— Kur Toms?
— Kuru katru brīdi viņš būs klāt, — Lafaržs elsa.
Abi pievērsa acis mazajām ieliņām, gulošajai pilsētai. Garām aizsteidzās novēlojušies gājēji: policists, naktssargs, raķetes pilots, pēc vēlīnas satikšanās mājup atgriezās daži vientuļi vīrieši, no bāra smiedamies iznāca četri puiši ar savām meitenēm. Šurp atlidoja apslāpētas mūzikas skaņas.
— Kāpēc viņa vēl nav? — māte jautāja.
— Būs, būs. — Bet Lafaržs nebija par to pārliecināts. Ja nu, skrienot cauri nakts tumsā tītajai pilsētai uz laivu piestātni, kāds atkal neizprotamā kārtā sagūstījis Tomu? Protams, līdz šejienei pat jaunam zēnam bija krietni ko skriet. Un tomēr viņam te vajadzēja ierasties pirmajam.
Beidzot viņi ieraudzīja, ka tālumā uz mēness apspīdētās ielas parādās kāds skrejošs stāvs.
Lafaržs iekliedzās, bet tūlīt aprāvās, jo saklausīja daudzu balsu un skrejošu soļu troksni. Iegaismojās logs pēc loga. Skrējējs metās pāri tukšajam laukumam uz laivu piestātnes pusi. Tas nebija Toms, tas bija tikai skrejošs stāvs ar sudrabotu seju, kura laistījās daudzo apaļo, gar laukuma malām izvietoto spuldžu gaismā. Bet jo tuvāk tas nāca, jo pazīstamāks kļuva, līdz beidzot, sasniedzis piestātni-, bija atkal pārvērties par Tomu! Enna izstiepa viņam pretī rokas. Lafaržs steidza atgrūst laivu no krasta. Bet bija jau par vēlu.
Izdrāzies no ieliņas, tukšajam laukumam pāri joņoja kāds vīrs, aiz viņa cits, tiem skriešus sekoja kāda sieviete, vēl divi vīrieši un misters Spoldings. Apmulsuši visi apstājās. Viņi skatījās visapkārt, grasīdamies doties atpakaļ, jo viss notiekošais nevarēja būt nekas cits kā murgs. Tomēr viņi turpināja vajāšanu: saminstījās, paspēra soli un skrēja tālāk.
Jā, nu jau bija par vēlu. Šai naktij, šim notikumam pienācis gals. Lafaržs grozīja pirkstos tauvu. Stinguma pārņemts, vientuļš vecs vīrs. Mēnesnīcā zibēja skrejošo ļaužu kājas, un tie, acis iepletuši, strauji tuvojās, līdz visi desmit apstājās krastmalā. Niknas acis raudzījās lejup, laivā. Atskanēja kliedzieni.
— Lafarž, stāvi! — Spoldinga rokā pazibēja ierocis.
Tagad Lafaržs saprata, kas bija norisinājies. Toms viens pats, apdzīdams visus gājējus, skrien pa mēness gaismas pielietajām ielām. Viņš padrāžas garām policistam, kurš apsviežas apkārt, ielūkojas skrējējam sejā, nosauc kādu vārdu un sāk dzīties viņam pakaļ. «Hei, stāt!» Policists redzējis kāda noziedznieka seju. Un tas pats atkārtojas visu ceļu. Vīrieši, sievietes, naktssargi, raķešu piloti — ikviens no tiem skrejošajā tēlā saskata ko citu, katra acīs tas iegūst citu apveidu, citu vārdu. Kā tikai to nenosauc šo piecu minūšu laikā! Kādas sejas nenomaina Toma vaibstus, un tomēr neviena no tām nav īstā.
Un tā visu ceļu — vajātais un vajātāji, sapnis un sapņotāji, medījums un dzinēj suņi. Visu ceļu — negaidīti atklājumi, pazīstamu acu mirdza, sen aizmirsta vārda skaņa, atmiņas par tālām dienām, un pūlis aiz viņa pieaug. Ļaudis drāžas uz priekšu, un viņu sapnis te parādās, te pazūd — kā tēls, kas atainojas desmit tūkstoš spoguļos, desmit tūkstoš acīs; citādu seju redz tie, kas skrien pa priekšu, citādu tie, kas aizmugurē, un citādu redzēs tie, kas skrejošo tēlu vēl nemaz nav satikuši.
Un te nu visi stāv pie laivas, vēlēdamies ieraudzīt katrs savu sapni, tāpat kā Lafaržs gribēja redzēt Tomu, nevis Lavīniju, Viljamu, Rodžeru vai vēl kādu citu. Bet tas vairs nepiepildīsies. Notikumi attīstījušies pārāk tālu.
— Visi šurp! — Spoldings pavēlēja.
Toms izkāpa no laivas. Spoldings sagrāba
viņu aiz rokas.
