— Kas tas ir?
— Cepure ar zvārguļiem. Lieciet to galvā, un es jūs varbūt izlaidīšu.
— Stendāl!
— Es jums teicu — lieciet galvā!
Garets paklausīja. Nošķindēja zvaniņi.
— Vai jums nav tāda sajūta, ka tas viss jau kādreiz būtu noticis? — apjautājās Sten- dāls, sākdams rīkoties ar ķelli, javu un ķieģeļiem.
— Ko jūs darāt?
— Iemūrēju jūs. Viena kārta jau nolikta. Te būs nākamā.
— Jūs neesat pie pilna prāta!
— Par to es nestrīdēšos.
— Jūs par to sauks pie atbildības.
Klusi kaut ko dungodams, Stendāls paplikšķināja ķieģeli un novietoja to uz mitrās javas.
No tumšā cauruma atskanēja žvadzoņa, rībieni un kliedzieni. Siena auga arvien augstāk.
— Skaļāk, lūdzu! — Stendāls sacīja. — Izrādei jābūt augstā līmenī.
— Laidiet mani ārā, laidiet ārā!
Trūka vairs tikai viena ķieģeļa. Kliegšana skanēja nepārtraukti.
Garet? — Stendāls klusi pasauca. Garets apklusa.
— Garet, vai jūs zināt, kāpēc es ar jums tā apejos? — Stendāls jautāja. — Tāpēc, ka jūs sadedzinājāt mistera Po grāmatas, tās pat kārtīgi neizlasījis. Kāds jums iestāstīja, ka tās jāsadedzina, un jūs paklausījāt. Citādi jūs būtu nopratis, kas man padomā, kad novedu jūs šeit lejā. Nezināšana ir liktenīga, mister Garet.
Garets klusēja.
— Es gribu, lai viss būtu tā, kā rakstīts, —
Stendāls sacīja, paceldams lukturi, lai tā gaisma apspīdētu sagumušo augumu. — Paskandiniet klusām zvaniņus. — Zvaniņi ieskanējās. — Un, ja jūs tagad pateiksiet «Pie visiem svētajiem, Montresor», es varbūt palaidīšu jūs vaļā.
Gaismas kūlī parādījās Gareta seja. Brīdi vilcinājies, viņš neveikli izrunāja vārdus: «Pie visiem svētajiem, Montresor.»
— Ā-a, — izdvesa Stendāls, aizvēris acis. Tad nolika vietā un iemūrēja pēdējo ķieģeli. — Requiscat in pace, dārgais draugs.
Un steigšus pameta katakombas.
Tiklīdz pulkstenis saka sist divpadsmit, pils septiņās zālēs viss apklusa.
Ieradās Sarkanā Nāve.
Pie durvīm Stendāls vēl mirkli paraudzījās atpakaļ. Tad izskrēja no lielās mājas un, šķērsojis grāvi, metās pie helikoptera, kas viņu jau gaidīja.
— Kārtībā, Paiks?
— Kārtībā.
— Aiziet!
Smaidīdami viņi noraudzījās uz lielo māju. Kā zemestrīces sadrebināta, māja sāka lēni šķelties vidū pušu. Nespēdams novērst acis no lieliskā skata, Stendāls dzirdēja, kā Paikss viņam aiz muguras klusā, dziedošā balsī deklamē:
— «…man noreiba galva, redzot, ka varenās sienas pēkšņi sagrīļojas un grūst — atskanēja varena dārdoņa, it kā tur gāztos lejā tūkstošiem ūdenskritumu — un dziļais, drūmais dīķis pie manām kājām, īgni klusēdams, sakļāvās pār Ašera mājas drupām.»
Helikopters pacēlās gaisā pār dūmakā tīto ezeru un aizlidoja uz rietumiem.
2005. gada augusts
VECIE ĻAUDIS
Un beidzot, kā tas jau bija sagaidāms, uz Marsa ieradās vecie ļaudis, viņi sekoja pa pēdām bramanīgiem iekarotājiem, izsmalcinātiem visziņiem, profesionāliem klejotājiem un sentimentāliem pļāpām, kurus uz šejieni bija atdzinusi iedzīvošanās kāre.
Izkaltušie, vārgie večuki, kuri to vien darīja, kā klausījās savas sirdis, taustīja pulsu un viebdamies rija mikstūras, kuri novembrī bija kopīgos vagonos braukuši uz Kaliforniju, bet aprīlī kā trešās klases pasažieri ar kuģi' devušies uz Itāliju, šīs mūmijas, šie vecīši ar žāvētu aprikožu ģīmjiem — pat tie beidzot ieradās uz Marsa …
2005. gada septembris
MARSIETIS