— Steidzies ātri atpakaļ. — Viņas balss saplūda ar ūdens šļakstoņu.
Rokas kabatās sabāzis, viņš soļoja pa naksnīgajām ielām. Pamazām apdzisa ugunis. Šur tur vēl redzēja pa logiem izliekušās galvas, jo nakts bija silta, kaut arī gar zvaigžņotajām debesīm vēl aizslīdēja pa negaisa mākonim. Lafaržs atcerējās, ka zēns vairākas reizes bija pieminējis lamatas, atcerējās viņa bailes no pūļa un pilsētas. «Kāda tam visam jēga,» vecais vīrs gurdi nodomāja. «Varbūt zēns aizgājis uz visiem laikiem, varbūt viņš te nemaz nav bijis.» Lafaržs iegriezās kādā šķērsielā, pārlaizdams acis māju numuriem.
— Ei, Lafarž, sveiks!
Uz lieveņa sēdēja kāds vīrs un smēķēja pīpi.
— Labvakar, Maikl
— Nu, kā, sastrīdējies ar veceni? Nomierini nervus?
— Nē. Tikai mazliet pastaigājos.
— Izskatās, it kā tu būtu kaut ko pazaudējis. Starp citu, runājot par atradumiem, šovakar patiešām kāds ir atradies. Vai Džo Spoldingu pazīsti? Viņa meitu Lavīniju atceries?
— Jā. — Lafaržu sāka kratīt drebuļi. Likās, it kā atkārtotos jau kādreiz redzēts sapnis. Viņš skaidri zināja, kas būs tālāk.
— Lavīnija šovakar atgriezusies, — Maiks, sūkdams pīpi, sacīja. — Tu droši vien atceries, viņa pirms mēneša nomaldījās izžuvušās jūras dibenā. Pēc tam it kā atrada viņas līķi, kuru gan vairs lāgā nevarēja pazīt, un kopš tā laika Spoldingiem vairs nekur nebija miera. Džo staigāja apkārt, visiem stāstīdams, ka Lavīnija nemaz neesot mirusi un tas neesot bijis viņas līķis. Un nu iznāk, ka viņam taisnībā. Šovakar Lavīnija atradusies.
— Kur? — Lafaržam aizrāvās elpa, sirds dobji sita.
— Uz Galvenās ielas. Spoldingi pirkuši kino biļetes. Un pēkšņi drūzmā ieraudzījuši Lavīniju. Varu iedomāties, kas tā bija par ainu. Viņa sākumā neesot tos pazinusi. Skrējuši viņai lielu gabalu līdzi, cenzdamies pārliecināt. Beidzot Lavīnija atcerējusies.
— Vai tu viņu redzēji?
— Nē, bet dzirdēju balsi. Atceries, kā viņa vienmēr dziedāja «Lomondezera skaistajos krastos»? Nupat viņa trallināja šo dziesmiņu tēvam: tā tur pretī ir viņu māja. Burvīga balss, un pati arī īsta skaistule. Kad padzirdēju, ka viņa pagalam, nodomāju — redz, kāda nelaime, bet tagad meitene ir atkal mājās un viss kārtībā. Bet, klau, tu izskaties pavisam slims. Nāc iekšā, iedzer malciņu viskija …_
— Ne, Maik, paldies. — Vecais virs devās tālāk. Viņš dzirdēja, ka Maiks novēl viņam labu nakti, bet neatbildēja, viņa acis bija pievērstas divstāvu mājai, kuras kristāla jumtu sedza vijīgu Marsa puķu sārtie čemuri. Dārza pusē atradās balkons ar režģotām dzelzs margām, no augšstāva logiem plūda gaisma. Bija jau loti vēls, un viņu mocīja doma: «Kas notiks ar Ennu, ja nepārvedīšu Tomu atpakaļ? Kā viņa pārdzīvos šo otro triecienu, šo otro nāvi? Vai atcerēsies pirmo un šo sapni, kas tik pēkšņi izgaisa? Ak dievs, man jāatrod Toms, Ennas dēļ man viņš jāatrod. Nabadzīte gaida mūs pie laivu piestātnes.» Lafaržs apstājās un pacēla galvu. Kaut kur augšā balsis novēlēja citām maigām balsīm labu nakti, atvērās un aizvērās durvis, apdzisa gaisma, tikai maigā dziesma neapklusa. Pēc brīža uz balkona iznāca ļoti skaista, gadus astoņpadsmit veca meitene.
Cenzdamies pārkliegt vēja šalkas, Lafaržs viņai uzsauca.
Meitene pagriezās un paskatījās lejup.
— Kas tur ir? — viņa jautāja.
— Es, — atbildēja vecais vīrs un, saprazdams, cik muļķīga un nepiedienīga ir tāda atbilde, apklusa, tikai lūpas vēl arvien kustējās. Uzsaukt «Tom, dēliņ, te stāv tavs tēvs»? Kā lai ar meiteni runā? Tā noturēs viņu par jukušu un aicinās palīgā vecākus.