— Tu nāksi man līdzi uz māju. Es visu zinu.
— Pagaidiet! — iesaucās policists. — Viņš ir arestēts par slepkavību. Viņu sauc par Deksteru.
— Nē, — iešņukstējās kāda sieviete.
— Tas ir mans virs. Vai nu pati savu vīru nepazīšu!
Citas balsis centās pierādīt savu. Pūlis virzījās arvien tuvāk.
Misis Lafarža aizstājās priekšā Tomam.
— Tas ir mans dēls. Jums nav nekādu tiesību viņu apvainot. Mēs tūlīt brauksim mājās!
Toms trīcēja un drebēja pie visām miesām. Viņš izskatījās slims. Pūlis spiedās arvien tuvāk, šurpu stiepās nepacietīgas, prasīgas rokas, mēģinādamas sagrābt zēnu.
Toms iekliedzās.
Un viņu acu priekšā notika pārmaiņa. Viņš bija Toms un Džeimss, un cilvēks vārdā Svičmens, un kāds cits, kuru sauca par Ba- terfīldu: viņš pārvērtās par pilsētas mēru un meiteni Judīti, par vīru Viljamu un sievu Klarisu. Viņš bija kā mīksts vasks, kuram formu piešķir viņu domas. Kliegdami, lūgdamies viņi spiedās virsū. Arī viņš kliedza, stiepa viņiem pretī rokas, un katra uzruna, katrs sauciens lika viņa sejai mainīties.
— Tom! — iekliedzās Lafaržs.
— Alise! — atskanēja cita balss.
— Viljam!
Tie ķēra viņu aiz rokām, raustīja uz visām pusēm, līdz, izdvesis pēdējo šausmu kliedzienu, viņš pakrita.
Viņš gulēja uz akmeņiem kā izkausēts vasks, kas pamazām sastingst, un viņa sejā bija kaut kas no visām sejām: viena acs
zila, otrā zeltainā, mati vietām brūni, vietām sarkani, dzelteni un melni, viena uzacs kupla, otra šaura, viena roka liela, otra maziņa.
Viņi stāvēja visapkārt, pielikuši pirkstu pie lūpām. Viņi noliecās.
— Viņš ir miris, — kāds beidzot sacīja.
Sāka līt.
Pakšķēdamas krita lietus lāses, un ļaudis paraudzījās debesīs.
Tad apgriezās un sāka soļot prom, vispirms lēni, pēc tam arvien ātrāk un ātrāk, beigās mezdamies skriet kur nu kurais. Acumirklī laukums bija tukšs. Vienīgi misters un misis Lafarži, šausmu pārņemti, vēl stāvēja turpat un, rokās sadevušies, raudzījās lejup.
Lietus lāses kapāja augšup pavērsto, svešo seju.
Neteikusi ne vārda, Enna sāka raudāt.
— Brauksim mājās, Enna, te nekas vairs nav līdzams, — vecais vīrs sacīja.
Viņi iekāpa laivā un pa tumsā tīto kanālu īrās atpakaļ. Atgriezušies mājās, viņi iemeta pāris pagales kamīnā, lai būtu kur apsildīt rokas. Tad devās pie miera — nosaluši un izvārguši — un, blakus gulēdami, klausījās, kā uz jumta atkal grabinās lietus.
— Klau, — ap pusnakti ierunājās Lafaržs. -— Vai tu neko nedzirdēji?
— Nē, neko.
— Tomēr iešu paskatīties.
Viņš taustīdamies izgāja cauri tumšajai istabai un ilgu laiku stāvēja pie ārdurvīm, tās neatvēris.
Tad atgrūda durvis vaļā un paskatījās ārā.
Debesis bija melnas, tukšais lievenis, kanāls un zilie kalni tinās pelēcīgā lietus segā.
Pagaidījis kādas piecas minūtes, viņš ar lietū samirkušām rokām lēni aizvēra un aizbultēja durvis.
2005. gada novembris
CEĻOJUMA PIEDERUMI
Pārāk nereāla šķita jaunā ziņa, ko ceļojuma piederumu veikala īpašnieks vakarā uztvēra no Zemes ar akustiskā stara palīdzību. Viņš kaut kā nespēja to aptvert.
Uz Zemes kuru katru brīdi bija gaidāms karš.
Viņš izgāja ārā un paraudzījās debesīs.
Lūk, kur tā redzama. Zeme — pie novaka- rīgā apvāršņa, it kā cenzdamās panākt sauli, kas nogrima aiz pakalniem. Vai tas var būt, ka jaunā vēsts attiektos uz šo zaļo zvaigzni?
— Nespēju tam ticēt, — veikalnieks sacīja.
— Tādēļ, ka jūs pats tur neesat, — noteica Perigrina tēvs, kurš, garām iedams, bija apstājies patērzēt.
— Kā jūs to domājat, tēvs?