— Tom, nāc atpakaļ!
Bet zēns drāzās arvien tālāk gar kanāla malu uz pilsētas pusi.
— Kur Toms aizskrēja? — Enna jautāja, pienākdama pie galda, lai paņemtu pēdējos šķīvjus." Tad ielūkojās vīra sejā. — Vai tu viņu kaut kā aizvainoji?
— Enna, — viņš teica, saņemdams sievas roku. — Enna, vai tu esi aizmirsusi Grīnlon- parku, tirgu un to, kā Toms saslima ar plaušu karsoni?
— Ko tu tur runā? — Viņa iesmējās.
— Neko, tāpat vien, — viņš klusu noteica.
Tālumā gar kanāla malu pamazām nosēdās
putekļi, kurus bija uzvandījušas Toma kājas.
Pulkstenis rādīja pieci pēc pusdienas un saule jau rietēja, kad Toms atgriezās. Viņš neuzticīgi paraudzījās tēvā.
— Vai tu atkal sāksi mani iztaujāt?— viņš noprasīja.
— Jautājumu nebūs, — Lafaržs atbildēja.
Zēns smaidā nozibsnīja savus baltos zobus.
— Lieliski!
— Kur tu biji?
— Netālu no pilsētas. Es gandrīz netiku atpakaļ. Es gandrīz … — viņš meklēja vārdus — … iekritu lamatās.
— Kādās lamatās?
— Gāju garām mazai metāla mājiņai kanāla malā, un daudz netrūka, ka nebūtu varējis pie jums vairs atgriezties. Nezinu, kā lai tev to izskaidroju, pat es nezinu, kā to pateikt; tas bija ļoti dīvaini, un es negribu par to runāt.
— Tad nerunāsim. Ej labāk mazgāties. Laiks ēst vakariņas.
Zēns aizskrēja.
Pagāja kādas desmit minūtes, un pa rāmajiem kanāla ūdeņiem tuvojās laiva; tajā stāvēja garš, kalsns, melnmatains vīrs un gariem vēzieniem īrās uz priekšu.
— Labvakar, brāli Lafarž! — viņš sacīja, piestādams krastā.
— Labvakar, Saul, kas no jauna?
— Jaunumu bez gala. Vai Nomlendu pazīsti, — to, kurš dzīvo metāla būdā pie kanāla?
Lafaržs saausījās. — Jā, un tad?
— Vai zini, kas viņš bijis par nelieti?
— Klīda baumas, ka viņš uz Zemes nogalinājis kādu cilvēku un tāpēc atbēdzis šurp.
Atspiedies pret mitro kārti, Sauls nenovērsa acu no Lafarža. — Vai atceries, kā to cilvēku sauca?
— Vai nebija Gilingss?
— Pareizi, Gilingss. Pirms divām stundām misters Nomlends atskrēja uz pilsētu, kliegdams, ka Gilingss esot dzīvs un viņš to redzē- jis šo pašu pēcpusdienu šeit, uz Marsa. Lūdza, lai ļaujot viņam paslēpties cietumā. Bet tur viņu neņēma pretī. Tad viņš atgriezies mājās un, kā tikko uzzināju, pirms divdesmit minūtēm ielaidis sev lodi pierē. Braucu tieši no turienes.
— Ai, ai, — nopūtās Lafaržs.
— Redz, kas notiek pasaulē, — Sauls sacīja. — Nu, paliec sveiks, Lafarž!
— Ar labu nakti.
Laiva aizslīdēja tālāk pa rāmajiem kanāla ūdeņiem.
— Vakariņas gatavas! — misis Lafarža paziņoja.
Misters Lafaržs apsēdās pie galda un, paņēmis nazi, paraudzījās uz Tomu.
— Tom, — viņš iejautājās, — ko tu šodien pēc pusdienas darīji?
— Neko, — Toms, piebāzis pilnu muti, atbildēja. — Kas ir?
— Tāpat vien pajautāju. — Vecais vīrs aizbāza salvetes stūri aiz apkakles.
Septiņos vakarā misis Lafarža sadomāja braukt uz pilsētu. — Tik sen neesmu tur bijusi, — viņa sacīja. Bet Toms atteicās doties līdzi.
— Man bail no pilsētas, — viņš teica. — Un no cilvēkiem. Negribu uz turieni braukt.
— Liels puisis, bet runā kā bērns, — Enna kaunināja. — Nemaz nepatīk klausīties. Tu darīsi tā, kā es teikšu, un brauksi mums līdzi.
— Enna, ja zēns nevēlas … — vecais vīrs iebilda.