Šaudīgajā gaismā meitene noliecās lejup pār margām.
— Es tevi pazīstu, — viņa klusi atbildēja.
— Lūdzu, ej projām, tu vairs te neko nevari grozīt.
— Tev jānāk atpakaļ! — Vārdi paši nevilšus izlauzās pār lūpām, pirms Lafaržs paguva aptvert, ko saka.
Mēness gaismas apmirdzētais stāvs ierāvās ēnā un pazuda, palika tikai balss.
— Es vairs neesmu tavs dēls, — tā sacīja.
— Mums nevajadzēja braukt uz pilsētu.
— Enna gaida pie laivu piestātnes!
— Man ļoti žēl, — sacīja klusā balss,
— bet ko es tur varu darīt? Esmu šeit laimīgs, mani mīl gluži tāpat, kā jūs mani mīlējāt. Esmu tas, kas esmu, un saņemu to, ko man dod. Nu jau ir par vēlu, viņi mani sagūstījuši.
— Bet padomā par Ennu, kāds tas viņai būs trieciens.
— Domu spēks šai mājā ir tik stiprs, ka tās ieslēdz mani kā cietumā. Es nespēju pats vēlreiz pārvērsties.
— Bet tu taču esi Toms, tu biji Toms. Nemāni nu vecu vīru, es tikpat neticu, ka tu būtu Lavīnija Spoldinga.
— Neesmu ne viens, ne otrs, bet tikai es pats, taču katrā vietā, kur eju, esmu arī vēl kaut kas cits, un pašreiz tu nevari tur neko grozīt.
— Pilsētā tev draud briesmas. Pie mums kanāla malā būs labāk, tur tev neviens nedarīs pāri, — vecais vīrs lūdzoši teica.
— Taisnība. — Balsī ieskanējās šaubas. — Bet tagad man ir jādomā arī par šiem cilvēkiem. Kā viņi jutīsies, ja no rīta Lavīnija būs pazudusi, šoreiz — uz visiem laikiem? Taisnība, māte zina, kas esmu. Viņa uzminēja tāpat kā tu. Man liekas, viņi visi nojauš, tikai neko nejautā. Liktenim nevar jautāt. Ja īstenība nav iespējama, to aizstāj ar sapni. Tas nekas, ka neesmu viņu dārgā nelaiķe, esmu ideāls, kuru tie radījuši domās un kurš tāpēc vēl tuvāks viņu sirdīm. Man jāizšķiras, kuru sāpināt — viņus vai tavu sievu.
— Viņiem liela ģimene — pieci cilvēki. Būs vieglāk panest zaudējumu.
— Ak, lūdzu, — balss iedrebējās. — Esmu noguris.
Vecais vīrs kļuva aizvien uzstājīgāks.
— Tev jānāk man līdzi. Nevaru pieļaut, ka Ennai vēlreiz būtu jāpārdzīvo tādas ciešanas. Tu esi mūsu dēls. Tu esi mans dēls un piederi mums.
— Nē, lūdzu tevi! — Ēna ietrīsējās.
— Tev nav nekā kopīga ar šo māju un tās ļaudīm.
— Ak, ko jūs ar mani darāt!
— Tom, Tom, dēls, uzklausi mani. Atgriezies pie mums. Rāpies lejā pa šīm vīnstīgām un bēgsim prom. Enna gaida, tev būs sava māja un ģimene, un viss, ko vien tu vēlies.
Lafaržs nenovērsa acis no balkona, dedzīgi vēlēdamies, kaut viņa lūgums tiktu izpildīts.
Sašūpojās ēnas, nočabēja vīnstīgas.
Beidzot tā pati klusā balss sacīja: — Lai notiek, tēv.
— Tom!
Mēness gaismā pa vīnstīgām lejup slīdēja lokans zēna augums. Lafaržs izstiepa rokas, lai viņu satvertu. Augšstāvā iedegās gaisma. Pa vienu no režģotajiem logiem atskanēja balss: — Kas tur lejā ir?
— Ātrāk, dēls!
Vēl vairāk gaismas, vairāk balsu.
-— Stāt, šaušu! Vīnij, kur tu esi?
Skrejošu soļu troksnis …
Vecais vīrs un zēns skrēja pāri dārzam.
Atskanēja šāviens. Lode atsitās pret mūri, kurā tikko bija aizcirtušies vārtiņi.
— Tom, tu — pa šo ceļu, es pa to, lai nojauktu pēdas. Skrien uz kanāla malu, pēc desmit minūtēm es tevi tur gaidīšu.
Viņi izšķīrās.
Mēness paslēpās aiz mākoņa. Vecais vīrs skrēja pa melnu tumsu.
— Enna, esmu klāt!
Trīsošām rokām vecā sieviete palīdzēja viņam iekāpt laivā.