— Tieši tāpat bija manos zēna gados, —- Perigrina tēvs atbildēja. — Toreiz runāja, ka Ķīnā esot karš. Bet mēs neticējām. Tas bija pārāk tālu. Un tur gāja bojā pārāk daudz cilvēku. Mums tas šķita kaut kas neiespējams. Pat noskatījušies filmas, mēs neticējām. Un tagad atkārtojas tas pats. Zeme — tā ir toreizējā Ķīna. Un karš — pārāk tāls, lai būtu ticams. Tas taču nav šeit. Mēs to nejūtam. Mēs to neredzam. Mums saskatāma tikai zaļa uguntiņa. Vai tiešām uz tās dzīvotu divi miljardi cilvēku? Neiespējami! Karš? Sprādzienus mēs taču nedzirdam!
— Gan dzirdēsim, — veikalnieks atbildēja. — Visu laiku domāju par tiem, kuriem šonedēļ bija jālido šurp. Pag, kā viņi ziņoja? Mēneša laikā uz Marsa ieradīšoties ap simts tūkstoš cilvēku. Ko tie iesāks, ja uzliesmos karš?
— Droši vien dosies atpakaļ. Viņi būs nepieciešami uz Zemes.
— Mjā … — veikalnieks novilka. — Labāk jāiet un jānotrauš no čemodāniem putekļi. Tā tik skaties, ka vienā jaukā brīdī veikalā sabruks pircēji.
— Vai domājat, ka visi lidos atpakaļ uz Zemi, ja tiešām sāksies Lielais Karš, ko jau sen gaidām?
— Jā, tēvs, — lai cik dīvaini tas liktos, domāju, ka visi gribēs doties atpakaļ. Zinu, ka atlidojām šurp, lai glābtos no politikas, atombumbām, kara, kliķēm, likumiem un. aizspriedumiem. Bet tur tomēr ir mūsu dzimtene. Dzīvosiet — redzēsiet. Tiklīdz uz Ameriku nokritīs pirmā bumba, šejienieši kļūs domīgi. Te viņi sabijuši pārāk īsu laiku. Tikai pāris gadu. Ja viņi nodzīvotu te gadus četrdesmit, viss būtu citādi, bet tagad uz Zemes ir gan viņu tuvinieki, gan dzimtās pilsētas. Man pašam Zeme vairs neko nenozīmē, es to pat lāgā neatceros. Bet esmu jau vecs. Ar mani nav ko rēķināties. Iespējams, ka palikšu tepat.
— Šaubos gan.
— Varbūt jums taisnība.
Viņi stāvēja uz lieveņa, raudzīdamies zvaigznēs. Beidzot Perigrina tēvs izvilka no kabatas naudu un pasniedza to veikalniekam.
— Varbūt tomēr dodiet man vienu jaunu čemodānu. Mans vecais ir galīgi apbružāts …
2005. gada novembris
TUKŠA SEZONA
Sems Parkhils sparīgi vicināja slotu, slaucīdams projām zilganās Marsa smiltis.
— Tā, — viņš noteica. — Varat priecāties, ser! — Un pamāja uz kioska pusi. — Paskatieties uz šo izkārtni. SEMA KARSTIE CĪSIŅI! Vai neizskatās lieliski, Elma?
— Protams, Sem, — sieva apstiprināja.
— Redz, ko esmu sasniedzis! Zēl, ka to neredz puiši no Ceturtās ekspedīcijas. Vai tas nav vareni, ka es varēšu tirgoties, kamēr tie vēl joprojām strebj zaldātu putru? Nauda mums te nāks kā pa reni, Elma, — tūkstošiem!
Sieva ilgi skatījās viņā un klusēja. — Bet kur palicis kapteinis Vailders? — viņa beidzot vaicāja. — Tas, kas nošāva to tipu, kurš dzīrās nogalināt visus pārējos ekspedīcijas dalībniekus, — kā šo īsti sauca?
— To psihopātu? Spenders. Tas gan prata piekasīties. Bet kapteinis Vailders … Dzirdēju, ka esot aizsūtīts uz Jupiteru. Tā sakot, tikuši no viņa vaļā ar godu. Šķiet, ka arī viņam Marss bija atmiekšķējis smadzenes.
Skaitās gluži par neko. Ja viņš vispār atgriezīsies no Jupitera un Plutona, tad ne ātrāk kā pēc gadiem divdesmit. Redz, ko dabūja par mutes palaišanu. Bet kamēr šis tur salst kā nabags, skat, ko esmu paveicis, kādu vietiņu ierīkojis!
Sema kiosks atradās krustcelēs, kur satikās un, izgaisdamas tumsā, atkal šķīrās divas pamestas šosejas.
Šeit Sems Parkhils bija uzslējis savu saliekamo alumīnija celtni, kas, laistīdamās žilbinošu spuldžu gaismā, drebēja no mūzikas automāta dārdošajām skaņām.
