Zilie kalni, izzuzdami lietus šaltīs, tiecās pret debesīm, ūdens krājās garajos kanālos, un vecais Lafaržs ar sievu izgāja ārā papriecāties par šo skatu.
— Pirmais lietus šogad, — Lafaržs noteica.
— Cik labi! — sieva izdvesa.
— Pat ļoti.
Viņi aizvēra durvis. Atgriezušies istabā, abi sildīja pie kamīna rokas. Viņus kratīja drebuļi. Pa logu varēja saskatīt, kā tālumā, lietus noskalota, laistās raķete, ar kuru viņi bija atlidojuši no Zemes.
— Es ilgojos tikai pēc viena, — Lafaržs sacīja, skatīdamies uz savām rokām.
— Pēc kā tad? — sieva jautāja.
— Kaut Toms būtu šeit kopā ar mums.
— Ak, lūdzu, Laf!
— Nerunāšu, nerunāšu, piedod!
— Mēs atlidojām uz šejieni, lai mierā un klusumā pavadītu savu mūža vakaru, nevis lai domātu par Tomu. Viņš jau tik sen kopš miris, aizmirsīsim viņu un visu, kas bijis uz Zemes.
— Tev taisnība, — viņš sacīja, pastiepdams rokas tuvāk liesmai un nekustīgi blenzdams ugunī. — Nerunāšu par to vairs. Man tikai trūkst mūsu svētdienas braucienu uz Grīnlonparku, kur nolikām puķes uz viņa kapa. Tās bija mūsu vienīgās ekskursijas.
Zilā lietus sega maigi apņēma māju.
Deviņos abi Lafarži — viņam bija piecdesmit pieci, viņai sešdesmit — gāja pie miera un, rokās sadevušies, klusēdami gulēja lietus piešalkotajā tumsā.
— Enna, — viņš klusām uzrunāja sievu.
— Jā? — viņa atsaucās.
— Vai tu neko nedzirdēji?
Abi ieklausījās lietus un vēja šalkoņā.
— Nē, neko, — viņa atbildēja.
— Kāds svilpoja, — viņš sacīja.
— Nedzirdēju.
— Es tomēr piecelšos un paskatīšos.
Viņš uzģērba rītasvārkus un cauri visai
mājai devās uz ārdurvīm. Tad vilcinādamies tās atvēra, sajuzdams uz sejas lietus vēso pieskārienu. Auroja vējš.
Uz lieveņa stāvēja mazs cilvēciņš.
Zibens pāršķēla debesis, un pēkšņais uzliesmojums apgaismoja seju, kas bija pievērsta durvīs stāvošajam vecajam Lafaržam.
— Kas tur ir? — Lafaržs drebēdams uzsauca.
Klusums.
— Kas jūs esat? Ko jums vajag?
Nekādas atbildes.
Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgs nogurums, vājums un stingums. — Kas jūs esat? — viņš iesaucās.
No aizmugures pienāca sieva un satvēra viņa roku.
— Kāpēc tu kliedz?
— Uz lieveņa stāv kāds zēns, bet, kad es runāju, viņš neatbild, — vecais vīrs, pie visām miesām drebēdams, teica. — Ļoti līdzīgs Tomam.
— Nāc gulēt, tev būs tikai tā licies.
— Bet viņš tur ir, paskaties pati.
Lafaržs pavēra durvis plašāk, lai sieva varētu redzēt. Pūta auksts vējš, no debesīm sijāja sīks lietus, un mazais cilvēciņš stāvēja, domīgi viņos raudzīdamies. Vecā sieviete pietvērās ar roku pie stenderes.
— Ej projām, — viņa sacīja pamādama.
— Ej projām.
— Vai neizskatās pēc Toma? — Lafaržs iejautājās.
Cilvēciņš nekustējās.
— Man ir bail, — vecā sieviete teica.
— Slēdz ciet durvis un iesim gulēt. Es negribu neko dzirdēt.
Novaidēdamās viņa aizgāja atpakaļ uz guļamistabu.
Lafaržs palika stāvam, ļaudams aukstajam vējam un lietum kapāt rokas.
— Tom, —viņš klusiņām uzsauca. — Tom, ja tas esi tu, ja brīnumainā kārtā tas esi tu, Tom, — durvis būs vaļā. Un ja tev kļūst
auksti un tu gribi apsildīties, nāc tikai iekšā un liecies gulēt pie kamīna, tur ir paklātas ādas.
Viņš aizvēra, bet neaizslēdza durvis.
Sieva dzirdēja, ka vīrs atgriežas gultā, un nodrebinājās. — Briesmīga nakts. Es jūtos tik veca, — viņa sacīja šņukstēdama.
