— Šodien?
— Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.
— Zaļajā ielejā, vai ne?
— Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu … — Viņa bija nevaļīga.
— Piedod, lūdzu, piedod! — viņš sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. — Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpusdienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.
— Doktoru Nlle? — Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.
Viņš satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka atpakaļ. — Jā.
— Bet Pao . . .
— Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.
— Tikai uz brītiņu . . .
— Nē, Illa.
— Nē?
Viņš pakratīja galvu. — Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai ielejai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?
Viņa neatbildēja. Viņai gribējās izrauties un skriet. Gribējās skaļi kliegt. Taču viņa palika sēžam krēslā un lēni kustināja pirkstus, vērdamās tajos ar stingu skatienu kā slazdā noķerts zvēriņš.
— Illa, — viņš nomurmināja. — Tu paliksi mājās, vai ne?
— Jā, — viņa pēc laba brīža atbildēja. — Palikšu.
— Visu pēcpusdienu?
— Visu pēcpusdienu, — viņa neskanīgi atbildēja.
Laiks gāja, bet doktors Nlle nerādījās. II- las vīrs nelikās par to sevišķi pārsteigts. Kad bija jau pavisam vēls, viņš kaut ko norūca, piegāja pie sienas skapja un izņēma no turienes briesmīgu ieroci — garu iedzeltenu cilindru ar plēšām un gaili vienā galā. Viņš pagriezās. Viņa seju sedza neizteiksmīga sudrabaina metāla maska; maska, kuru viņš valkāja tad, kad gribēja noslēpt no citiem savas izjūtas. Maska teicami piekļāvās viņa iekritušajiem vaigiem, zodam un pierei. Maska mirgoja, un viņš grozīja rokās briesmīgo ieroci. Tas vienmērīgi dūca — tā, kā dūc kukaiņi. Kad nospieda gaili, no tā spin- dzēdams izšāvās vesels mākonis zeltainu bišu. Briesmīgas, zeltainas bites, kas iedūra savu indīgo dzeloni un pēc tam nedzīvas palika guļam kā sēklas smiltīs.
— Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja.
— Ko? — Viņš bija pielicis ausi pie plēšām un klausījās draudīgajā dūkoņā. — Ja doktors Nlle nevar atnākt laikā, prātā nenāk viņu gaidīt. Došos drusku pamedīt. Es nebūšu ilgi. Bet tu paliec mājā un nekur neej. Skaidrs? — Maska sudrabaini mirgoja.
— Labi.
— Un saki doktoram Nlle, ka drīz atgriezīšos. Tikai mazliet pamedīšu.
Trīsstūrainās durvis aizvērās. Soļi aizdu- nēja lejup pa kalnu.
Illa noskatījās, kā vīrs aizsoļo, saules apmirdzēts, un pamazām izzūd skatienam. Tad viņa atkal ķērās pie saviem pienākumiem: kaisīja magnētiskos putekļus un ievāca augļus, kas bija ienākušies uz kristāla sienām. Viņa strādāja enerģiski un raiti, taču brīžiem uzmācās savāds stingums, un viņa neapzinīgi dungoja dīvaino, neaizmirstamo dziesmu un caur kristāla kolonām vērās debesīs.
Viņa sastinga un, elpu aizturējusi, gaidīja.
Tas tuvojās.
Kuru katru brīdi tam bija jānotiek.
Bija tāda sajūta, kā pērkona negaisam tuvojoties — gaidpilns klusums, un tad tikko jūtami mainās atmosfēras spiediens, jo zemi kā ēna, kā dūmaka apņem negaisa elpa. Ausīs sāk zvanīt, un tu it kā sastingsti tuvojošās vētras gaidās. Tad tu sāc drebēt. Debesis kļūst plankumainas un maina krāsu, mākoņi sabiezē, kalni lāsmo kā metāls. Puķes būros izdveš vieglas nopūtas, it kā brīdinādamas. Kāda neredzama roka viegli pieskaras taviem matiem. Kaut kur mājas iekšienē dziedošais pulkstenis klusītiņām skandē: «Laiks, laiks, laiks …», bet tā balss nav skaļāka par ūdens pilienu pakšķēšanu uz samta drānas.
Un tad vētra ir klāt. Žilbinošam uzliesmojumam seko visu aprijoša melna lietus gāze un vareni dārdieni, kas uz mūžīgiem laikiem sagrābj visu savā varā.