Viņš noliecās, lai sakārtotu stikla lauskas, ar kurām bija izklāta celiņa apmale. Stiklu viņš bija izsitis no seno marsiešu celtnēm.
— Vislabākie karstie cīsiņi pa abām planētām! Pirmais cīsiņu tirgotājs uz Marsa! Visaugstākā labuma sīpoli, pipari un sinepes! Saki, — vai es neesmu nadzīgs zellis? Tepat divu galveno šoseju krustojums, tur pāri mirusī pilsēta un rūdas raktuves. Smagās mašīnas no simtu pirmā Zemes iemītnieku ciemata brauks te garām dienu un nakti. Nu, vai neesmu pratis atrast izdevīgu vietiņu, ko?
Viņa sieva pētīja savus nagus.
— Vai tu domā, ka desmit tūkstoš jaunā tipa raķetes ar strādniekiem patiešām ieradīsies? — viņa beidzot vaicāja.
— Mēneša laikā visas būs klāt, — viņš kā skaldīt noskaldīja. — Kādēļ tu šaubies?
— Es gan nepaļauj os uz šiem cilvēkiem no
Zemes, — viņa atteica. — Ātrāk neticēšu, iekams pati ar savām acīm neredzēšu šīs desmit tūkstoš' raķetes ar simt tūkstoš meksikāņiem un ķīniešiem.
— Ar pircējiem, — viņš tīksminādamies noteica. — Ar simt tūkstoš izsalkušiem klientiem.
— Ja vien nebūs atomkarš, — sieva, raudzīdamās debesīs, domīgi iebilda. — Atombumbas nedod man miera. Tagad to uz Zemes ir tik daudz, ka neviens vairs nevar būt drošs.
Sems kaut ko norūca un turpināja slaucīt Celiņu.
Pēkšņi viņš pār plecu pamanīja kādu zilu, mirdzošu ēnu. Aizmugurē kaut kas liegi trīsuļoja gaisā. Viņš izdzirdēja sievas balsi: — Sem, tev viesis.
Sems apcirtās un ieraudzīja masku, kas it kā plīvoja vējā.
— Jau atkal klāt! — Viņš draudoši pacēla slotu.
Maska pamāja. Tā bija no zilgana stikla un piestiprināta virs tieva kakla, zem kura plandījās dzeltena zīda tērps. No tērpa iznira divas caurspīdīgas sudraba stiepļu vijuma rokas. Mutes vietā maskai bija šaura sprauga, no kuras plūda melodiskas skaņas, kamēr pati maska, tērps un rokas nepārtraukti viļņojās.
— Mister Parkhil, es atgriezos, lai vēlreiz parunātu ar jums, — teica balss no maskas apakšas.
— Vai es nesacīju, lai tu pazudi no šejienes? — Sems uzbrēca. — Vācies, citādi vēl uzlaidīšu tev slimību!
— Es to jau pārcietu, — balss atbildēja. — Esmu viens no nedaudzajiem, kuri palika dzīvi. Es slimoju ļoti ilgi.
— Lasies prom uz saviem kalniem, tur ir tava īstā vieta, tur tev arī jāpaliek. Ko tu lien šeit, ko tu man uzbāzies? Ne no šā, ne no tā. Un vēl divas reizes dienā!
— Mēs jums nedarīsim neko ļaunu.
— Es jums gan! — Sems atcirta, kāpdamies atpakaļ. — Neciešu svešiniekus. Ne-, ciešu marsiešus. Līdz šim tikai negadījās nevienu redzēt. Izdzimteņi gatavie! Tik daudz gadus pratāt slēpties, bet te pēkšņi lienat ārā, lai man piesietos. Lieciet mani mierā!
— Mēs pie jums svarīgā jautājumā, — zilā maska neatlaidās.
— Ja par zemi, tad tur nav ko runāt. Tā pieder man. Pats savām rokām esmu uz tās uzcēlis šo cīsiņu kiosku.
— Savā ziņā — tiešām par zemi.
— Paklausies, — Sems sacīja. — Es esmu no Ņujorkas. Tā ir milzīga pilsēta, ar desmit miljoniem iedzīvotāju, tādiem pašiem kā es. Jūsu, marsiešu, atlicis labi ja ducis, jūs klīstat apkārt pa kalniem, jums nav ne pilsētu, ne vadoņu, ne savu likumu, bet tu vēl te gra- sies man skaidrot par zemi. Vecam jādod ceļš jaunajam, to tu vienreiz liec aiz auss. Tāds ir dzīves pamatlikums. Vai redzi šo pistoli? Šorīt, kad tu pazudi, es to izvilku un pielādēju.
— MēS, marsieši, esam telepāti, — saltā, zilā maska atbildēja. — Mums ir sakari ar vienu no jūsu pilsētām viņpus izžuvušās jūras. Vai jūs šodien klausījāties radio?
— Manējais sačākstējis.
— Tad jūs vēl nezināt. Ārkārtīgi svarīgi jaunumi. Par Zemi…