Bet ierunas nelīdzēja. Viņa tos gandrīz vilkšus aizvilka uz laivu, un, vakara zvaigžņu apmirdzēti, viņi devās augšup pa kanālu. Toms bija atlaidies uz muguras un aizvēris acis, tā ka nevarēja pat saprast, vai viņš aizmidzis vai ne. Vecais vīrs, domās iegrimis, nenovērsa no viņa acu. Kas gan ir šis zēns — būtne, kurai mīlestība tikpat nepieciešama kā viņiem? Kas viņš un no kurienes, ja, vientulības dzīts, atnācis pie svešiniekiem un, lai tikai varētu palikt ar mums, baudīt mūsu sirsnību un mīlestību, pieņēmis mūsu atmiņā dzīvo cilvēku balsi un apveidu? Kurā kalnā, kurā alā mājo marsiešu rases pēdējie pārstāvji, kuri te vēl mita toreiz, kad ieradās raķetes no Zemes? Vecais vīrs pakratīja galvu. Neviens to neuzzinās. Bet šis tomēr bija Toms — skaties, kā gribi.
Lafaržs pievērsa acis pilsētai, kurai viņi tuvojās, bet tā viņam nepatika. Domas no jauna atgriezās pie Toma un Ennas, un viņš sevī prātoja: «Varbūt nav pareizi paturēt Tomu šeit, zinot, ka šis prieks nebūs ilgs un drīz vien pārvērtīsies bēdās un ciešanās, bet kā lai atsakās no tā, pēc kā tik ļoti esam ilgojušies, kaut arī pēc vienas dienas tas jau būtu zudis, darīdams tukšumu vēl smagāku, tumšās naktis vēl melnākas, lietainās naktis vēl drēgnākas? Tad jau drīzāk mēs atteiktos no maizes kumosa.»
Un viņš paskatījās uz Tomu, kas tik mierīgi dusēja laivas dibenā. Zēns sapnī iešņukstējās.
— Cilvēki… — viņš miegā murmināja. — Mainies un mainies .. . Lamatas . ..
— Guli, dēls, guli, — Lafaržs noglāstīja zēna mīkstās cirtas, un Toms aprima.
Lafaržs palīdzēja sievai un dēlam izkāpt no laivas.
— Klāt esam! — Enna uzsmaidīja pilsētas ugunīm, ieklausījās klavieru un gramofona skaņās, no krodziņiem plūstošajā mūzikā, noraudzījās uz pārīšiem, kas, rokās saķērušies, steidzās garām pa ļaužu pārpilnajām ielām.
— Cik labi būtu bijis mājās, — Toms sacīja.
— Agrāk tu nekad ta nerunāji, — mate brīnījās. — Tu sestdienas vakaros labprāt brauci uz pilsētu.
— Turies man blakus, — Toms čukstēja.
— Es negribu, lai mani ievilina.
To izdzirdēja Enna. — Beidz runāt muļķības, ejam!
Lafaržs juta, ka zēns pieķeras viņam pie rokas, tādēļ paspieda viņa pirkstus.
— Es tevi nepametīšu, Tomij, manu zēn!
Viņš skatījās uz garām plūstošajām ļaužu
straumēm, juzdams, ka arī viņu pārņem nemiers. — Mēs te nepaliksim ilgi.
— Ko niekus! Mēs taču atbraucām uz visu vakaru! — Enna iesaucās.
Šķērsojot ielu, viņi sadūrās ar trim piedzērušiem vīriem. Izcēlās apjukums, grūstīšanās, un viņus uz mirkli izšķīra. Apskatījies apkārt, Lafaržs sastinga.
Toms bija pazudis.
— Kur viņš ir? — Enna dusmīgi jautāja.
— Tiklīdz izlaid uz brīdi no acīm, tā jau prom. Tom! — viņa sauca.
Misters Lafaržs metās gājēju drūzmā te uz vienu, te otru pusi, bet Toms bija pazudis.
— Viņš atgriezīsies, viņš mūs gaidīs pie laivas, kad dosimies mājās, — Enna pārliecināti sacīja, virzīdama vīru uz kinoteātra pusi. Pūlis pēkšņi it kā saviļņojās, un garām aizsteidzās kāds vīrietis un sieviete. Lafaržs viņus pazina. Tie bija Džo Spoldings ar sievu. Pirms Lafaržs attapās, tie jau bija pazuduši.
Bažīgi skatīdamies atpakaļ, viņš nopirka kino biļetes un negribīgi sekoja sievai netīkamajā zāles tumsā.
Pulksten vienpadsmitos Toma pie laivu piestātnes nebija. Misis Lafarža nobālēja.
— Nekas, māt, — Lafaržs viņu mierināja, — neraizējies. Es zēnu atradīšu. Paliec te un gaidi.