Tā bija arī tagad. Tuvojās vētra, kaut gan debesis bija skaidras. Ik brīdi varēja uzliesmot zibens, lai gan virs galvas nebija ne mākoņa.
Illa klaiņoja pa vasaras mierā snaudošo māju. Tūlīt, tūlīt debesis pāršķels zibens, no- grandēs pērkons, uzmutuļos dūmi, tad iestāsies klusums, uz takas būs dzirdami soļi, kāds viegli pieklauvēs pie kristāla durvīm, un viņa skriešus skries tās atdarīt.. .
«Neprātīgā Illa,» viņa pati sevi rāja. «Ko tu savā dīkajā prātā vēl neizdomāsi!»
Un tad tas notika.
Uzvēdīja karsts gaiss, it kā garām būtu pa- šāvusies milzīga liesma. Kaut kas aizšalca un nobrāzmoja. Pie debesīm nomirgoja metāls.
Illa iekliedzās.
Izskrējusi cauri kolonādei, viņa plaši atrāva durvis. Viņas priekšā pletās kalni. Nekā cita tur vairs nebija.
Viņa jau gribēja mesties lejup pa nogāzi, taču savaldījās. Viņai jāpaliek šeit, viņa nedrīkst nekur iet. Drīz ieradīsies doktors, un vīrs dusmosies, ja viņa būs aizskrējusi.
Strauji elpodama, ar izstieptu roku viņa stāvēja durvīs un gaidīja.
Viņa raudzījās uz Zaļās ielejas pusi, līdz nogura acis, bet tur nekas nebija saskatāms.
«Auša gatavā!» Viņa iegāja mājā. «Ko tu vēl neizdomāsi! Tas bija tikai kāds putns, lapa, vējš vai zivis kanālā. Apsēdies. Nomierinies.»
Viņa apsēdās.
Atskanēja šāviens.
Skarbi un skaidri tur ierunājās briesmīgais kukaiņu ierocis.
Viņa sarāvās, to dzirdot.
Skaņa nāca no liela tāluma. Viens vienīgs šāviens. 2iglo, dūcošo bišu tālā sanoņa. Viens šāviens. Un tad vēl otrs — precīzs, salts un tāls.
Viņa atkal sarāvās un, pati nezinādama, kāpēc, pielēca kājās; pār lūpām izlauzās kliedzieni, negribēdami rimties. Kā bez prāta viņa metās cauri mājai un vēlreiz atrāva durvis.
Tālumā noklusa atbalsis, lidodamas arvien tālāk un tālāk.
Klusums.
Labu brīdi viņa nobālusi stāvēja pagalma vidū.
Tad lēni, ar nokārtu galvu klīda pa kolonām rotātajām istabām, aizskardama te vienu, te otru lietu. Beidzot trīcošām lūpām viņa apsēdās vīna istabā, kur pamazām sabiezēja krēsla, un gaidīja. Tad paņēma dzintara glāzi un sāka to spodrināt ar savas šalles malu.
Un, lūk, tālumā uz oļiem un šķembām iečirkstējās soļi.
Viņa piecēlās un stāvēja klusās istabas vidū. Glāze izslīdēja no pirkstiem un sašķīda uz grīdas.
Soļu troksnis aiz durvīm pieklusa.
Vai runāt? Vai saukt: «Nāciet iekšā, ak, lūdzu," nāciet iekšā»?
Viņa paspēra dažus soļus.
Nācējs kāpa augšup pa lieveni. Roka taustījās gar durvju rokturi.
Viņa uzsmaidīja durvīm.
Tās atdarījās. Smaids sasala uz viņas lūpām.
Tur stāvēja viņas vīrs. Sudrabotā maska nespodri mirgoja.
Viņš ienāca istabā un mirkli paskatījās uz viņu. Tad ar asu kustību atrāva ieroča plēšas, izkratīja no turienes divas beigtas bites, noskatījās, kā tās pakšķēdamas nokrīt uz grīdas, un tad samina ar kāju; pēc tam ieslēja tukšo ieroci istabas kaktā. Illa pa to laiku jau kuro reizi nesekmīgi mēģināja savākt saplīsušās glāzes drumslas.
— Ko tu darīji? — viņa jautāja.
— Neko. — Uzgriezis viņai muguru, viņš ņēma nost masku.
— Bet šāvieni … es dzirdēju, ka tu izšāvi. Divas reizes.
— Drusku pamedīju. Kādreiz uznāk tāda vēlēšanās. Vai doktors Nlle atnāca?
— Nē.