— Kuš, kuš, — Lafaržs mierinādams apkampa sievu. — Guli nu.
Beidzot viņa aizmiga.
Un tad viņš dzirdēja, ka ārdurvis klusām atveras, uz mirkli ielaizdamas vēja aurus un lietus šalkoņu, tad atkal aizveras. Viņš saklausīja soļu dipoņu uz paklāja un vieglu elpu. — Toms, — viņš nomurmināja.
Zibens pāršķēla melnās debesis, uz mirkli izkliedēdams tumsu.
Rīts bija saulains un karsts.
Misters Lafaržs pavēra durvis uz dzīvojamo istabu un ātri paraudzījās visapkārt.
Uz ādām pie kamīna neviena nebija.
Lafaržs nopūtās. — Es kļūstu vecs, — viņš norūca.
Tad izgāja ārā, lai atnestu no kanāla spaini dzidra ūdens, ar ko nomazgāties. Pie durvīm viņš gandrīz nogāza no kājām Tomu, kurš jau nesa līdz malām pilnu spaini.
— Labrīt, tēt!
— Labrīt, Tom! — Vecais vīrs pakāpās sāņus. Baskājainais zēns aizsteidzās pār istabu, nolika spaini zemē, tad smaidīdams pagriezās.
— Šodien skaists laiks!
— Jā, — vecais virs kā neticēdams piekrita. Zēns izturējās tā, it kā viņa atrašanās šeit būtu pati par sevi saprotama, un sāka mazgāt atnestajā ūdenī seju.
Lafaržs piegāja viņam tuvāk.
— Tom, kā tu te gadījies? Vai esi dzīvs?
— Kāpēc lai es nebūtu dzīvs? — zēns paskatījās uz tēvu.
— Bet, Tom, Grīnlonparks, mūsu svētdienas, puķes un … — Lafaržs bija spiests apsēsties. Zēns pienāca klāt un satvēra viņa roku. Vecais vīrs sajuta viņa silto pirkstu stingro tvērienu.
— Vai patiešām tu esi šeit un tas nav tikai sapnis?
— Tu taču vēlies, lai es būtu šeit, vai ne? — Zēns šķita nobažījies.
— Kā nu ne, Tom, protams, vēlos.
— Tad nejautā. Priecājies.
— Bet tava māte, tik pēkšņi…
— Par viņu neraizējies. Naktī es dziedāju dziesmiņu jums abiem, un tagad jums būs vieglāk mani pieņemt, īpaši viņai. Es zinu, ko nozīmē tādi pēkšņi pārsteigumi. Pagaidi, kamēr viņa iznāks, un tu redzēsi. — Viņš iesmējās, purinādams savas rudās sprogas. Viņam bija ļoti dzidras un zilas acis.
— Labrīt, Laf! Labrīt, Tom! — Māte iznāca no guļamistabas, sprauzdama mezglā uz augšu saceltos matus. — Vai nav lieliska diena?
Toms smaidīdams pavērās tēva sejā. — Nu, ko es teicu?
Enā aiz mājas visi trīs paēda garšīgas brokastis. Misis Lafarža bija savos krājumos atradusi pudeli veca saulespuķu vīna, un viņi visi no tā nobaudīja. Misters Lafaržs nekad nebija redzējis sievas seju tik starojošu. Ja arī viņas sirdī mita kādas šaubas, tās nebija nomanāmas. Viņa izturējās nepiespiesti un brīvi, un arī Lafaržam sāka likties, ka viss ir gluži normāli.
Kamēr māte novāca traukus, Lafaržs pieliecās pie zēna un klusām jautāja: — Cik tev tagad gadu, dēls?
— Vai tad tu nezini, tēt? Četrpadsmit, protams.
— Kas tu esi īstenībā? Tu nevari būt Toms, tu esi kāds cits. Bet kas?
— Nejautā. — Zēns izbijies aizklāja seju ar rokām.
— Man tu vari pastāstīt, — vecais vīrs teica. — Es sapratīšu. Tu esi marsietis, vai ne? Esmu dzirdējis nostāstus par marsiešiem, taču neko konkrētu. Cik reti tie esot sastopami un ka mums tie parādoties kā zemieši. Arī tevī ir kaut kas dīvains — tu reizē esi un tomēr neesi Toms.
— Kāpēc tu nepieņem mani tādu, kāds esmu, kāpēc par to jārunā? — iesaucās zēns, aizklādams »ar rokām seju. — Nešaubies, lūdzu, nešaubies par mani! — Viņš pagriezās un aizskrēja no galda.